Visiem garšo pīrāgi!

Palielināt / Enlarge

Margota Puķīte (no kreisās) iepazīstina šīs dienas „meistaršefu“. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Kamēr mīkla rūgst, var lietot iepriekš sagatavotu. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Kursanti pamēģina roku. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Kursanti pamēģina roku. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Margota Puķīte (no labās) pasniedz ziedus Guntai R. FOTO Pēteris Strazds.

Mīļā Mildiņa!

Kopš vakardienas, sestdienas, 16. maija, esmu iecelta Meistaršefu kārtā! Adelaides Laimas biedrība mani aicināja pavārmākslas klasei nodemonstrēt pīrāgu cepšanu, un jau pirmās pāris minūtēs man apsēja meistaršefa priekšautu. Vai nav fantastiski?!

Pieņēmu aicinājumu to darīt, bet tūliņ jau plānošanas stadijā atdūros kā pret mietu: man taču nav receptes! Pīrāgus cept iemācījos jau bērnībā no mammas (ak vai, cik tas bija sen!), un viņai arī nebija receptes – viss uz acumēra un pēc izskata un taustes. Tā taču nevar mācīt klasi. Sāku meklēties pa pavārgrāmatām. Vai Tu zini, cik vispār ir pīrāgu receptes? Noteikti dučiem, ja ne simtiem. Receptes ar visādām eksotiskām garšvielām (vaniļas esence? kardemons?!) un sarežģītām pamācībām... galva vai noreiba. Atradu par vajadzīgu apsēsties un iedzert glāzi vīna, lai noskaidrotu domāšanu.

Beigās izvēlējos recepti, kas vistuvāk atbilda manām ierastām izejvielām, un lūdzu, lai to pavairo kursantiem. Metodi gan lietoju pati savējo. Nebaidos no modernās tehnoloģijas: mikroviļņu krāsnī sildu pienu un kausēju sviestu, un aukstā laikā, mīklu raudzēju saulītē noparkotā mašīnā, kas bieži ir siltāka par manu virtuvi!

Laimas kursus apmeklē latvieši, sveštautieši un latviešu iebraucēju pēcteči, kuri latviski nerunā, bet ģimenē ir baudīts kaut kas no latviskās ēdienkartes, un šis, tas palicis prātā kā garšīgs. Taču latviešu valodā pavārgrāmata nav izlasāma, un, ja arī mamma vai vecmamma atstājusi ar roku rakstītas receptes, tās nav saprotamas ne tik. Lai nu kas, bet pīrāgi visiem garšo, un uz šo mācības stundu bija atnākuši ap 30 kāri kursanti, ieskaitot divus jaunus kungus.

Pavisam ātri sasviedu kopā mīklu un noliku, lai rūgst. Jau mājā biju uztaisījusi mīklu, kas nu bija izrūgusi, un varēju tūlīt turpināt, lai uz klasē iemīcīto, nebūtu jāgaida. (To vēlāk izcepu Vanagos un pacienāju visus, kas bija atnākuši uz pusdienām vai vienkārši uz bāru). Speķi ar sīpoliem arī sagatavoju mājā – vai tad katrs sīkums jārāda? Parādīju gan, kā izveidot katru pīrādziņu; aizrādīju, ka ar pildījumu nevajag skopoties, jo mīkla vēl rūgs, bet pildījums paliks, kādu ielika. Patukši pīrāgi ir mānīšanās. Taču jāuzmanās no pārpildīšanas, jo tad izcepti pīrāgi smaida uz cepēju, jo mīkla pārplīst. Nevajag arī baidīties no trekna speķa, jo taukumiņš padara pīrādziņu gardāku. Ja bailes no aptaukošanās, ēd mazāk.

Tad aicināju kursantes, pamēģināt roku. Dažai gāja tīri labi, dažai vēl pie tās lietas jāpiestrādā, bet, kā mana mamma vienmēr teica, neviens meistars no debesīm nav nokritis. Arī puiši nāca priekšā pamēģināt. Tiešām ceru, ka viņi mājās izmēģinās paši. Tagad recepte rokā.

Beigās man pat pasniedza ziedus par pūlēm. Kas gan tur par pūlēm – tīrā izprieca! Un no tās receptes iznāk patiešām laba manta. Būs jālieto biežāk.

Nākamā reizē mācīs, kā gatavot kāpostu vīstokļus. Varbūt vajadzētu aiziet pamācīties.

Lai Tev labi veicas!

Gunta

Red.: Vai atceries, cik Tev bija gadu, kad Tu pati pirmo reizi patstāvīgi izcepi pīrāgus? Vai vari minēt, cik pīrāgus Tu savā mūžā esi izcepusi?

Gunta: Cik gadu? Atceros, ka nesu uz skolu draudzenēm, kad man bija 14 gadu – pirmais gads vidusskolā. Tie bija noteikti manis pašas cepti. Var jau būt, ka bija pirms tam, bet neatceros. Cik daudz? Beidzamajos 7-8 gados cepu katru nedēļu 500-700, izņemot vasaras brīvdienās, bet tad esmu starp valsts svētkiem un Ziemassvētkiem sacepusi divtik. Grūti aplēst, cik visā mūžā. Daudz!