Latviešu Omīte Šanhajā (4)

Otrais turpinājums. Sākums LL317, LL322, LL326.

Būt gādīgai vecmāmiņai nenozīmē to pašu, kas būt mātei. Vai gan jaunai māmiņai laiks papriecāties par pašas bērnu, kad tas sagādā visvairāk prieka? Ne velti mūsu tautas gudrība atgādina: Mazs bērns spiež klēpi, liels – sirdi. Šis atgādinājums īsti iekrīt prātā tikai ar gadiem.

Lasītājiem jau ne reizi vien esmu stāstījusi par Ķīnā redzēto, un krāšņajiem piedzīvojumiem pievienojas neaizmirstams pārdzīvojums – mazdēliņa nākšana pasaulē. Meitas Zanes vīrs Martins ir francūzis, jau gadus sešus strādā Šanhajā celtniecības firmā. Izvēloties slimnīcu, jaunie uzklausīja draugu un kolēģu ieteikumus. Topošiem vecākiem jāpārvar ne viens vien šķērslis, jo Ķīnas noteikumi un tradīcijas nav tik viegli izprotamas. Lai nu kā – pārpildītajās poliklīnikās jaunie vecāki varēja virināt durvis, uz kurām bija it kā maģiskais uzraksts – VIP. Taču sonogrāfijai, analīzēm, sarunām ar medicīnas darbiniekiem pagāja vai puse dienas.

Jaunie tēvi (vai citi radi) topošo māmiņu visur pavada. Uz ielas grūtnieci vienu neieraudzīt. Mana Zane allaž bijusi ļoti patstāvīga un vietējās tradīcijas neievēro, vēl pēdējās dienas pirms dzemdībām viņa aktīvi pārvietojās pa lielpilsētu, tikās ar lielā mākslas projekta pasūtītājiem, sprieda par projekta pabeigšanu, kas ļoti aizkavējās. Vienīgi uz Pekinu, kur šis projekts tiek īstenots, viņa vairs nespēja aizbraukt, viņas vietā aizbrauca Martins. Ķīnā darbavietās ilūziju nav – nebūsi spējis projektu pabeigt, uz samaksu neceri.

Universitātes dzemdību nams ir daudzstāvu celtne; to nopētot, jāatgāž galva. Kopā ar jauno ģimenīti devos uz turieni divas dienas pirms ķeizargrieziena (bērns bija ļoti liels, turklāt ap kaklu aptinusies nabas saite). Mums parādīja četrvietīgu, divvietīgu, vienvietīgu istabu, lai izvēlamies. Par četrvietīgo nevarēja būt ne runas, jo Ķīnā visi radinieki un draugi bez izņēmuma jauno māmiņu apmeklē pirmajās stundās pēc bērniņa piedzimšanas. Manuprāt, diezgan neapdomīgi: nāk ar ielas apaviem, neuzvelk baltu vai citas krāsas virsvalku, bet gan ieveļas pie dzemdētājas āra drēbēs, arī rokas mazgāt neviens nesteidzas...

Toties nepārkāpjama ir tautas tradīcija – dzimtas lokā placentu apēst iepildītu, piemēram, pelmeņos. Ķīnā placentas arī pārdod, redzēju kaltētas nopērkamas aptiekās. Pēc operācijas Zani iestūma palātā, un viņai sekoja Martins ar plastmasas maisiņā ieliktu placentu rokās. Mēs visi nolēmām, ka otrā puse, kā latvieši mēdz saukt placentu, jāaprok zem koka. Ozolu dārzā pie mājas neatrast, nopriecājos, ka vispār izdevās sadabūt lāpstu un atrast vietu, kur zeme samērā mīksta.

Zanes pēcdzemdību palāta bija diezgan grezna (skaidrs, ka ārzemniekiem tādu cenšas piedāvāt) un dārga, turklāt par it kā pašsaprotamo – padubi, masāžu bērniņam u.c. jāmaksā papildus. Jaunajam tēvam atļauts palikt kopā ar sievu gan pirms, gan pēc dzemdībām. Istaba bija gluži kā viesnīcā ar divām atsevišķām un vienu izvelkamo gultu, dušu un tualeti, ūdens balonu, ledusskapi, mikroviļņu krāsni un televīzijas aparātu. Netrūka arī maza balkoniņa, kur izkārt un izžāvēt dvielīšus. Gultas veļu un pidžamu Zanei mainīja pēc pieprasījuma, pirmajās dienās pēc operācijas medicīnas darbinieki ne tikai rūpīgi mazgāja un apkopa dzemdētāju, bet arī apmācīja radiniekus. Redzēju, ka priecīgie jaunie tēvi, apkrāvušies ar bļodiņām un citiem saiņiem staigāja pa gaiteņiem un braukāja ar celtni. Vienas ļoti svarīgas latviešu tradīcijas Ķīnā man pietrūka– laimīgo seju zem dzemdību nama logiem (tās redzēt bija tik pierasts padomju laikos, pirms tam un arī vēlāk), jo šeit, kā jau teicu, katrs var nākt un iet, kad vien grib. Pie sienas gan pielikts it kā saraksts ar viesu stundām, bet ko gan visu nesaraksta!

Visvairāk mani pārsteidza, lūk, kas: pēc operācijas Zanei iedeva mazus svariņus, ar kuriem sverama higiēniskā pakete – cik daudz asins satek noteiktā laika vienībā; mātei un bērnam temperatūru mērīja ausī, uz mirkli tai pietuvinot tādu kā mazu revolveri (mazs knikšķis, un temperatūra zināma); žēlsirdīgās māsiņas bērnu apraudzīja ik stundu un visu pierakstīja, viņas arī apmācīja, kā bērnu barot un pastāstīja daudz ko citu, mātei noderīgu.

Vissmieklīgākais šķita notikums ar melnā baloža viru, kādu dzemdētājai Ķīnā pierasts baudīt gadu simtiem. Zanes daktere piecu dienu laikā palātā ienāca tikai (kādu) reizi, un tas gadījās tieši brīdī, kad auklīte (tā Ķīnā pierasts dēvēt mājkalpotājas) tikko bija ieradusies ar dvielī ietītu viras katliņu... Tas izvērtās par nopietnu sarunas tematu (ārstes un žēlsirdīgās māsas viedokļi krasi atšķīrās), bet diemžēl man nebija lemts šo sarunu izbaudīt, un Zanei pietrūka spēka, lai to visās niansēs pārtulkotu. Viru nācās apēst man, lai auklīte neapvainotos, jo jaunais tēvs un pēc lielā notikuma atskrējušās kolēģes par tradicionālo ēdienu nekādu interesi neizrādīja.

Mazais šanhajietis pasaulē ieradās 2013. gada 26. novembrī pulksten deviņos un vienpadsmit minūtēs no rīta. Īstais laiks būtu bijis 28. novembris, bet tā kā ķīnieši ciparu astoņi ļoti iekāro jebkurā kombinācijā, tika nolemts negaidīt, jo tad katrā zālē vienlaikus esot vismaz četras dzemdētājas, un ārstei nav laika pat pienākt. Zanes dēliņš piedzimstot izskatījās kā divus mēnešus vecs, svēra 4,6 kg, visā garumā viņu pat neizmērīja, bet ar (saliektām) kājelēm – 50 cm. Nākamais bērniņš, kas piedzima drīz pēc tam (tajā pašā telpā), svēra tikai 2,5 kg.

Zani palātā iestumjot, dzirdējām pirmo stāstu par dēliņa piedzimšanu – divi asistenti, kuri palīdzējuši ķirurģei, nav varējuši atrast, kur bērnam... galviņa (jo galvas taču parasti ir tumšas, var teikt – melnas!) Mūsējais ir izteikti blonds (es tūlīt atcerējos franču filmu Slaids gaišmatis ar melnu kurpi). Zilās actiņas pavēris, mazdēliņš diezgan rezervēti nopētīja personas, kuras platiem smaidiem viņu sagaidīja pasaulē, kurā ieceļojis tik pēkšņi: nu pašam jāēd, pašam jāiemieg, pašam jākārto tekošās darīšanas, un viņu nemitīgi ģērbj un pārģērbj.

Bērniņa nākšana pasaulē ir gluži kā uzņēmējdarbība – tā varētu teikt ikvienā valstī, jo zīdaiņiem un viņu māmiņām saražots ļoti daudz preču.

Slimnīcas pēcdzemdību palātā, gaidot jauno pilsoni, durvis nemitīgi virināja aģenti ar reklāmu lapiņām rokās. (Mēs jau sen zinājām, ka Zanei piedzims puisēns, bet ķīniešu vecākiem vairs nesaka, kas gaidāms – zēns vai meitene, jo vienu laiku notika pārāk krasa dzimuma atlase, pasaulē tika laisti gandrīz tikai zēni, un dēls nozīmē, ka vecāki saņems (no viņa) pensiju un sociālo nodrošinājumu līdz mūža galam.) Netiku gudra, kas tie par piedāvājumiem? Vēlāk Zane man paskaidroja, ka tās esot reklāmas dāvanām, kuras jaunie vecāki tradicionāli pasniedz visiem radiem, draugiem, kolēģiem (Zane tās izdalīja arī daudzdzīvokļu mājas vārtsargiem un tehniskajiem darbiniekiem). Dāvanu kastītē ietilpst obligātā sarkanā ola (novārīta, konservēta vai šokolādes), dažādi cepumi un konfektes. Kastīšu saturam un noformējumam tiek piedāvāti neskaitāmi varianti. Jaunie vecāki, reklāmu papētījuši, nolēma dāvaniņas komplektēt paši, tā arī (iznāk) daudz lētāk.

Pēc tam, kad no Parīzes ieradās mazā Drago (no vārda dārgais), Nikolas (znota tēva vārds) un Artūra (mana tēva vārds) vectētiņš un vecmāmiņa, mums pāris vakaru aizritēja rokdarbos – lokot un piepildot 100 dāvanu kastīšu. Kopīgs darbs, kā zināms, ļoti satuvina. Jaunās ģimenes astotā stāva skaistajā dzīvoklī (31 stāva mājā) nemitīgi skanēja četras valodas (angļu, franču, ķīniešu un latviešu), bet kopējā darbā iztikām bez tulka, un līdzās saldi guļošajam mazulim, valdīja patiesa jautrība.

Drago vēl nebija piedzimis, kad viņa franču vecvecāki man atsūtīja vēstuli, kas mani ļoti aizkustināja, un atbildē rakstīju: pēc gadiem četriem, pieciem mums vairs nebūs jāmeklē tulks – tas būs mūsu mazdēliņš!

Znota vecākiem Drago ir ceturtais mazbērniņš, man – trešais. Gan viņu, gan manam vecākajam dēlam ir dvīnīši.

Naktīs baroju mazuli no pudelītes ar māmiņas pienu un caur lielajiem logiem veros debesīs. Reizēm labi var redzēt zvaigznes, ja vien nav smaceņa un miglas blāķu. Gaismas deg arī debesskrāpju logos un zinu – tur noteikti kādas mīļas rokas apkopj jaunu pilsoni. Šanhajā, pasaules austrumu citadelē, šūpuļdziesmas skan ļoti daudzās valodās, arī latviešu. Neparasts fakts – visām latviešu meitenēm, to skaits jau pāri desmitam, kuras savu dzīvi saistījušas ar Ķīnu, līdz šim dzimuši tikai puisēni! Tātad mūsu Drago cienīgi ievēroja nerakstīto tradīciju.

Vēl neliela informācija, kura varētu patikt laikraksta Latvietis lasītājiem.

Visa iela iepretim dzemdību namam apaugusi ar veikaliņiem, kuri piedāvā preces grūtniecēm, jaunajām māmiņām un mazuļiem. Gandrīz visas mantas manās acīs izskatās ekskluzīvi dārgas... Īpašs piedāvājums, atbilstoši slimnīcas tuvumam, ir arī citiem veikaliņiem – puķu pušķi un augļu kurvji. (Dzirdēju, ka dakteri iesaka pirmajās dienās pēc dzemdībām uzturā no augļiem lietot vienīgi kivi.) Puķes uz dzemdību nodaļu tiek atnestas, bet netiek liktas vāzēs, tās tiek novietotas koridorā pie laimīgās māmiņas istabiņas durvīm – aizspraužot aiz sienu aizsargiem, kādi jau mēdz būt visās slimnīcās, kur pacientus nākas pārvadāt guļus stāvoklī.

Starp daudzajiem košajiem reklāmu piedāvājumiem, manuprāt, visvērtīgākā bija kāda necila paskata lapiņa no... Putru nama. Nezinu, cik dižs šis nams izskatās realitātē, bet darbinieki ļoti čakli ēdienu piegādā uz palātām. Gods kam gods, kamēr Zane ēda dažādas putras, mazajam ar vēdera izeju nebija nekādu problēmu.

Droši vien, ikvienam gribētos zināt, kādas ir ķīniešu tautas tradīcijas pēc tam, kad jaunā māmiņa ieradusies atpakaļ savās mājās. To esot ļoti daudz, un reti kura jauna sieviete vairs tas ievērojot; piemēram, ļoti ilgtu laiku nemazgājas, negriež matus, praktiski nekāpj ārā no gultas. Tikai ēd un pabaro zīdainīti. Pārējos darbus apdarot tuvinieki. Dienas simts māte un bērns no mājas ārā nemaz nerādās, mazulis netiek arī fotografēts. Ir tikai viens izņēmums – šā noslēgtā perioda puslaikā tēvs ar kādu no radiniekiem mazuli sapoš neparastam gājienam, lai tas tiktu pārnests pāri 7 tiltiem vismaz – tādējādi simboliski padarot vieglāku viņa dzīves ceļu nākotnē.

Anita Mellupe
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl