„Tie nenovecos līdz ar mums...“

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Karogi un cepures. FOTO Ilga Vēvere.

Palielināt / Enlarge

Adelaides Latviešu skolas skolotāju galds. FOTO Reinis Dancis.

Palielināt / Enlarge

Ilga Vēvere ar Otrā pasaules kara traukiem. FOTO Reinis Dancis.

Palielināt / Enlarge

DV Adelaides nodaļas priekšniece Gunta Rudzīte stāsta par karavīru ēdienkarti. FOTO Reinis Dancis.

Palielināt / Enlarge

Rasma un Ilga dala mednieku sacepumu. FOTO Reinis Dancis.

Palielināt / Enlarge

Šī ir recepte no mācības grāmatas, ko es lietoju, kad strādāju skolā par mājturības skolotāju. Kā redziet, tā ir ļoti vienkārša recepte, kuras sastāvā ir tikai tādas izejvielas, kas pirmā pasaules kara laikā nebija uz kartiņām. Šos cepumus sūtīja no Austrālijas karavīriem uz fronti, jo tie bija ļoti vienkārši un lēti gatavojami, labi uzglabājās, nezaudēja garšu, tikai kļuva mazliet cietāki, ja palika mazliet vecāki un pārsūtot neizjuka. Olas bija uz kartiņām, tādēļ tās nelietoja. Karavīrs varēja šos cepumus glabāt kabatā un pat šaujot uzgrauzt. Bija laiks, kad Sarkanais Krusts un Gaidas tos cepa un pārdeva ap Anzac dienu, bet nu jau vairs to nedara, tomēr šie cepumi ir kļuvuši par Austrālijas tradīciju. G.R.

Palielināt / Enlarge

Sarīkojuma programma.

Pirms simts gadiem Galipoli kaujās piedalījās vismaz divdesmit astoņi Latvijas teritorijā dzimuši vīrieši. Deviņus no tiem izcēla krastā jau pirmajā dienā, no kuriem septiņi vai nu krita tūlīt, vai mira vēlāk no saviem ievainojumiem. Šis fakts ir tikai viena saite starp Austrāliju un Latviju Pirmā pasaules kara laikā. Austrālijas militāros spēkos tai laikā dienēja 157 latvieši. Vairākas paralēles starp Latviju un Austrāliju beidzamos simts gados var vilkt katrs, kas mazliet papēta vēsturi.

Piemiņas sarīkojums Adelaides DV namā sestdien, 25. aprīlī, radās caur sagadīšanos vairākos līmeņos: ANZAK dienas simtgade iekrita sestdienā, kad Vanadzes parasti gatavo pusdienas; tātad šoreiz varēja ne tikai gatavot pusdienas no karavīru ēdienkartes, bet arī šo to pastāstīt par Latvijas karavīru ēdināšanu vispār. Taču tas viss notika sarīkojuma otrā daļā, jo pēcpusdienu atklāja svinīgais piemiņas brīdis ne tikai ANZAKus, bet simts gados visus Austrālijas kritušos dēlus un meitas pieminot un godinot.

Kā latviešu kopiena Austrālijā jau turpat septiņdesmit gadus esam pieminējuši mūsu pašu kara upurus, leģionārus, varoņus un nozīmīgās dienas. Pareizi darīts, bet visā šinī laikā nekur nav ne redzēts, ne dzirdēts, ka latvieši kā kopiena pieminētu tos, kuri atdeva savas dzīvības, lai mēs varētu dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī. Ja Otrā pasaules kara laikā Japānai būtu izdevies mēģinājums okupēt Austrāliju (Darvinu jau bombardēja), kur tad mēs, bēgļi, būtu palikuši? Atpakaļ uz dzimteni ceļš bija slēgts, bet Austrālija mūs ieslēdza savos skāvienos, un visus šos gadus esam baudījuši šīs zemes sniegtos labumus un vērtības. Māte Latvija mums vienmēr sildīs sirdis, bet pienācis laiks, pateikties Audžumātei Austrālijai par labo dzīvi. Nedrīkstam aizmirst, ka mūsu bērniem un bērnu bērniem, šī zeme ir un būs dzimtene, un ka mūsu tautieši vēl šodien dienē Austrālijas armijā. ANZAC dienas simtgade deva izdevību šo pateicību parādīt.

Astoņdesmit apmeklētājus sagaidīja ļoti neparasti klāti galdi. Uz rupjas maisa drānas galdsegas bija novietoti simboliski priekšmeti: svece konservu bundžā vai stikla burkā un ploškas, atgādinot karā kautas dvēselītes; dzeloņdrāšu gabali mijās ar asinssarkanām rožu ziedlapiņām, un, simbolizējot mūsu abas mīļās zemes, uz pusi pārgrieztā, no zemēm nenomazgātā kartupelī bija sasprausti vairāki mazi Austrālijas un viens paprāvāks Latvijas karodziņš. Zāles priekšā karogu stendā Austrālijas karogam blakus stāvēja armijas tik ļoti raksturīgā platmale ar vienu uzlocītu malu (angl.: slouch hat), kas bija redzējusi cīņas Pirmā pasaules karā, un Latvijas karogam blakus nezināma Kurzemes Cietokšņa cīnītāja bruņu cepure, kas atrasta kādā Kurzemes Cietokšņa kaujas laukā, kur valkātājs upurēja savu dzīvību par Latviju.

Savā uzrunā DV Adelaides nodaļas priekšniece Gunta Rudzīte pieminēja ne tikai ANZAKus, bet arī Austrālijas lomu cīņā pret mūsu tradicionālo ienaidnieku – komunismu Korejā un Vjetnamā. Vilnis Jankovskis nodziedāja populāro Vjetnamas veterāna dziesmu Man bija tikai 19 gadi (I was only 19) un Vanadžu ansamblis uz Waltzing Matilda melodijas dziedāja jaunus vārdus:

Dzīvojam šai zemē šeit, kur kukaburas smej,
Saule kur tveicē un ķenguri lec,
Šeit, kur dienvidkrusts virs galvas zvaigžņo tumšās debesīs,
Patvērums Laimīgā Zemē mums drošs.
Laimīgā Zeme, Laimīgā Zeme,
Brīvību, laimību, svētību nes;
ANZAKi, kas šeit dzima, svešā zemē karoja,
Upurus nesa par brīvību tie.

Dzintarjūras krastā, senču zeme dainotā,
Tur mūsu sirdis un domas mūs nes,
Mūsu sentēvu sargātā, Dieva dotā zeme zied.
Latvijai brīvību vēlam arvien!
Mīļākā zeme, skaistākā zeme,
Druvas kur līgo un meži kur šalc;
Latvju tautai tur vienotai saules mūžu nodzīvot,
Miera un svētības augļus tur plūkt.

Likten's mums ir lēmis divas zemes iemīlēt,
Divās mēlēs runāt, divās pilsoņiem būt,
Mūsu bērnu bērniem zeme šī būs dzimtene,
Varoņu zemei par aizstāvjiem kļūt.
Ķenguru zeme, dzintara zeme,
Tautas kad vienojas, vienotas kļūst;
Un lai mūžīgi mūžos miers un saticība zied,
Abām mīļām zemēm, lai saule nenoriet.

Svinīgā daļa beidzās ar klusuma brīdi un Astras Kronītes lasīto, tradicionālo Tie nenovecos līdz ar mums (They shall grow not old) latviešu tulkojumā:

„Tie nenovecos līdz ar mums;
Tie nepagurs zem dzīves nastas
nedz sagrauzīs tos vecums skarbs;
Saulei rietot, saulei austot,
Mēs viņus godā turēsim.“

Starpbrīdī beidzot atvēra nama bāru, un pagāja labs brītiņš, pirms viena vienīgā bāra persona spēja visiem slāpes remdināt.

Otrā daļa sākās ar stāstījumu un bildēm uz ekrāna par miera un kara laika Latvijas armijas ēdienkarti. Kad Otrā pasaules kara laikā latviešus iesauca vācu karaspēkā, katram karavīram bija paredzēta ļoti īpatnēja un nebalansēta dienas deva: 650 g rupjas maizes, 45 g sviesta, 120 g siera vai desas, 120 g svaigas gaļas, 200 (!) g marmelādes, 5 g pupiņu kafijas, 10 g ersatz kafijas un... 6 cigaretes! No augļiem vai svaigiem dārzeņiem ne vēsts. Šo devu varēja redzēt, sakārtotu uz paplātes: smaga darba darītājam izskatījās maz ēdamā.

Tāda bija teorija, bet skarbā īstenība karavīru vēderus nereti pievīla, jo ir dokumentēts, ka bieži vien pāris dienas nedabūja vispār neko, kaut veikts 70 km pārgājiens visgrūtākos apstākļos. Par to visu var lasīt Pulkv. Januma grāmatā Mana pulka kauju gaitas.

Taču no runāšanas vien nevienam pilns vēders netiek, tādēļ drīz vien Vanadzes sāka dalīt karavīru paiku. Sākās ar t.s. Imitēto zivju zupu. Uz katra galda nolika zupas katlu, maizi, desmit bļodiņas un karotes, lai ļaudis apkalpojās paši. Armijā ēda astoņi vai deviņi no viena katla bez bļodiņām. Kas bija veiklāks, dabūja vairāk, kas lēnāks, palika ar tukšāku vēderu.

Pēc kopīgas dziedāšanas Imanta Kronīša akordeona pavadījumā, izdalīja otro rikti – Mednieka sacepumu. Kārtās salikti skābi kāposti, šmorēta cūkas gaļa un kartupeļi izcepts krāsnī īsti piesēja dūšu. No katra galda uz ēdiena sadales punktu aicināja uz katriem diviem ēdājiem vienu, kas tad nesa ēdienu arī savam blakus sēdētājam, tā mazinot drūzmēšanos. Netīros šķīvjus aizvāca prom, bet nažus un dakšas lika paturēt saldam ēdienam. Vēl dziedāšana, tad saldais ēdiens – pankūkas ar ievārījumu, – kuru atkal uzlika uz katra galda gala, lai apkalpojās paši ēdāji. Visus ēdienus atzina par ļoti garšīgiem, bet jāatzīst, ka tie, kuri toreiz bija Latvijas armijā, izteicās, ka tik labu pārtiku neatceroties! Beigās katram klātesošam izdalīja tradicionālo Anzac cepumu (skat. recepti).

Sarīkojuma atlikums – vairāk kā $700 – tika ziedots Adelaides Latviešu skolai, skolotāju pašu izglītošanai un attīstībai. Lai viņiem veicas!

Paldies visiem, kas pielika roku, lai veicinātu vienreizēja, informatīva un aizkustinoša sarīkojuma izdošanos.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“