Prezidenta dzīvoklis

Sarunas par prezidenta mājokli parāda mūsu dīvainības

Pēc tam, kad Saeima ar pirmo piegājienu ievēlējusi nākamo valsts prezidentu, atņemot vielu turpmākām kaismīgām sarunām iespējamās otrās kārtas gadījumā, par sabiedriskās sarunas degpunktu Latvijā nu kļuvis jautājums par prezidenta mājokli. Dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā vai tomēr milzīgajā Jūrmalas rezidencē – tāds ir jautājums.

No malas vērojot, tāda itin sparīga prezidenta iespējamā mājokļa apspriešana nepārprotami uzrāda arī mūsu sabiedrības vājības un zināmas dīvainības, kam it kā nav nekāda tieša sakara ar prezidentu, viņa amata pienākumiem un mītnes vietu.

Trūkst loģikas

Par augstu valsts darbinieku apsardzi atbildīgo dienestu pārstāvji jau paspējuši visiem dzirdot novaidēties, ka apsargāt jaunā prezidenta dzīvokli daudzstāvu namā Ogrē būs sarežģīti un dārgi, turklāt arī neērti kaimiņiem. Iespējams, ka tā tas arī ir.

Tomēr mums nav tālu jāmeklē pēc parauga – prezidents Andris Bērziņš četrus gadus dzīvo savā dzīvoklī daudzdzīvokļu namā. Vai tas arī bija dārgi un grūti apsargiem, neērti kaimiņiem? Turklāt A. Bērziņš brīvos brīžus pavadīja savā lauku īpašumā, kur taču arī laikam tika apsargāts. Ja Raimonds Vējonis negrasās pavadīt brīvdienas lielā īpašumā laukos, tad iespējams, ka salīdzinājumā ar A. Bērziņu viņa apsargāšana, dzīvoklī vien dzīvojot, pat sanāktu lētāka nekā patlaban.

Saprotu, ka apsardze ir smalka lieta, un visus sīkumus sabiedrībai neuzzināt, tomēr kaut kādai loģikai apsargu un citu šīs jomas lietpratēju dotajos skaidrojumos vajadzētu būt. Sabiedrība nav tik neprātīga, ka nezina un neatceras, kur mīt pašreizējais prezidents.

Vēl viens arguments par labu prezidenta dzīvošanai Jūrmalas rezidencē tika minēts Ogres attālums no Rīgas, kas varētu negatīvi ietekmēt prezidenta darba kārtību. Neesmu gan mērījusi, bet sastrēgumu laikā tikt no Rīgas līdz Jūrmalai pat ar bākugunīm diezin vai ir daudz ātrāk nekā no Rīgas līdz Ogrei. Te it kā varētu piebilst, ka, dzīvojot uz vietas Jūrmalā un pieņemot tur arī viesus, prezidentam nekur nav vispār jābrauc. Nav gan, bet viesiem būs gan jābrauc, turklāt ne visi viņi var izmantot bākugunis, lai aizkultos līdz Jūrmalai. Tā, ka arī viesi var nokavēties, un dienas kārtība atkal pagalam.

Lai arī ne Satversmē, ne Bībelē, ne citās augstās grāmatās nav rakstīts, kāda apsargāšana un kādēļ pienākas prezidentam un citiem augstiem valsts darbiniekiem, tāda tradīcija ir ieviesta un diezin vai tiks vispār izbeigta. Var lēst, ka tas nepieciešams, lai novērstu iespējamus fiziskus uzbrukumus, atvieglotu pārvietošanos ļaužu pilnās vietās, kā arī pasargātu no pārāk uzmācīgiem un nepieklājīgiem ļautiņiem.

Viens no pamatojumiem varētu būt arī valsts noslēpumu, tajā skaitā NATO un ES līmeņa noslēpumu sargāšana, jo amatpersonas šos noslēpumus glabā savās galvās. No vienas puses tas būtu saprotams, bet no otras puses, labi zināms ir arī tas, ka mūsu valstī ir amatpersonas, kuras neviens neapsargā un kuras savās galvās nēsā tos pašus noslēpumus.

Jādomā, ka taču arī mūsu valsts Ministru prezidentiem ir pieejami tikpat augsta līmeņa noslēpumi kā prezidentam. Tad kāpēc valdības vadītāju var apsargāt arī miteklī daudzdzīvokļu mājā, bet prezidentu nevar?

Iedomu spoguļi

Jau tālāk no drošības jautājumiem un tuvāk tā saucamajiem protokolārajiem smalkumiem, Jūrmalas rezidences aizstāvji min arī tādu lietu, kā prezidenta rīkotas darba pusdienas un vakariņas. Te atkal jājautā – ko ar tādām lietām darīja A. Bērziņš, un vai tiešām viņa darbības četros gados mūsu valstij ir nodarīts kāds neatgriezenisks kaitējums šajā ziņā? Diezin vai tā bija.

Galu galā vienā no lietpratēju komentāriem izskanēja interesants domas kopsavilkums – ja grib dzīvot dzīvoklī, tad nav ko līst par prezidentu. Pie šīs domas ir vērts pakavēties, jo tās visdziļāk atklāj jautājuma būtību mūsu sabiedrībā.

Ja diedziņu pa diedziņam kārtīgi izvērtē nepieciešamību prezidentam dzīvot lepnā rezidencē stingri pasargātam no tautas, tad beigu beigās izrādās, ka tādas ļoti spiedīgas vajadzības nemaz īsti nav. Tad nu paliek tikai kailā patiesība, ka tas vienkārši pienākas un nav apspriežams – augšas dzīvo kā augšas un apakšas – kā apakšas.

Pēc šādas loģikas prezidents vienkārši nevar dzīvot dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā, kā to dara lielākā daļa Latvijas cilvēku. Jā, ministrs var un premjers var, bet ne prezidents, kaut vakar vēl pats bija ministrs. Un tad arī sanāk, ka cilvēkam ir vērts tiekties kļūt par savas valsts prezidentu nevis tādēļ, lai vienkārši darītu darbu savas valsts labā, bet lai tiktu pie lepna mājokļa, auto, apsardzes un citiem taustāmiem labumiem. Vārdu sakot, par prezidentiem lai lien tikai tie, kas grib dzīvot pilīs uz valsts rēķina.

Nedomāju, ka te vietā ir arī atsaukšanās uz valsts prestižu. Nevienu ārvalstu viesi nevar apmānīt par patieso dzīves līmeni Latvijā, lai cik greznās rezidencēs mēs viņu arī neuzņemtu. Tieši otrādi – valsts tēlam vairāk var kaitēt pārāk liela atšķirība starp greznību, kādu gribam izrādīt uz āru, un dzīves līmeni, kāds tas patiesībā ir.

Ar to visu es negribu teikt, ka prezidentam jāiet tikai kājām un jādzīvo uzkrītoši trūcīgi, lai neatšķirtos no lielas tautas daļas, taču visās lietās ir jābūt samēram. Prezidenta mājoklim, darba telpām un apsardzei ir jābūt samērojamām ar mūsu valsts patieso situāciju, iespējām un vēlmēm. Piemēram, tikpat labi tas var būt elegants, ērts un plašs dienesta dzīvoklis jau apsargātajā Rīgas pilī līdzās prezidenta darba telpām, kur var atrast arī pietiekami daudz vietas pusdienām, vakariņām un citiem pasākumiem. Būtu gan ērti, gan lēti, gan droši. Ja labi grib, tad noteikti var atrast arī citas līdzvērtīgas iespējas.

Citādi mēs paši sevi ieraujam tādā apburtajā lokā – žēlojamies par lielu nevienlīdzību Latvijā, bet, kad ievēlam prezidentu, kurš nav attālinājies no tautas un grib mazināt nevienlīdzības plaisu, tad par katru cenu spiežam viņu attālināties no tautas. Ko tad mēs īsti gribam, uz kādu sabiedrības modeli tiecamies? Kādos iedomu spoguļos raugāmies?

Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste
Laikrakstam „Latvietis“