Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Mārcis Stumbrs. „Briedums“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Mārcis Stumbrs. „Vakarstundā“. 2012. FOTO Māris Brancis.

Starp Jelgavas 750 gadu jubilejai veltītajām izstādēm noteikti atzīmējama arī Mārča Stumbra (1942-2014) gleznu skate Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī, kas šeit skatāma līdz pat 1. jūlijam. Tā ir arīdzan atgādinājums, ka tikai gads pagājis, kopš mākslinieks beidzis šīszemes gaitas.

No saviem mūža turpat 72 nodzīvotajiem gadiem Mārcis Stumbris 42 pavadīja Jelgavā. Kaut arī mākslinieks ir īstens Rīgas puika, viņš šeit iesakņojās un kļuva patiess zemgalietis, kurš sajūt to īpašo gaisotni, kas raksturīga tikai un vienīgi Zemgalei.

Savā glezniecībā, izmantojot gan eļļas, gan pasteļa tehniku, Mārcis Stumbris strādāja visos žanros – portretā, klusajā dabā, akta, figurālajā un sadzīves žanrā, bet jo īpaši – ainavā. Kā reālistiskās mākslas sekotājam, viņam bija nepieciešams ieaugt vidē, kuru iemūžina krāsās, līdz kaulam sajust tās garu, atmosfēru, to acīm neredzamo, ko var sajust tikai ar dvēseli.

Sākotnēji mākslinieks gleznoja Jelgavas visdažādākos nostūrus, atrazdams ievērības un gleznošanas cienīgu pat mūsdienu visai neizteiksmīgos dzīvojamos kvartālos. Ar laiku viņš guva iekšēju gandarījumu Zemgales laukos ar tās plašām ārēm un līdzenumiem, kas stiepjas līdz horizontam un vēl tālāk, ar labības klātiem dižajiem tīrumiem, ar tās zilajām debesīm, kurās lēni slīd mākoņu gubas, ar koku skupsnām un māju puduriem tālākā plānā, kas vēl saglabājuši bijušo laiku godību, kad zemnieks bija godā un kad saimnieks rūpējās ne tikai par savas klēts pilnajiem arodiem, bet arī par savas sētas skaistumu. Visbiežāk Zemgale gleznota vasarā un rudens pusē, bet netiek aizmirsta arīdzan ziema un pavasara palu laiks. Mārcis Stumbris panorāmiskās ainavās Zemgali rāda ar lepnumu, ar plašu vērienu un monumentāli spēcīgi.

Tikpat vērienīgi mākslinieks pēdējos gados attēloja senās Jelgavas ielas gadskārtu maiņās. Ar lielu pietāti viņš gleznoja tuvplānā lauku saimniecības ar vecām ēkām koku ielenkumā. Tās joprojām vēsta par cēlēju zemē iezemēto spēku un viņu tālejošām domām par nākamajām paaudzēm, kam tās vēl kalpos. Bet, kad Mārča Stumbra ievērību piesaista senais Tērvetes pilskalns, viņu apbur sen kuģojamās upītes tecējums, gājēju tiltiņa loks, saulainās dienas atmirdzums puķu piebērtajās pļavās un koku zaļums.

Par to pašu Zemgali, tikai citā intonācijā, stāsta glezna Vakarstundā. Krēsla nolaižas pār lauku ēkām, vēl pēdējiem saules stariem apspīdot to galus. Uz sola sēž vīrs, kurš spēlē ermoņikas un dzied. Blakus krūze, kas droši vien slēpj alu. Viņš ir vientuļš. Kas var zināt, kāpēc viņš te muzicē? Labsirdīgi ironiskais tonis ļauj skatītājam iedomāties stāstu par šo mirkli, kad cilvēks atveldzē dvēseli dziesmā un miestiņa stiprumā.

Arī tāds bija Mārcis Stumbris, mazliet ironisks, bet pašos pamatos romantiķis, kam patīk dzīve un cilvēki, un patīk gleznot, atklājot Zemgales dižumu un neatkārtojamību.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“