Rita Valnere

Rita Valnere.

Skaistā pavasarīgā 21. aprīļa rīta stundā, kad saule jau pakāpusies debesīs, vēstot dienas sākumu, tā apmirdzēja latviešu glezniecības granddāmas Ritas Valneres ceļu uz Aizsauli. Viņa tagad ir piepulcējusies nemirstīgo pulkam, kurā jau atrodas tēvs gleznotājs Herberts Valners, vīrs gleznotājs Eduards Kalniņš, viņas studiju biedri no spēcīgās kopas – gleznotāji Vilis Ozols, Boriss Bērziņš, Edgars Iltners, Indulis Zariņš, Gunārs Cīlītis un daudzi citi kolēģi tiešā un pārnestā nozīmē, kuriem viņas dzīvē un radošajā darbībā bijusi liela loma.

Mākslinieces pēdējais iznāciens sabiedrības priekšā notika 2011. gadā, kad Rīgas Mākslas telpā bija skatāma vērienīga viņas darbu izstāde, kas aptvēra visu viņas daiļradi – no paša sākuma līdz pēdējo gadu darbiem, parādot arī jaunības laika gleznas, kurās atklājās viņas pietuvošanās kubismam un ekspresionismam, kas tikpat kā plašākai sabiedrības daļai nebija zināma. Ieraudzītais vecākām paaudzēm atgādināja, bet jaunākām parādīja, cik liela vieta pēckara latviešu mākslā ierādāma Ritai Valnerei un cik neordinārs ir bijis gleznotājas talants, cik plašs bijis viņas interešu un tēmu loks un cik meklējoša viņa bijusi sava rokraksta daudzveidībā un pasaules skatījuma dziļumā.

Mākslinieces daiļrades ceļš nekad nav bijis tikai rozēm klāts, kā varētu šķist; tas arīdzan bijis oļu un asu šķembu nosēts. Tikai viņa nobrāztās, asiņainās pēdas nekad nav publikai rādījusi. Būdama viegli ievainojama, viņa bija lepna un pilna pašcieņas, lai atklātu savu vājumu un izlietās asaras. Nekad Ritas Valneres mākslā neparādījās apvainojums, pesimistiskas notis. Māksliniecei bija svarīga harmonija, saskaņa ar sevi, ar glezniecību.

Viņas talantīgums atklājās jau J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, kuru beidza ar zelta medaļu, ļaujot bez eksāmeniem iestāties Mākslas akadēmijā. Paaudze, kas mācījās pēckara gados, bija pieradusi pie grūtībām, plānā maizes rieciena. Tā cītīgi mācījās, neatslābinoties un saspringti. Panākumi neizpalika – pēckara paaudzes ienāca un palika mākslā, kļūdamas par pēckara latviešu mākslas veidotājiem. Ritas Valneres diplomdarbs Ziedu veikalā (1956) atklāja viņas iespējamo virzību – viņa turpināja labākās tonālās glezniecības tradīcijas, viņa skatījās uz pasauli ar gaišu skatu, cilvēks bija viņas uzmanības lokā, viņa prata ielūkoties tā garīgajā un dvēseles dzīvē.

Bet tas bija tikai viens solis pretim mērķim. Rita Valnere nepārtraukti strādāja, pierādīdama, ka viņa nespēj ierobežoties vienā žanrā, vienā kompozicionālajā un krāsu risinājumā. Katra glezna prasīja savu stilistiku.

Kļūdama Ievas māte, daudzi darbi veltīti mātes un bērna tēmai. Nenoliedzamas virsotnes pēckara portreta glezniecībā bija viņas Birutas Goģes, Eduarda Kalniņa, Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša, Ārijas Elksnes un citu ģīmetnes.

1970. gadi mākslinieces daiļradē iezīmējās ar lielām daudzfigūru kompozīcijām (Tēva piemiņai, Pieskāriens, Kliedziens), kurās savā personīgajā skatījumā vēstīja par laikmetu un cilvēku, laika kolīziju ietekmi uz cilvēku, varas izraisīto notikumu (īpaši kara) traģiskajām sekām cilvēku, sevišķi sievietes un bērna, dzīvē.

Tad nāca kārta darbiem, kas tapa, iedziļinoties itāļu renesanses mākslā, un kas raisīja pārdomas par senāku laiku glezniecības sasaisti ar mūsdienām. Viņa vilka paralēles ar sevi, savu laiku, savu tautu, izvērtēja kolēģu nozīmi savā radošajā daiļradē (Asīze, Ponte Vecchio, Florence). Pēc ceļojuma uz Indiju radās tai veltītas gleznas.

Kā sava laika vēstījums uzskatāma Ritas Valneres lielā kompozīcija Sarunas par mākslu. Māksliniece viena no pirmajām tieši un nepārprotami uzsvēra pagātnes un mūsdienu nepārraujamās saites.

1990. gados Rita Valnere pievērsās tautas likteņiem laikmetu griežos, kur meklēja jaunu izteiksmi, ko Inga Šteimane nosauca par etnogrāfisko kubismu.

Nekad Ritas Valneres darbi nav bijuši virspusēji, deklaratīvi, ideoloģiju piestrāvoti. Viņas gleznas vienmēr bijušas intīmas atklāsmes, savdabīgas dziļu pārdomu rezultātā radušies emocionāli un garīgi piesātināti vispārinājumi, pat grēksūdzes. Viņa dzīvoja un gleznoja, domājot par laiku, par cilvēku, par viņa garīgo un emocionālo pasauli, par Latviju.

„Ar esošo vien ir par maz. Tas nespēj dot garīgu piepildījumu. Es negleznoju nepiepildāmo, pat neiespējamo, bet vēlamo, nonākot pie atziņas, ka māksla rada tiekšanos pēc neesošā, pēc neatrastā, pēc cilvēka kā radītāja attīstības un sevis sapratnes ne personīgajā, ne sadzīves izpausmēs, ne ģimenē, mīlestībā, ne sociālajā netaisnībā – dzīvē vispār. Ja nebūtu šīs tiecības, nebūtu ne vēlmes lasīt grāmatas, vērst kaut ko par labu, mācīties un mācīt citus, arī kritizēt esošo. Nebūtu arī mākslas ar visām tās izjūtu gammām, kas ievibrē dvēselē tieksmi pēc pilnības kā visur esošā Dieva sapratnes,“ rakstīja Rita Valnere.

Ilgus gadus viņa skoloja topošos māksliniekus Latvijas Mākslas akadēmijā.

Ar glezniecību māksliniecei bija par maz. Viņa centās izteikt savas pārdomas un gūto pieredzi vārdos – dzejā. Jau ilgāku laiku Rita Valnere strādāja pie memuāriem – atmiņām un apcerēm. Vēl nedēļu pirms aiziešanas viņa zvanīja Jelgavas muzejam, kur glabājas viena daļa viņas radošā mantojuma, lūgdama nofotografēt dāvātās gleznas, lai precīzāk uzrakstītu. Viņa domāja par dzīvi, bet liktenis lēma savādāk. Cilvēks vienmēr dzīvo ar mūžības domu sevī.

Māris Brancis