Latvijas Neatkarības atjaunošanas 25. gadadiena

Uz sasniegumiem un ieguvumiem, ko mūsu valstij un tautai nesis 1990. gada 4. maijs, var raudzīties dažādi – ar tabulām, skaitļiem, grafikiem, bultām un citiem grafiskiem ķeburiem. Var tos arī nolikt pie malas un padomāt par šķietami netveramām un pašsaprotamām lietām, kas raksturojušas gadsimta ceturksni kopš tās saulainās maija dienas.

Uzreiz gan jāpiebilst, ka 4. maijs pats par sevi bija ļoti svarīgs, tomēr bija tikai viens ķēdes posms vairāku gadu cīņā par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Vienā dienā jau nekas uzreiz nemainījās, un 5. maijā mēs nepamodāmies pilnīgi citā valstī, pat ja lielākais aizsprosts ceļā uz neatkarību 4. maijā tika sagrauts, un straume vairs nebija savaldāma.

Tomēr 4. maijs ir un paliek simbols tai ūdensšķirtnei, kuras vienā pusē palika padomju verdzības pusgadsimts un otrā veidojas un pilnveidojas atjaunotā Latvijas brīvvalsts. Tādēļ 4. maija deklarācijas gadadiena patiesi ir piemērotākais brīdis, lai novērtētu tieši atjaunotās valsts attīstību.

Trīs labas lietas

Lai labāk saprastu, ko es domāju ar šķietami netveramiem ieguvumiem no 4. maija, iesaku iedomāties mūsu dzīvi šodien bez vismaz trim lietām – Saeimas un pašvaldībām, brīviem plašsaziņas līdzekļiem un pārvietošanās brīvības. Kā gan bez tā visa mēs varētu ik dienas nodarboties ar mūsdienu Latvijas nacionālo sportu – politiķu lamāšanu plašsaziņas līdzekļos par dzīves samaitāšanu tiktāl, ka cilvēki ir spiesti pamest valsti?

Pat atmetot ironiju, visticamāk, ka daudziem un jo īpaši gados jaunākiem cilvēkiem tas neliekas nekāds sasniegums, ka mums ir brīvi vēlēta Saeima un pašvaldības, daudz un brīvi plašsaziņas līdzekļi, kā arī iespēja brīvi pārcelties uz dzīvi un darbu pārējās 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Tomēr man tas liekas ļoti liels sasniegums salīdzinājumā ar laiku pirms gadsimta ceturkšņa, kad tā visa mums nebija, un, vēstures ratam pagriežoties kaut nedaudz citā virzienā, varēja nebūt arī šodien. Turklāt arī tas, ka atjaunotā Latvijas valsts ir spējusi to visu saglabāt un attīstīt, ir jāvērtē kā sasniegums, jo tās nav lietas, ka notiek vai pastāv pašas par sevi.

Lai to nodrošinātu, ir jābūt skaidrai sabiedrības vēlmei un vajadzībai pēc brīvām vēlēšanu tiesībām, vārda brīvības un personas brīvības, kas ietver arī pārvietošanās brīvību. Pietiek paraudzīties uz austrumiem no Latvijas, lai redzētu, ka ne visi gribēja un spēja izmantot tās iespējas, ko Latvija izmantoja pirms gadsimta ceturkšņa un turpina izmantot joprojām.

No vienas puses ir labi, ka Latvijā jau ir izaugusi vesela paaudze ļaužu, kuriem brīvas vēlēšanas, brīva plašsaziņa un vēl citas brīvības ir tik pašsaprotamas lietas, ka var pat nedoties vēlēt, nesekot sabiedrībai būtiskām ziņām plašsaziņā un lepni paziņot, ka politika viņus neinteresē. Tāpat kā apšaubīt vai kapitālisms, brīvais tirgus un liberālisms ir tiešām tās iespējami labākās lietas, koķetēt ar anarhiju un citām galējām idejām.

No otras puses ir arī zināmas bažas, ka ar tik vieglprātīgu attieksmi pret kopējo valsts dzīvi un sabiedrības pārvaldi var arī nonākt pie tā, ka vienā rītā tās pašsaprotamās lietas ir izgaisušas kā nebijušas. Lai tās saglabātu, ir tomēr jāsaprot, cik būtiskas ikviena cilvēka dzīvē ir politiskās un saimnieciskās brīvības, kas Latvijā šobrīd ir nodrošinātas, tieši pateicoties 1990. gada 4. maijam.

Mucā auguši

Laikā, kad sākās Trešā atmoda un tās nestais pakāpeniskais brīvības pieaugums, es biju pusaudža vecumā. Tomēr diezgan labi atceros, ka vēl pirms atklātības laikmeta cilvēki savā starpā, draugu un radu lokā politiku neapsprieda. Visticamāk, ka daudzi pat nezināja LPSR augstākās vadības vārdus, izņemot vietējās komunistiskās partijas pirmo sekretāru, kas arī bija galvenais vietvaldis. Ja varēji uzticēties apkārt esošajiem, tad varēji nolamāt partijas vadību, taču interesēties par politiku nebija jēgas, jo ietekmēt valstī notiekošo ar parlamenta un pašvaldību vēlēšanu starpniecību nebija iespējams.

Tie, kas tagad tik sparīgi pretojas Eiropas dzelzceļa Rail Baltica būvniecībai Latvijā, pie reizes nolamājot valsti, negrib vai nespēj iedomāties, ka padomju laikā nekādas sabiedriskās apspriešanas un taisnīgas kompensācijas vispār nebija iedomājamas. Ja meliorācijas plāns paredzēja nojaukt tavu māju, tad to nojauca, ierādot vietā mitekli kolhoza ciematā. Ja Rīgas vēsturiskajās nomalēs bija ieplānots celt daudzīvokļu namu blāķus, tad paaudzēs privātmājās tur dzīvojošajiem bija tās jāpamet nojaukšanai un bez ierunām jāpārvācas uz varas ierādīto dzīves vietu. Tāpat kā nebija nekādu sabiedrisku sarunu par vides aizsardzību, koku glābšanu un pilsētvides pārveidi, kā mēs to esam ieraduši darīt tagad.

Līdzās tam, ka nebija iespēju ietekmēt varas rīcību nedz valsts, nedz pašvaldību līmenī, cilvēkiem nebija arī iespējas brīvi paust savu viedokli plašsaziņas līdzekļos un ne tikai tur. Ja iedziļinās padomju laika radītajos apstākļos, tad ir pat baisi apzināties, cik dziļi cilvēka apziņā tie ietiecās. Es labi atceros, kā manos vidusskolas gados, kad varēja sākt atklāti runāt par patieso Latvijas vēsturi, es pēkšņi uzzināju savu klasesbiedru ģimeņu stāstus un varēju stāstīt arī savu. Tie bija līdzīgi traģiski, taču pirms tam mēs bijām par to publiski klusējuši un jau bērna vecumā būtībā iemācījušies neuzticēties citiem bērniem.

Spunde ārā sprāga

Pārāk daudz vietas vajadzētu, lai aprakstītu padomju laika dzīves īstenības kroplības, taču par pārvietošanās brīvību tik vien piebildīšu, ka lāgā nevarēja pat uz blakus pilsētu pārcelties, jo bija grūtības iegūt dzīvesvietu un pierakstu, bez kā savukārt nevarēja dabūt darbu. Turklāt padomju laiks daudziem no mums iemācīja bez kautrēšanās un minstināšanās ievākties izvesto, sodīto un no mājokļiem vienkārši izmesto cilvēku dzīves vietās ar visu tur atstāto iedzīvi.

Pārmaiņas var vērtēt dažādi. Gan no viedokļa – ko es ieguvu, gan no viedokļa – kādas važas es nokratīju no saviem pleciem. Arī 4. maija gadadienā var gan mērīties ar naudas šķindoņas skaļumu savās un pārējo kabatās, gan censties saprast, vai atgūtās brīvības desmitgades ir mūs padarījušas brīvākus un labākus kā cilvēkus, ļaujot pamazām atbrīvoties no personas nebrīves važām.

Esmu pārliecināta, ka gadsimta ceturkšņa kopš 1990. gada 4. maija lielākā vērtība ir dotās brīvības iespējas valstij kopumā un katram no mums atsevišķi. Mums katram ir bijusi iespēja atbrīvoties no pašcenzūras, no meliem un noklusēšanas, no neuzticēšanās līdzcilvēkiem. Mums ir dota iespēja stiprināt savu pašapziņu, katrai mūsu balsij vēlēšanās piešķirot vērtību, kā arī mūsu cilvēciskā pašcieņa vairota ar tiesībām uz viedokli. Kā nu katrs no mums to ir izmantojis, lai paliek uz paša sirdsapziņas, bet nenoliegsim, ka atjaunotā Latvijas brīvvalsts mums ir devusi tādu iespēju.

Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste
Laikrakstam „Latvietis“