Kapu Svētki Pertā

Palielināt / Enlarge

Kapu svētki Pertā. FOTO Jānis Purvinskis.

Kaut gan laika pareģi bija solījuši kādu lietus šalti, tomēr šī gada 3. maija, svētdienas, rīts bija skaists un saulains. Ap pulksten desmitiem Karakattas kapsētā pie DV pieminekļa pulcējās parastais latviešu ļaužu pulciņš. Viens otrs aizklīda pie miruša drauga vai rada kapa kopiņas, lai varbūt pakavētos pagātnes atmiņās vai sveicienam, lai noliktu kādu ziediņu. Cits varbūt domās vēl pakavējās pagātnē, un atmiņās par laiku, kad vēl visi bija kopā, un varbūt pat šeit pat kapsētā pavadot kādu citu mīļu dvēseli.

Ap plkst. 10.30 Pertas latviešu mācītājs Gunis Balodis noturēja Kapu svētku aizlūgumu par mūžībā aizgājušiem. Savā uzrunā viņš mums jautāja, vai šobrīd arī paši esam gatavi piebiedroties aizgājējiem, jo mēs nezinām, kad pienāks mūsu stunda stāties mūsu Pestītāja priekšā, un ka agri vai vēlu arī mēs šeit dusēsim. Lai atceramies, ka citi varbūt nāks apmeklēt arī mūsu kapiņu, un atcerēsies, ka mēs šeit paši esam aizlūguši pār saviem mīļajiem. Mācītājs mums deva labu ziņu: mūsu grēki ir piedoti, jo nupat pavadīti Kristus Augšāmcelšanās svētki, kad pirms tiem Kristus ar savu nāvi mūs atpestīja no mūsu grēku nastas un, uzvarēdams nāvi, mums pavēra cerības uz debesu mājām.

Aizlūgums notika mums parastā vietā pie DV pieminekļa, uz kura ar katru gadu pildās arvien vairāk mirušo vārdu plāksnītes. Bija zīmīgi iegaumēt, ka ja pusi no pieminekļa plāksnītēm piepildīja pirmos četrdesmit gados, otro pusi piepildīja tikai desmit gados. Tātad laikam mūsu pašu plāksnīte nav pārāk tālu no piestiprināšanas.

Paldies mācītājam Balodim par svētbrīdi un paldies Silvijai Lūks kundzei par mūziku, kas mums palīdzēja dziedāt. Jā, mūsu rindas paliek retākas, un kapi pildās ar aizvien vairāk mūsu mīļajiem radiem un draugiem.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“