Žana Anuija „Antigone“

Palielināt / Enlarge

Maija Doveika – Antigone. FOTO Matīss Markovskis.

Palielināt / Enlarge

Maija Bērziņa – aukle. FOTO Matīss Markovskis.

Palielināt / Enlarge

„Antigone“. FOTO Matīss Markovskis.

Palielināt / Enlarge

Sidnejas Latviešu teātra izrāde 1972. gadā. K. Gulbergs – Kreons; J. Ronis, J. Grauds – sargi; Mirdza Ansule – Antigone.

Latvijas Nacionālā teātrī (LNT) Žanna Anuija Antigone – izrāde, ko es ļoti vēlējos redzēt, gan tādēļ, ka režisors ir Elmārs Seņkovs, kura veidotā izrāde Ezeriņš LNT vēl vienmēr ir izpārdota, gan arī tādēļ, ka Anuija Antigoni jau 1972. gadā ar panākumiem iestudēja Sidnejas Latviešu teātris (SLT). LNT aktieru zāle neiedveš cerību uz telpiskumu, plašu ainavu, kas atspoguļotu Antigones cīņu tuksnešainā ainavā apbedīt brāļa līķi, lai klaiņojoši suņi, maitas putni to nepostītu, un brāļa dvēsele nokļūtu pie miera.

Scenogrāfē Evija Pintāne atrisina telpiskumu, iežogojot baltu cīkstoņu paklāja spēles laukuma podestu spoži baltās sienu plāksnēs. Telpas minimālismam baltā krāsa piešķir plašuma dimensiju. Izrādes gaitā aktieru stāja, pozas maksimālistiskā emociju cīņā sevišķi izcēlās uz baltā fona.

1942. gadā Anuijs uzrakstīja savu „melno lugu” Antigone, balstoties uz Sofokla traģēdijas tēliem, tomēr Anuijs izveidoja savu Antigones versiju ar būtiskām atšķirībām no Sofokla. Šajās atšķirībās pastāv Anuija lugas sāls: prologs, aukle, Kreona tēls. Šīs atšķirības kalpo Antigones tēla un motivācijas ekspozīcijai. Par Anuija Antigoni ir spriests un pārspriests, tekstā meklēts, sijāts ik vārds, tomēr režisora pienākums, iestudējot šo traģēdiju, būtu nevis izcelt savas iegribas, bet to, kas Anuija tēliem ir nepieciešams – ekspozīcija, tad skatītājam ir iemesls pārdomām, tad skatītājs var kļūt vērīgs izrādes līdzdalībnieks.

Interesanti, ka intervijā ar Elīnu Gulbi (22. aprīlis 2015 KDi) režisors Seņkovs pats atzīst, ka izrādei jāpiesaista skatītāja uzmanība no sākuma līdz galam, bez vērības pievēršanas tehniskajiem traucējumiem: „Citreiz izrāžu laikā sev jautāju – kāpēc es domāju par to, kā viņi tās gaismas uzlikuši?“ Tādēļ es brīnos, kādēļ Seņkovs savā izrādē baļķus neredz, bet citu režisoru izrādēs šos traucēkļus redz. Šajā izrādē traucēkļi ir nevērība pret kori, aukli, Hemonu, kā arī svilinošo prožektoru tuvums Kreona un Antigones spraigā emociju divcīņā.

Izrāde sākas, uznāk koris (Maija Bērziņa) un pūlas sakārtot savu mikrofona statni. Bērziņa izskatās apslimusi, pat kreņķīga. Kā nu būs? Aktrise saslimusi. Tad Bērziņa sāk slaveno kora ekspozīcijas tekstu monotoni runāt nazālā, aizsmakušā balsī. Vai, manu! 1949. gada Old Vic izrādē Sērs Lorenss Olivjē (Sir Laurence Olivier) (šie vārdi un uzvārdi nebūs jāpārtulko – visiem teātrmīļiem labi zināmi) sevišķi iekāroja un izpildīja šo lomu, izbaudot ik brīdi teksta, nevainojamā dikcijā un apbrīnojamā balss tembrā (Ted Freeman commentary, 2000). Kora tekstam beidzoties, Bērziņa paziņo, ka viņa šajā izrādē būs arī aukle. Bērziņa paņem teksta eksemplāru, uzliek brilles un turpina aukles tekstu lasīt tādā pašā nazālā monotonā kā kora tekstu. Man nav šaubu, ka šie ir režisora Seņkova norādījumi, jo Maija Bērziņa ir izcila aktrise, dziedātāja ar nevainojamu dikciju, un esmu pārliecināta, ka šīs divas lomas Bērziņa, būdama profesionāla aktrise, veic pēc režisora norādījumiem. Kāpēc Seņkovs aprok nozīmīgu tekstu, manuprāt, izcūko aktrises spējas?

Antigones lomā ir Maija Doveika. Doveikas kalsnējais augums, fizionomija atbilst jaunietes Antigones tēlam. Skatos ar aukli, Antigone (Maija Doveika) savu tekstu emocionāli, piesardzīgi izteica baltajai sienai, trūka pretspēlētāja. Jau parādoties, Doveika bija spriedzes stāvoklī, viņas sejā bija manāmi iekšējie pārdzīvojumi, traumatiska šoka pēdas, depresija, un to visu apstiprināja viņas lūgums auklei viņu samīļot, paturēt viņas roku, lai aukle aizbaidītu viņas murgu mošķus kā bērnībā to bija spējusi, un vispēdīgi, lai rūpētos par viņas mīļoto sunīti, kad viņa pati te vairs nebūs, un ja viņas sunīts gulēs pie viņas durvīm, bezcerīgi viņu gaidot, tad varbūt būtu labāk auklei sunīti iemidzināt... Šis būtu bijis maigs, paklusināts skats pretstatā spraigajam vārdu duelim ar Kreonu.

Skatā ar saderināto Hemonu (Uldi Siliņu), režisors vēlreiz nedod Doveikai pretspēlētāju. Hemons visu emocionālā skata laiku stāv stīvi pagriezis publikai muguru (režisora norādījumi). Šis būtu vēl viens paklusināts, maigu emociju skats, kas atklāj divu jaunu cilvēku mīlestību; atklāj Antigones alkas pēc mīlestības, ko savā bērnībā nav piedzīvojusi, atklāj arī Antigones depresīvo dvēseles noskaņojumu. Antigone lūdz Hemonu viņu apmīļot, atgādina Hemonam par mazo pusīti, kas viņiem abiem būtu bijis, par puisīti, ko viņa, ka māte būtu pasargājusi no glūnīgās tumsas rēgiem, no ēnām, no karstās saules... pusīti, kas mums nekad nebūs...

Uldis Siliņš ir teicams aktieris, ko viņš pārliecinoši pierāda ziņneša lomā skatā ar Kreonu. Ar šo jautro, humoristisko skatu, manuprāt, sākas izrāde. Siliņš kā ziņnesis minstinās, aizbildinās, lielās kamēr līdz nepacietībai noved Kreonu. Komisko atvieglojumu traģēdijai režisors ieved ar īsiem muzikāliem iestarpinājumiem – visiem izrādes aktieriem piedaloties ansamblī katram ar savu instrumentu – Maija Bērziņa, neuzkrītoši, šad un tad atdzīvojas un dungo līdzi.

Kreona (Gundara Grasberga) duēlis ar Antigoni ir tiešām izcils. Šeit abiem aktieriem ir spēcīgs pretspēlētājs gan skatienos, žestos, ķermeņa pozās, izaicinot vienam otru emocionālai tuvcīņai. Kreons var būt maigs, Kreons var būt fizisks, Kreons var veikli apsvērties no neveikla argumenta uz labāku argumentu, lai pārliecinātu Antigoni atteikties no nodoma apglabāt savu brāli. Kreonam tas beidzot izdodas, bet savā pašpārliecinātībā viņš tomēr zaudē, jo sola Antigonei laimīgu kopdzīvi ar Hemonu. Šeit sākas Antigones pretošanās laimīgai dzīvei. Anuija ironiskais teksts par solīto laimi, ko saēd meli, korumpētība, ko saēd ikdienas mietpilsonība, to visu Doveikas Antigone publikai pārliecinoši pasniedza pārdomām. Varbūt arī tas, ka liktenis un nāve, ko koris pasludināja Antigonei izrādes sākumā, ir neizbēgams.

Anuija lugas teksts, sevišķi maigajos emociju skatos lugas sākumā, mani aizkustināja, tomēr man šķiet, ka šajā izrādē, pateicoties režisoram Seņkovam, publikai asaras izpalika.

Šo izrādi ir tiešām vērts redzēt, spriest pašiem, pārspriest kopā ar domubiedriem, padomāt, ko Antigone simbolizētu mūsdienās.

Anita Apele

Laikrakstam „Latvietis“

Sidnejas Latviešu teātris ar šo izrādi piedalījās XII teātru festivālā Adelaidē 1972. gada jūnijā, iegūstot sešas Paijas (godalgas). Anuija lugas tulkotājs Emīls Dēliņš par SLT lugas izvēli, aizvesto piemiņas dienu laikā, izteicies, ka 1944. gada Parīzē bija laiks, kad autori lūkoja skatuves un dzejas simbolos izteikt to, ko bija aizliegts paust citādi. „Cik līdzīgs bija stāvoklis latviešu tautas liktenim okupētajā dzimtenē!“