Aizvesto piemiņas sarīkojumi Adelaidē

Palielināt / Enlarge

Vainaga nolikšana Centennial kapos. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Vainaga nolikšana Centennial kapos. No kreisās: prāv. Jānis Priedkalns. FOTO Agris Ezeriņš.

Ko jaunu var pateikt par notikumiem, kas mums visiem tik labi zināmi, bet no kuriem mūs šķir jau septiņdesmit četri gadi? Gadu pēc gada papagailiski atkārtoti, kailie fakti zaudē asumu, sevišķi mums šeit, brīvā zemē dzīvojot, un piemiņas sarīkojumi varbūt daudziem kļūst par rituālu, par sabiedrisku prasību, kur sarīkojuma/dievkalpojuma/koncerta beigās var labi paēst pie klāta galda. Tikai tie, kas piedzīvoja 1941. un 1949. gada deportācijas, ar savām personīgām atmiņām un rakstiskām liecībām spēj atdzīvināt tās šausmu ainas, kas toreiz bija traģiskā īstenība.

Aizvesto piemiņas diena 14. jūnijā Adelaidē sākās ar Daugavas Vanagu organizēto vainaga nolikšanu Centennial kapos, kur latviešiem ir sava nodaļa un akmens ar piemiņas plāksni. Nodaļas priekšniece Gunta Rudzīte uzrunāja klātesošos, ne ar saviem vārdiem, bet lasot no apraksta, ko rakstīja septiņpadsmit gadus vecā Ilona Leimane lopu vagonā, kurā bija jau trešo dienu ieslodzīta. No piecdesmit cilvēkiem, kurus sākumā vagonā ieslēdza, četri jau miruši. Ilona smalki apraksta, kā viņas ģimene nakts vidū saņemta ciet, kā vīrieši atšķirti no sievietēm un bērniem un kāda gaisotne pastāv aizrestotā vagonā. Latvijas robežu pārbraucot, no iepriekšējā vagonā atskan spēcīgas vīru balsis – Dievs, svētī Latviju! Viss apraksts atdzīvina to šausmīgo un neiedomājamo traģēdiju, kas tālajā 14. jūnija agrā rītā un nākamos gados risinājās tik lielai mūsu tautas daļai. Lielais noziegums kļūst personīgs. Tas neatgriezeniski sašķēla mūsu tautu, to izkaisot pa visu pasauli.

Prāv. Jānis Priedkalns izlūdzās Dieva svētību visiem upuriem, priekšniece izdalīja piemiņas kartiņas un pie karoga un noliktā vainaga visi sapulcējās un nodziedāja Daugav's abas malas.

Piemiņas diena turpinājās ar dievkalpojumu un koncertu latviešu baznīcā, ko ik gadus apmeklē visas trīs baltiešu kopienas. Šoreiz, ņemot vērā nesenos notikumus Ukrainā, un lai izrādītu solidaritāti ar citiem krievu brutalitātes upuriem, bija aicināti ari pārstāvji no Adelaides ukraiņu kopas.

Piemiņas sarīkojums jau gadiem notiek pēc ierastas formulas: Austrālijas himnai un A. Topmaņa Rekviēmam seko igauņu kora priekšnesums un Baltiešu Padomes priekšsēdes Jolantas Lūses uzruna un viesu runātājs/runātāja, šai gadījumā Rachel Sanderson, Dienvidaustrālijas parlamenta deputāte. Pēc pāris gadu atpūtas, šogad tika atdzīvināts lietuviešu koris, vai pareizāk sakot, dubultkvartets, ar trim dziesmām.

Adelaides Latviešu biedrības jauktais koris Dziesmu Laiva ar divām solistēm un klavieru pavadījumu ieguva publikas atzinību ar divām dziesmām. Paldies solistēm D. Freijai un M. Stapledon. Pie klavierēm A. Klatt un pie diriģentes pults Lilita Daenke. Starp visiem priekšnesumiem lūgšanas, svētīšanu un Bībeles lasījumus sniedza visu triju tautību garīdznieki.

Ar gandarījumu varēja novērot, ka šoreiz baznīcā bija vairāk publikas nekā citus gadus. Pēc dievkalpojuma visi steidzās pāri ielai uz Tālavas Mazo zāli, kur Adelaides Vanadzes bija klājušas bagātīgu uzkodu galdu latviskā stilā. Tur nebija ne vēsts no cietās pelavmaizes, kā tautas dziesmā rakstīts, un, noskalotas ar glāzi vīna, visas maizītes ļoti ātri pazuda. Sevišķi populāri bija pīrāgi, kas garšo ne tikai latviešiem, bet arī igauņiem un lietuviešiem!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“