Kā Pertas latvieši cēla savu „Pili“

Palielināt / Enlarge

Kad pamati ielieti... FOTO Gūtmanis.

Palielināt / Enlarge

Sienas uzceltas, var svinēt Spāru svētkus. FOTO Gūtmanis.

Palielināt / Enlarge

Vispirms vanadzes mūs pabaroja. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Šoreiz ēdāju netrūka, visi gribēja pakavēties atmiņās pie Centra būves. FOTO Jānis Purvinskis.

Kad 1940.to gadu beigās Austrālijas Rietumu krastā Fremantles ostā izsēdināja pirmos latviešu bēgļus no DP nometnēm Vācijā, līdz 1950.to gadu vidum šeit bija jau tūkstotis deviņi simti piecdesmit četri latvieši. Radās vajadzība latviešiem kaut kur satikties. Par tādu vietu atradās māc. Kampes māja Benet un Plain ielu stūrī, kas bija gandrīz pilsētas centrā. Tad nu drīz vien tur radās arī latviešu bibliotēka, tur piebūvēja mazu zālīti, kur varējām sanākt kora mēģinājumiem, tautas deju nodarbībām, sanāksmēm utt. Ar laiku zālīte kļuva par mazu, un bija jāmeklē cits atrisinājums.

Lai tas viss netiktu mūsu atmiņām pazudis, gudri cilvēki uzņēma visu filmā, kura laika tecējumā bija pazudusi, bet nesen atkal atradās, un mūsu vanadzes nolēma mums to parādīt. Tā nu svētdien, 24. maijā, ne vairs parastā atbalstītāju saujiņa vien, bet nu jau labs pulciņš interesentu pulcējās Daugavas vanagu klubā, kur mūs solīja pabarot un aizvest atmiņās par Pertas latviešu saimes lielo notikumu: Pertas Latviešu Centra būvi.

Vanadzes laikam jau vakar un šorīt bija noņēmušās pa virtuvēm, cepot un vārot. Nezinu, kā viņas var izgudrot, cik daudz jāvāra, cik būs cilvēku, lai visiem pietiktu un lai kāds nepaliek nepaēdis? Bet vēl neesmu redzējis, kad kāds žēlotos, ka bija jau garšīgi, bet man nepietika? Gudras tās mūsu vanadzes gan ir. Nu tā jau arī šoreiz mūs pabaroja ar dažādiem kartupeļu salātiem, gaļiņu, zaļiem salātiem un kāpostiem un vēl ko; es jau visu nemaz nevaru atcerēties. Un kā jau aukstā laikā, viss bija silts sasildīts, ka tikai ēšanas vaina. Saprotams, ka Viktors ar Veltiņu gādāja, lai varam arī piedzert klāt aliņu vai vīnu.

Kad bijām jau labi mielojušies, Vucēnu Jānis atkal pie tiem tehniskiem aparātiem spieda savas pogas, un šoreiz nekādas nelaimes nebija ar skaņas pielaikošanu bildēm, jo šai filmā skaņas nemaz nebija. Tanīs laikos, kad šo filmu uzņēma, mūsu filmu aparātiem skaņu nevarēja uzņemt. Skaņu radījām paši, mēģinot atcerēties un atpazīt visus tos strādniekus, kuri tur darbojās. Kas raka bedres, lēja cementu, krāsoja durvis, sienas un arī darba vīriem gatavoja un pasniedza ēdienu.

Pirms vēl filmu sākām skatīties, Ritiņa mums īsumā atgādināja, kāpēc Centrs vispār radās: kad mazā Benet ielas zālīte kļuva par mazu, bija jāmeklē cits atrisinājums. Zāle bija par mazu, jo teātrim vajadzēja skatuvi, un ja tur liktu skatuvi, tad publikai nebūtu kur sēdēt. Arī kora koncertiem bija tā pati nelaime, un pat 18. novembra svinībām mūsu latviešu skaits bija vienkārši pāraudzis zāles lielumu. Visas Pertas latviešu organizācijas sanāca kopā un nolēma, ka ir jāceļ pašiem sava Pils, kur bija jāgādā, lai katrai vajadzībai tā ir izmantojama. Zīmēja plānus, tos apsprieda, pārzīmēja un atkal pārzīmēja, bet beigās tomēr vienu pieņēma, un tas visiem bija pieņemams. Atrada mums piemērotu zemes gabalu, salika visu pieejamo naudu kopā, un katrs, kurš varēja, tad arī ziedoja gan naudā, gan ar savu darbu, un Pils sāka celties. Tā nu šajā filmā redzējām, kā tapa mūsu nams, kas nesa sev līdz tādu lepnuma apziņu par to, ko mēs bijām varējuši ar kopējiem spēkiem un ar uzupurēšanos panākt.

Par visu to kāds nezināms autors bija uzrakstījis sekojošos pantiņus, kuru Jūlijs Bernšteins, kurš bija pats tur bijis pie darba un ar savu krāsu pindzeli izkrāsojis visus krāsošanas darbus, šodien mums nolasīja šo dzeju:

Ja mēs kopā liksim plecus,
Aizmirsīsim naidus vecus,
Nams, nu tad bez lielām mokām
Uzcelsies ar pašu rokām.
Centru latvieši nu cēla,
Dazš to slavēja, dažs pēla.

Temperatūra augšā dzīta
Pāri simtam jau no rīta.
Diena bij' pavisam traka,
Namam pamatus, kad raka.

Desmitos klāj dāmas galdus,
Cepumus ceļ priekšā saldus.
Pīrāgus un ābolmaizes
Vīri iekšā cērt bez raizes.

Dienas darbs, kad godam veikts,
Dažs gandrīz pavisam beigts.
Sārtām sejām, kā no vannas,
Rokās tver tie aukstas kannas.

Tie, kas strādā tik ar galvu,
Caurām stundām stumdot spalvu,
Tādiem sestdienās vajg' ļaut
Zīloņ' zāli ārā raut!

Tītmaņ' Zigim labas saknes,
Velkot kvadrāt- kuba saknes.
Balstoties uz savu praksi
Zīloņ' sakni velk ar kāsi!

Tie, kas strādāja ar koku,
Var pie dzelžiem pielikt roku;
Strādā dienas, trīs bez mijas
Jaunam namam taisot sijas.

Labi izmērot no sāniem,
Sijas iztaisa bez plāniem.
Tā jau darbi ātri veikti,
Plāni paliek nepabeigti.

Tā nu izskatījām filmu, atpazinām daudzas sejas un apziņā nāca tas, ka mēs ar kopējiem spēkiem bijām tiešām veikuši vienu labu darbu, par kuru tagad varam būt lepni. Pertas Latviešu Centrs ir bijis mūsu kopienas uzturētājs. Jo bez tā mēs jau būtu izklīduši. Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes ir tomēr mūs turējis kopā.

Pēc filmas vanadzes mums vēl piedāvāja kafiju un cepumus, un ļāvāmies atmiņās pakavēties pie redzētā. Paldies par devumu, ko bija prieks baudīt. Nākamo reizi laikam atkal tiksimies Jāņu sarīkojumā, kad atkal varēsim padziedāt un pakavēties tālās atmiņās.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“