„Vēlreiz Silmačos“

Palielināt / Enlarge

„Vēlreiz Silmačos“. FOTO Dace Rubene.

Palielināt / Enlarge

„Vēlreiz Silmačos“. FOTO Dace Rubene.

Palielināt / Enlarge

„Vēlreiz Silmačos“. FOTO Viktors Kangeris.

Sestdien, 25. aprīlī, Minstere varēja sevi pieskaitīt pie laimīgajiem, jo pie mums atbrauca teātra izrāde no Briseles ar izrādi Vēlreiz Silmačos. Plakātiņā plandījās uz veļas auklas balti naktskrekli un apakšsvārki kaut kādā parkā vai laukos un vēl rādījās plikas pēdas ar sarkaniem kāju nadziņiem, kas liktu domāt, nu kas ta nu būs? Taču tomēr nekas traks tur nebija – vien tās paši Skroderdienas Silmačos tika rādītas jaukā, optiskā, akustiskā un horeogrāfiskā ietērpā.

Kā jau pie Skroderdienām, parādās visa pazīstamā plejāde – Tomuļmāte, Auce, Pindacīša, Pindaks, Dūdars, Ābrams, Zāra un Joske, Aleksis un saimniece, Ieviņa, Kārlēns, Rūdis, Elīna – nu varbūt vēl kāds, bet Jūs jau zināt, ko es domāju. Zinām tās dziesmas, pazīstam, ko teiks kurš, un kā nu bez krāsns blīkšķa... Programmas lapiņā mums letonikas tekstu skaidro, cik Rūdolfam Blaumanim šī luga skaitījusies neizdevusies un mī un žē – kā toreiz tā tauta uztraukusies. Izrādās, ka tikai vēlāk, pat tikai pēc Blaumaņa nāves, luga kļuvusi par tādu klasiku, ko tiešām zin visi. Un pazīstamais jau patīk, un liek justies kā mājās vai kā bērnībā, vai nu vienkārši – labi!

Šo labsajūtu briselieši ienesa arī Minsteres aulā, kur kādi 60 – 70 skatītāji smiedamies noskatījās šo lugu, kurā piedalījās vismaz 20 – 30 dalībnieku. Katram loma piemeklēta pa tiešo – vienkārši un labi. Un tieši tādā Vācijā visi tie akcentiņi un vārdu dīvainās izrunas vēl jo vairāk priecēja mūs! Jo jā, jā, tā runā mūsu bērni latviski – nu apmērām līdzīgi kā Zāra un Ābrams vai Joske, vai jā, jā, tā runājam mēs paši trešā samācītā vai samocītā vācu valodiņā, bet vismaz tokš tagad tā pa īstam to visu saprotam, ne? Kur tas Blaumanis to visu tik labi uzķēris! Un tantiņas – nu taisni kā šodien! Un nopietnie pagasta priekšnieki vai gudrie Dūdari, dusmīgie Pindaki... Ak, tiešām jābrīnās, cik maz mainās zem šīs saules! Mēs tagad visi politkorekti apejamies ar migrācijas jautājumiem, un senā latviešu internacionālā vidē jau sen šis tas pieredzēts.

To visu saliek kopā režisore Andra Baltmane un, kā viņi raksta BLT lustīgais pulciņš (nevis Bacon, Lettuce and Tomato, bet gan Briseles Latviešu teātris). Izrādās, ka BLT spēlē jau 10 gadus kopš 2005. gada. Minsterē arī pabijuši vairākkārt, un viņu spēlei garantija, ka būs laba – ar dziedāšanu, ar dejošanu, ar labiem aktieriem un šoreiz arī vēl ar muzikantiem – Rūdim pat tūba jāspēlē, citiem vijole un ģitāra, bundziņas. Skatuve un tērpi šoreiz patīkami vienkārši un oriģināli – labas kombinācijas ar balti pelēkiem pseido-folkloristiskiem toņiem, bet rokeru zābakiem vai arī pastalām. Ābrams nu tieši kā no manas bērnības Ņujorkā...

Briseliešiem ir enerģija – mēs tikai varam teikt paldies, jo viņi pilnīgi paši pūta, paši dega – ceļu sedza, dekorācijas sabūvēja, pat balēšanos pēc izrādes paši sarīko.

Ja luga nāk uz Jūsu pusi, – aizejiet, nenožēlosit, pat varēsit ļoti baudīt!

Zuze K Krēsliņa-Sila
Laikrakstam „Latvietis“