Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Ir pašsaprotami, ka dzīvojam brīvā, demokrātiskā valstī, jo mums visapkārt ir draudzīgi kaimiņi un nekad neesam bijuši okupēti. Mēs varam droši likvidēt mūsu armiju, jo dažiem modes ekspertiem nepatīk formas tērpu griezums.

Šādas divas domas nāk prātā, lasot pēkšņi uzvirmojošo kampaņu likvidēt Latvijas Okupācijas muzeju. Dažam labam arhitektam nepatīk Gunāra Birkerta Nākotnes nama koncepcija, un ir ar mieru mākslinieciskās gaumes dēļ upurēt to iestādi, kura veikusi visvairāk, skaidrojot mūsu sāpīgo 50 gadu okupācijas vēsturi Latvijas un ārzemju apmeklētājiem, skolniekiem, skolotājiem, prezidentiem, vēstniekiem un dažādām ārzemju viesu delegācijām.

Tiek izmantoti visi iespējamie līdzekļi, lai šo valstiski svarīgo darbu apturētu, bet visu laiku it kā mierinot, ka kampaņa nav vērsta pret pašu Okupācijas muzeju.

Lai Latvijas Okupācijas muzejs varētu veikt pilnvērtīgu darbu, muzeja ēkai Latviešu strēlnieku laukumā ir vajadzīgs remonts un paplašinājums. Muzeja darbinieki bija sēdējuši uz koferiem jau daudzus gadus, sākumā dēļ Rīgas domes lēmuma nojaukt muzeja ēku, un vēlāk dēļ – kurā katrā mirklī paredzētiem pārbūves darbiem.

Gunāra Birkerta projekts jau sen ir apstiprināts, telpas izplānotas, bet daudzus gadus stiepās tehniskā projekta izstrāde. Muzeja ēka pieder valstij, un tāpēc katrs celtniecības projekts ir pakļauts Latvijas Publiskā iepirkuma likumam, kuram ir stingri ierobežojumi pakalpojuma sniedzēja izvēlei.

Ticot solījumiem, ka tūliņ sāksies pārbūve, muzeja darbinieki 2012. gada novembrī pārcēlās no muzeja ēkas pagrabtelpām (bez logiem) uz pagaidtelpām bijušajā ASV vēstniecībā Raiņa bulvārī, kur arī iekārtoja ierobežotu pagaidekspozīciju.

Muzeja galvenais vēstījums ir tas, ka brīva, demokrātiska valsts nav nemaz pašsaprotama. Un tieši šīs ziņas ir svarīgi dzirdēt gan cilvēkiem Latvijā, gan citur pasaulē. Mūsu pieredze par okupācijām dod mums pienākumu brīdināt tās valstis, kuras nezin mūsu vēsturi un neapjēdz arvien pieaugušos reālos draudus pasaulē.

Nenonivelēsim Latvijas iespējas pilnvērtīgi piedalīties informācijas karā, jo mēs neviens nevēlamies sagaidīt tādu situāciju, kad informācijas karš pārvēršas tādā karā, ko ir piedzīvojusi Gruzija un tagad piedzīvo Ukraina.

Kādreiz domāju, ka ir pašsaprotami, ka visi latvieši centīsies stiprināt mūsu valsti. Izrādās, ka kļūdījos.

GN
2015. g. 4. maijā