Lūdzu, dodiet svaigu gaisu!

Nekā nevar darīt, atkal un atkal manas domas kavējas pie vakardienas, apstājas šodienā un raugās nākotnē – joprojām cerību pilnas. Ir maija vidus, un pavisam drīz Latvijas pilsoņu ievēlētie Saeimas deputāti uzzinās – bet varbūt jau zina, – kurš kļūs par valsts prezidentu. Pēc tam to uzzinās arī vēlētāji.

Pēdējo mēnešu laikā dažādi personāži gluži kā māla baloži pasviesti sabiedrības acu priekšā. Tie bijuši reāli un nereāli, griboši un negriboši ieņemt šo ļoti nozīmīgo amatu. Liela daļa nav bijuši nopietni ņemami, un kopumā šādu procesu latviešu valodā dēvē par pīlīšu pūšanu. Varētu teikt vēl vienkāršāk – atkal reiz pieredzēta sabiedrības muļķošana, citiem vārdiem sakot, shēmošana, pie kā atjaunotās Latvijas gados pierasts. Reizēm šķiet, ka atsevišķiem esošiem un bijušajiem politiķiem ir pilnīgi vienalga, vai shēma ietver aizmūrētu publisko ateju Jūrmalas kāpās vai Latvijas Valsts prezidenta kandidātu. Turklāt mūsu aizdomu pilnajā un pie slepeniem gājieniem pieradušā sabiedrībā sāk likties, ka tās ir vienu un to pašu tipāžu veidotas shēmas.

Nesen TV raidījums Nekā personīga atklāja slepeno tikšanos Ventspilī, kurā it kā esot nolemts, ka Raimonds Vējonis tomēr derot par Lemberga pārstāvi augstajam amatam. To jau varēja domāt, jo Lemberga dusmas pret agrāko domubiedru Silenieku dažas dienas pirms šīs tikšanās atgādināja kāda polittehnologa pamācību: vienādi domājošiem vajag nodibināt divas partijas, kas savā starpā asiņaini cīnās. Beigās ievēlēs abas, kas pēc tam sametīsies uz vienu roku. Nu Vējonis tik tiešām kļuvis par ZZS kandidātu un ir gatavs ieņemt augsto amatu.

No malas raugoties, izskatās, ka Vējonis kā aizsardzības ministrs tik tiešām ir savu uzdevumu augstumos – un kā tāds guvis arī sabiedrības uzticību. Tad kāpēc viņu vajadzētu sūtīt pildīt uzdevumu, kas, iespējams, nebūs pa spēkam – tāpat kā viņam savulaik, vēl vides ministra amatā esot, nepadevās cīņa pret latvāņiem. Tas, ka mūsu aizsardzības ministrs guvis lielu starptautisku pieredzi un noteikti arī autoritāti sadarbībā ar NATO, protams, automātiski nenozīmē, ka viņš tiks galā ar prezidenta amatu, īpaši šajā nemierīgajā laikā. Novērtējot starptautisko situāciju, ir jāsecina, ka Latvija nevar atļauties prezidentu, kuram šis amats vēl jāmācās. Un ja nu neizdodas, tāpat kā ar latvāņiem? Turklāt kādu zīmi ZZS sūta Krievijai, gribēdama par prezidentu tieši aizsardzības ministru? Vai kaimiņvalsts to neiztulkos kā NATO uzbrukuma pirmo soli? Varbūt arī Vējonis uzskatāms par māla balodi?

Kopš 1988. gada bijušas vairākas reizes, kad lielai daļai Latvijas sabiedrības šķitis, ka mūsu dzīvošanas telpā ieplūdis svaigs gaiss, skābeklis. Pirmā reize bija Radošo savienību plēnums, pēc tam Tautas frontes nodibināšana, neatkarīgās Latvijas atjaunošana, Vairas Vīķes-Freibergas laiks, Zatlera lēmums atlaist Saeimu. Katrā no šīm reizēm atjaunojās cerība, ka esam ceļā uz atklātu, tiesisku, godīgu un demokrātisku sabiedrību, tomēr arvien, atskaitot pašu sākumu, pretspēki spējuši atgriezt dzīvi vēlamā gultnē sev un saviem līdzskrējējiem. Manuprāt, arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latviju pamet tik daudzi jauni cilvēki, kuri mūsu valstij ir vitāli nepieciešami – gan savas morāles, gan izglītības dēļ.

Nākamajā mēnesī Saeimai, kura, kā vēsta aptaujas, nopelnījusi vien sabiedrības nievas, ir iespēja atgūt autoritāti, pieliekot punktu līdzšinējai slepenajai andelei un ierastajai praksei, izvēloties valstij prezidentu. Saeima ir tiešām neapskaužami smagas izvēles priekšā – atvērt naftas trubu vai svaiga gaisa balonu, pie reizes atdodot sabiedrībai cerību nākotnei.

Viens no kandidātiem, Egils Levits, ir personība, par kuru cilvēki saka: kaut viņš būtu mūsu prezidents! Tiesa, tūlīt pat nopūšoties un piemetinot: bet viņu jau neievēlēs. Par Levita izglītību, aso prātu, domām, rīcību, prasmēm neviens nešaubās, domājams, arī ne viņa pretinieki. Tad kāpēc izvēlēties kādu vājāku, kaut attīstīties spējīgu politiķi, biznesmeni vai kādu citu, ja var izvēlēties izcilu nobriedušu personību, kas pacels Latviju jaunā pakāpē?

Anna Žīgure
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums „Latvijas Avīzē“