Likteņdārzs

Palielināt / Enlarge

Skats uz Astrīdas Jansones pīlādzi. FOTO Astrīda Jansone.

...darbi Likteņdārzā tomēr iet uz priekšu. 25. maija rītā mani tur aizved Likteņdārza sirds un dvēsele, Likteņdārza valdes priekšsēdētāja, Valda Auziņa ar savu vienmēr izpalīdzīgo vīru Agri. Man šis burvīgais cilvēkbērns ir tikai Valdiņa, un par Auziņa kundzi nekad viņu nedēvēju. Jo vairāk Likteņdārzu esmu iepazinusi, jo vairāk saprotu, cik neiedomājami lielu un pašaizliedzīgu darbu Valdiņa tur dara. Šodien viņai Likteņdārzā ir sarunāta Latvijas Televīzija, kam arī interesē, kā darbi tur sokas. Mūsu Televīzija ir viens no lielākajiem Likteņdārza labvēļiem un palīgiem.

Bet, kopš arī Agrim šodien ir brīvdiena, Valdiņa ir izdomājusi, ka viņš man palīdzēs iestādīt brālim Ojāram veltīto liepiņu. To pasūtījām jau martā kopā ar māsu Mundrīti, kad viņa man bija palīdzējusi nosvētīt vienu ļoti lielu dzimšanas dienu. Diena ir patiesi skaista, saulīte vārda pilnā nozīmē ripo pa zemes virsu, un mēs braucam pa jauno šoseju, kas tagad ceļu no Rīgas līdz Koknesei padara daudz vieglāku un īsāku.

Ir pavasaris, beidzot kokos parādījies brīnišķīgs, daudztonīgs zaļums, un zālīte liekas jau pļaujama. Es skatos ceļam gan vienu, gan otru pusi un priecājos par pavasarīgo Latvijas skaistumu. Citur laukos jau redzama labība, citur lauki ir, kā Ziedoņa vārdiem sakot, pilni dzelteniem dubļiem. Rapši jau zied un zied arī pienenītes. Esam nonākuši galā, un Likteņdārzs mūs sveicina ar šogad vēl nepieredzētu siltumu un skaistām putnu dziesmām. Priecājos, ka šorīt paēdu kārtīgas brokastis, vairāki eiro ir manā somā, tā pirmajai šī gada dzeguzītei neizdodas mani aizkūkot. Tas gan izrādās nevajadzīgs, jo viņa nokūko vairāk kā desmit reižu tāpat. Vispirms apstājamies informācijas kabīnē, kur Valdiņa pacienā savas darbinieces un mani ar gardumiem no Turcijas, kur viņa ar Agri tikko pavadījuši nedēļu no sava atvaļinājuma.

Te viņa sazinās ar dārznieku, kas pašlaik meklē pasūtīto liepiņu, bet man iešaujas prātā, ka arī pašai te vajadzētu iestādīt savu koku. Kamēr viņa vēl runājas, es jau esmu izdomājusi, ka gribu sev pīlādžu koku un tūlīt to iečukstu Valdiņai ausī. Fantastiski – izrādās, ka arī to varēsim šodien pat jau iestādīt, pie tam gandrīz vai blakus brāļa liepiņai!

Kamēr Valdiņa sagaidījusi savus TV kungus runājas un vadā viņus pa Likteņdārza takām, es ar Agri apstaigājam manu piederīgo kokus. Sabildējuši tos, ejam meklēt vietu, kur nolikti šodien stādāmie kociņi. Pa ceļam es vēl uzbildēju Laimonīša pašlaik ziedošo ābelīti, jo tā ir tuvumā ceļam, kas ved uz amfiteātra vietu un skatu terasi. Tur netālu no krasta ar burvīgu skatu pāri Daugavai ieraugam abus stādāmos kociņus. Izrādās, ka mans pīlādzītis būs tikai nepilnu sešu soļu attālumā no brāļa liepiņas. Kad esmu šos soļus noskaitījusi, tūlīt Agrim pastāstu, ka vairāki cilvēki man ir teikuši, ka dārzā kociņi sastādīti viens otram pārāk tuvu. Par to viņš tikai pasmaida un saka, ka te taču ir domāts mežs, nevis kaut kāds parks, un... kas mežā mēra attālumus starp kokiem? Pie tam mežs te ir izplānots vairākos stāvos, viena daļa kociņu te būs zemie, citi mazliet augstāki, bet trešie pastiepsies pāri visiem citiem. Mēģinu iedomāties, kā tas izskatīsies pēc 30 gadiem un nožēloju, ka to nu gan neredzēšu. Bet tas nekas, būs citi, kas redzēs! Viņš man arī pastāsta, ka te dārzā iestādīti jau vairāk nekā 2500 koku, bet viņa stādīti manējie ir jau noteikti vairāk par tūkstoti. Labi gan, ka Valdiņai vīrs ir tik briesmīgi labs palīgs. Lai viņam mazliet palīdzētu, es arī iespiežu savu kurpi zemītē ap kociņiem, jo Agris lāpstu man neuztic.

Kad es vēl bildēju kociņus, vai arī pati pie tiem pozēju, pienāk Valdiņa ar abiem TV kungiem. Viens ar kameru, otrs ar mikrofonu saka man, ka gribot parunāties ar kādu dzīvu cilvēku, jo valsts darbu pie Daugavas krastu nostiprināšanas jau esot apskatījuši, iemūžinājuši un to arī parādīšot Panorāmā, jo beidzot krasts tiek stiprināts. Jā, to jau esmu apskatījusi, un tas man liekas diezgan drošs. Tur sakrauti pamatīgi akmeņi cits uz cita tik cieši, ka liekas tur pat ūdens cauri netecēs. Tas viss vēl pārklāts ar kārtīgu drāšu sietu, un man izskatās, ka varētu būt mūžīgs. TV kungi mani pārsteiguši nesagatavotu, jo momentā nezinu, ko teikt, bet tad atceros, kāpēc šodien te esmu, un to TV kungiem arī pastāstu. Ar to mūsu šodienas darbiņš ir padarīts; es vēl ar abiem kociņiem aprunājos, lai aug labi ātri, tad varbūt vēl paspēšu noplūkt kādu liepas ziedu vai apēst pīlādža ogu. Man gan tā vien gribētos kā iekrist tepat starp kociņiem zālītē un vairs nekustēties; klausīties putnu dziesmās un saulītē sildīties.

Atpakaļ ejam pa draudzības ceļu, ko ieskauj ābelīšu aleja. Žēl, ka tās nezied visas vienā laikā. Pašlaik tikai dažas no tām ir pilnos ziedos, pārējās vēl kavējas, un starp lapiņām manāmi tikai pumpuri. Pavasaris šogad nav bijis no tiem siltākajiem, un mana bilde no ziedošas ābeļu alejas paliek neuzņemta. Ceļā satiekam dārznieku, kurš savā apgaitā ir atzīmējis kociņus, kas šogad atkal būs jāatvieto, jo viens otrs šeit nav gribējis vai varējis iedzīvoties. Kokiem laikam ir tāpat kā cilvēkiem, citu var pārstādīt, citu nevar. Es gan no Amerikas esmu pārstādījusies bezgala labi, bet ir zināmi vairāki, kas to izdarīt nevarēja, un tagad ir atpakaļ Amerikas mūža mežos. Neko darīt, tāda ir dzīve.

Mājupceļā apstājamies simpātiskā vietiņā ar nosaukumu Velniņi. Es gan neko sevišķi neparastu te nevaru ieraudzīt, bet vakariņas gan ir velnišķīgi garšīgas. Valdiņa mani par līdzi braukšanu apdāvina ar cepumu tūtiņu, kur kausētā sviestā un cukurā saceptas saules puķu sēkliņas, manas mīļākās sēkliņas! Ārā nākot vēl uzbildēju Velniņu durvis un pāri šosejai skaistu slaidu priežu mežu, un vēl ilgi priecājos par skaisti pavadīto dienu. Žēl, ka man nav iespējas to darīt biežāk; sudraba fordiņa man vairs nav, un braukšanas atļauja Latvijā nekad nav bijusi. Tad gan Likteņdārzu redzētu vairākas reizes mēnesī un uztaisītu tur pikniku. Runājot par pikniku, tur Lāču saimnieks Normunds Skauģis tieši tam nolūkam dārza vidū ir ierīkojis skaistu galdu ar visiem soliem! Jau tagad gaidu uz nākamo izdevību tur tikt.

Par Likteņdārzu vienmēr var dabūt jaunu informāciju portālā www.liktendarzs.lv.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“