Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Liela daļa no jums ir atbalstījuši un veicinājuši Latvijas Okupācijas muzeja izveidošanu un attīstību. Diemžēl, joprojām turpinās cīņa par muzeja pastāvēšanu. Savdabīgs pavērsiens ir Zaigas Gailes paziņojums intervijā laikrakstā Brīvā Latvija*: „Kad kopā ar Rīgas būvvaldes vadītāju projektu izpētījām, bijām šokā, cik tas neprofesionāls“.

Nākot no Austrālijas, man laikam ir cita sapratne par ētikas standartiem. Ja Austrālijā kāds projekta skaļais pretinieks privātās sarunās apspriestu projektu ar tās iestādes vadītāju, kurai jālemj par projekta apstiprināšanu vai neapstiprināšanu, tad tas noteikti neizplatītu šādas ziņas. Bet ja šādas ziņas tomēr tiktu atklātībā, tad jau skatītos cietuma virzienā. Bet Latvijā viss notiek citādi...

Jāprasa, kāpēc pēkšņi šāda dedzīga pretestība projektam, kurš jau bija plaši zināms, un kuram skiču projekts bija pieejams 2011. gadā, kad izsludināja konkursu tehniskam projektam? Apgalvojums, ka „Okupācijas muzeja piebūves projekts jau sāka aktualizēties tikai aizvadītajā vasarā“ ir vai nu situācijas pilnīga nezināšana, vai arī apzināta melošana. Projekts virzījās uz priekšu tik aktīvi, ka Okupācijas muzejs pameta Latviešu strēlnieku laukuma ēku un pārcēlās uz pagaidu telpām Raiņa bulvārī 7 jau 2012. gada novembrī, kur tas maksā īri ap EUR 2000 mēnesī. Tur bija jāiekārto jauna pagaidu ekspozīciju, gaidot uz Strēlnieku laukuma ēkas pārbūvi, kurai vajadzēja būt pabeigtai jau 2013. gada decembrī. Kultūras ministrija palīdzēja ar papild­izdevumiem pirmā gadā, bet pēc tam šo sedza un vēl arvien sedz ziedotāji.

Vai 20 arhitektu vēstules parakstītāji ir gatavi katrs ziedot muzejam EUR 100 katru mēnesi, lai atlīdzinātu vismaz šo negaidīto apgrūtinājumu muzejam?

Zaiga Gaile sūdzas, ka 40 darbiniekiem ir paredzēti 8 kabineti (abi skaitļi nepareizi, starp citu), pamatojot sūdzību šādi: „Salīdzinājumam – Rīgas Jaunajā teātrī, ko pārprojektēju, ir 100 darbinieku, bet viņiem nepieciešami tikai četri pastāvīgi kabineti.“ Vai, viņasprāt, pamatojoties uz šo salīdzinājumu, muzejam vajadzēja kādu skatuvi un ģērbtuvi?

Pilnīgu nesaprašanu par muzeja darbu rāda Zaigas Gailes apgalvojums, ka baltā piebūvē „galvenokārt mitināsies administrācija“. Pat pārdefinējot vēsturniekus, pedagogus un gidus par „administrāciju“ (kā jau agrākos laikos, valodu var sagrozīt savām vajadzībām), šī ir klaja nepatiesība, jo biroju telpas neaizņem lielāko daļu no „baltās piebūves“.

Uz ko norāda šī teātra un muzeja sajaukšana un papildus vēl nespēja lasīt plānus?

GN
2015. g. 25. maijā

* http://www.brivalatvija.lv/sakumlapa/lai-okupacijas-muzejs-butu-ista-melna-perle