|
|
Laiks Latvijā: |
Domesnes – tā ir Kolka!
Vieta, kur satiekas Dižjūra ar Mazjūru
Laikraksts Latvietis Nr. 364, 2015. g. 11. jūnijā
Aina Gailīte -
Ieteikt draugiem.lv
Piemiņas zīme jūras paņemtajiem, Kolkasrags. FOTO Aina Gailīte.
Kolkasraga kempinga naktsmītne „Laimes mājas“. FOTO Aina Gailīte.
Prāmis Tallink apiet Kolkas bāku saulrietā. FOTO Aina Gailīte.
Kolkas bāka saulrietā no skatu torņa. FOTO Aina Gailīte.
Kolkas luterāņu baznīcas altārglezna, mākslinieces Helēnas Heinrihsones dāvinājums. FOTO Aina Gailīte.
Kolkas pareizticīgo baznīca. FOTO Aina Gailīte.
Kolkas katoļu baznīca. FOTO Aina Gailīte.
Kolkasraga vecās bākas drupas mēnesnīcā. FOTO Aina Gailīte.
Kolkasrags. Šeit sastopas Dižjūra ar Mazjūru saullēktā. FOTO Aina Gailīte.
Kolkasrags. Saullēkts Dižjūrā. FOTO Aina Gailīte.
Kolkasraga zvejnieki saullēkta laikā. FOTO Aina Gailīte.
Sākas brauciens uz Kolkas bāku. Pirmā pa kreisi: Dženeta Marinska, gids un pasākuma organizatore. FOTO Aina Gailīte.
Laivā satraukums, Kolkas bāka jau pavisam tuvu. FOTO Aina Gailīte.
Šī jūras kraukļa (Phalacrocorax carbo) mazuļa dzimtene ir Kolkas bāka. FOTO Aina Gailīte.
Kolkas bāka. FOTO Aina Gailīte.
Kolkas luterāņu baznīca. FOTO Aina Gailīte.
Kolkasraga zvejnieka mājas pie pašas jūras. FOTO Aina Gailīte.
Manai vēlmei uzkāpt uz Latvijai piederošās (vienīgās) mākslīgās salas Baltijas jūrā bija lemts piepildīties nupat ceriņziedu laikā. Taisnību sakot, mani bija apsēdusi doma, ka jātiek Kolkas bākā. Biju redzējusi fotogrāfijas, filmiņas un dzirdējusi dažādus pastāstus un lasījusi sausu informāciju, bet labāk visu pēc kārtas.
Kolkas bāka atrodas jūrā, 6 km no Kolkasraga un, lai tur nokļūtu, ir jābūt noteiktiem laika apstākļiem. Šoreiz brāzmainais vējš ienesa korekcijas – brauciens tika pārcelts uz iepriekšējo dienu, 6. jūniju plkst. 7.30. Tas ne tikai man, bet arī pārējiem sagādāja problēmas ar transportu. Man nekas cits neatlika, kā vien braukt ar pēdējo autobusu 5. jūnija vakarā, bet mana sirds gavilēja, jo tas nozīmēja, ka redzēšu saulrietu un saullēktu Dižjūrā.
Jūrmalā iekāpu reisa autobusā Rīga – Mazirbe, lai izkāptu Kolkā. Viss jauki, klusi mierīgi, tikai pēkšņi pamodās aiz manis sēdošais nemiera gars, jauns vīrietis kunga prātā, kurš sadomāja steigšus iztukšot vēl divas alkohola pudeles, un iesaistījās vārdu kaujā ar manu blakussēdētāju, pavisam jaunu puisi. Tālākais jau bija prognozējams; viss beidzās ar to, ka puiši sakāvās, šķīda asinis, es pa vidu ar savu, beidziet tak!, līdz saņēmu ne man domātu spērienu pa kāju. Upesgrīvā abi puiši izkāpa un aizmuka katrs uz savu pusi, atlikušo ceļu auklēju savu kāju, tinot etiķa kompresē.
Kolka sagaidīja ar siena un ceriņu smaržu un vakara gaismu, bija jau pāri deviņiem. Iegāju kempinga Ūši plašajā pagalmā, domāju iepazīties ar bākas brauciena organizatori Dženetu Marinsku, biedrības Domesnes vadītāju, bet uzzināju, ka viņa ir aizņemta – cep rītdienai sklandraušus. Visa nedēļas nogale paiet Slīteres ceļotāju dienas ietvaros, gan bākas brauciens, gan sklandrauši, gan pārgājieni pa dažādām dabas takām ar ļoti zinošiem gidiem, zivju produkcijas degustācija un pat Baznīcu nakts. Raitā solī gar Mazjūras krastu, gar balto koku kapsētu (tās ir vētru gāztās priedes) devos uz Kolkasragu. Dabas skaistumu vairoja saulrieta gaisma, Kolkas bāka jūrā bija labi saskatāma. Raga galā, divu jūru sastapšanās vietā, viļņi gāja krustām vien. Tas ir ļoti skaists un iespaidīgs skats, jo katra jūra tomēr bija citā krāsā, lielā zaļāka, mazā zilāka. Saulrieta mainīgajā gaismā devos gar Baltijas jūras krastu līdz ārkārtīgi oriģinālajām kempinga naktsmītnēm Laimes mājas, tās ir kā milzīgas koka mucas ar lielu spoguļlogu jūras pusē – logā redzama īsta glezna, priedes, liedags, jūra. Visas mājiņas (div- un četrvietīgas bija aizņemtas), iemītnieki apliecināja, ka esot brīnumērti.
Uzkāpu skatu tornī, labāk saskatāmi lielie kuģi, Kolkas bākai garām līgani aizpeldēja prāmis Tallink. Pa meža ceļu devos atpakaļ uz Kolkas ciemu un te, jauna iespēja – Baznīcu nakts. Iegāju izgaismotajā luterāņu baznīcā un savām acīm redzēju tās altārgleznu: mākslinieces Helēnas Heinrihsones dāvinājumu – laikmetīgo triptihu, kas 1993. gadā tika iesvētīta kopā ar restaurēto baznīcu. Jā, šīs baznīcas altārglezna liek aizrauties elpai un, manuprāt, jo vairāk skatās uz gleznu, jo lielākas iespējas ir to iemīļot.
Ciema otrā galā, izgaismota ar āra svecēm, jau tumsiņā aicina īsts brīnums – Jūras Zvaigznes Dievmātes Kolkas Romas katoļu baznīca. Tā ir maza, maza guļbūves baznīciņa ar mazu tornīti un pelēku skaidu jumtu, 1997. gadā izjauktā veidā atvesta no Liepājas novada Sakas Grīņiem, tas ir pirmais katoļu dievnams visā Kolkas pastāvēšanas laikā. Pie Kristus dzimšanas Kolkas pareizticīgo baznīcas sveces jau nodzēstas plkst. 22.00. Padomju varas gados Kolkas pareizticīgo un luterāņu baznīcas darbība tika pārtraukta un ēkas izdemolētas. Neskatoties uz vēlo laiku, baznīcas bija kupli apmeklētas, un es biju patīkami pārsteigta par Kolkas jaunatni, ko sastapu uz ielas un kam nācās pajautāt ceļu, ļoti pieklājīgi un draudzīgi lielie bērni.
No pusnakts man sākās tāds mulsinošs laiks, ciema galā pie Mazās jūras mani sagaidīja pie paša horizonta sarkanīgs pilnmēness, tam lēnām kāpjot debesīs, jūrā veidojās mēness gaismas taciņa. Kad bija skaidrs, ka krastā esmu palikusi viena, nekas cits neatlika, kā draudzēties ar mēnesi. Jūras un debess melnumā, mēness taciņa izskatījās fascinējoša, un, lai citi saka ko grib, bet tai piemīt kāds burvju spēks. Kādu brīdi skatoties kustīgajā gaismas joslā, uznāk reibonis un pārņem sajūta, ka jāiet pa šo taciņu. Saņēmos un pievērsos gaismai Kolkasraga galā. Nezināju, ka jau no pusnakts austrumos var būt gaismas josla.
Gāju gar krastu, atkal garām kritušajiem kokiem, biju drošībā, jo mani visu laiku pavadīja mēness. Nonākot raga galā, sirds sāka sist straujāk – tāds skaistums: Dižjūras un Mazjūras viļņu krustošanās, slapjā smilts spīd dzelteni oranža, jūrā redzama Kolkas bāka un lielie kuģi kustībā gar to.
Par cik jau vairāku gadu garumā mana lielākā aizraušanās ir saullēkti, tad nu tagad bija pilna laimība. Ap pusčetriem manu vientulību pārtrauca zvejnieku ierašanās tālumā, un varēju vērot, ka lielie kuģi apiet bāku no vienas puses, bet zvejnieku laiva no otras. Debesis atdzīvojās, mākoņi krāsojās un vēlāk bālēja.
Biju piemēroti ģērbusies, auksti nebija, bet ik pa brīdim tomēr pacilāju rokas un kājas. Pēkšņi jūtu, kāds uz mani skatās; pagriežos, neviena nav, bet, ak, tu mīlīt! – pavisam tuvu man puslokā priekšā stāv sešas mežacūkas un skatās uz mani kā uz putnubiedēkli. Kamēr paceļu kameru, kamēr mēģinu visas iedabūt kadrā, viņas neapmierināti ierūcas, apcērtas riņķī un milzu ātrumā ieskrien mežā, kadrā trāpīja tikai pēdējā. Es gan pirms tam apstaigājot ragu, redzēju pēdas, bet domāju, tās jau stirniņas. Nobīties nepaspēju. Vēlāk satiktie zvejnieki stāstīja, ka mežacūkas bieži redzot, tās nākot peldēties; tāpat stirnas, brieži un aļņi arī redzēti. Agrā pavasarī varot apskatīt zivju ērgļus un vēlāk jūras ērgļus, bet tas ir tālāk nost no raga gala, ja kāds alnis atpeldējis no Sāmsalas.
Ieguvu bildi, kur saule uzlec no liela kuģa. Protams, fotografēju bez sava gala. Vēl pāris stundiņu spožajā rīta saulē, brokastis vēja musturotajās smiltīs, un klāt jau mana brauciena galvenais brīdis. Ierodas brauciena vadītāja Dženeta Marinska, arī bākas uzraugs, zvejas motorlaivas kapteinis ar palīgu, radu zēnu, salasās dalībnieki. Visi uzvelkam oranžas peldvestes, gaužām neērtas gan uz sauszemes – ne pagriezties, ne paskatīties apkārt. Sausām kājām sakāpjam lielajā zvejas laivā, kura aplipusi ar reņģu zvīņām un saulē spīd kā sudraba. Traktors ievelk laivu ūdenī, sāk pukšķināt motors, un dodamies bākas virzienā. Laiks paiet interesantās sarunās, uzzinu daudz jauna. Paiet laiciņš, kamēr iemanos tikt galā ar kameru, piemērojoties laivas kustībām. Veicam goda apli ap bāku, saceļot satraukumu uz salas ligzdojošu sudrabkaiju un jūras kraukļu barā, arī mazuļi satraukušies. Izkāpšana no laivas nemaz nav tik viegla: divi vīri mani kā maišeli uzrāva augšā. Bākas uzraugs atslēdz vārtus un dodamies nepazīstamā valstībā.
1872. gadā sākās mākslīgās salas uzbēršana Kolkasraga sēkļa galā, 5 km no krasta; akmeņus veda gan laivās, gan ragavās, arī no Igaunijas. 1875. gadā uz jaunās salas uzbūvēja pagaidu koka torni un iededza uguni. Pēc salas nosēšanās, uzcēla tagadējo – Sanktpēterburgā izgatavoto metāla konstrukcijas torni, kas sāka darboties 1884. gada 1. jūlijā. No 1979. gada bāka darbojas automātiskā režīmā, un visas būves uz salas pilda tikai saimnieciskas funkcijas.
Izstaigājam bākas teritoriju aiz augstā mūra žoga, uzkāpjam pašā bākā pa metāla vītņu kāpnītēm – paveras jūras plašums, labi saskatāms Kolkasrags, un tavu brīnumu – arī Sāmsala ar visu bāku pie paša apvāršņa. Baltijas jūras ūdens ir zaļgans, virs bākas riņķo iztraucētie putni un mazuļi čiepst savās balstiņās. Daudz jūras kraukļu ligzdu, šķiet, galīgi nepiemērotā vietā, sudrabkaijas olas sadējušas vienkārši zālītē. Cenšos turēties pēc iespējas tālāk no ligzdām. Jā, par smaku; teikšu, ka tā nu nav nekāda smaka, jo putnu mēslu kārta tiek regulāri nošķūrēta, pēc smakas jābrauc kaut vai uz Kaņiera ezera jūras kraukļu koloniju. Kad esam visu apskatījuši, novērtējuši un iemūžinājuši, kāpjam laivā un no bākas atvadāmies ar goda apli. Apmierināts par nelūgto viesu aizbraukšanu, mūs vēro ronis.
Atpakaļceļš ir daudz īsāks, spraigās sarunas ik pa brīdim pārtrauc ūdens šļakatas. Krastā atkal tiekam sausām kājām, un katrs aizsteidzas savās Slīteres ceļotāju dienas takās. Paldies par doto iespēju! Paldies biedrības Domesnes – aktīvistiem par ideju apskatīt Kolkas bāku, kas prasa pamatīgus priekšdarbus: dažādus saskaņojumus, precīzas laika prognozes, kontaktus ar interesentiem.
Kolkas rags jūras kartēs rakstīts tikai no 20. gs., līdz tam jūrasbraucēji zināja tikai tādu nešpetnu Domesnes ar sēkļiem, uz kuriem ir uzskrējuši milzum daudz burinieku. Gandrīz katra vētra izskalo kādu kuģa vraku vai tā fragmentu, bet tā jau ir vēsture, tai nepieciešama izpēte, profesionāļi un vēlme saglabāt ziņas un arī eksponātus nākošajām paaudzēm.
Entuziastu grupa 2013. gadā izveidoja biedrību Domesnes ar tālejošu mērķi – kuģniecības muzeja izveidi, jo grēks ir neko nedarīt, ja eksponāti paši nāk klāt. Žēl, ka nezināju par 2014. gadā biedrības organizēto Kolkas bākas 130. dzimšanas dienas atzīmēšanu, būtu atbraukusi.
Paldies par skaisto dienu Kolkā, paldies Dženetai Marinskai par doto iespēju piedalīties Kolkas bākas apskatē, veiksmi un panākumus Domesnes!
Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
