Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Par 1940. gadu un 2015. gadu

Vēsture jāredz kopsakarībās

Laikraksts Latvietis Nr. 358, 2015. g. 26. apr.
Sanita Upleja -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ļaujoties Latvijas lielās kaimiņvalsts psiholoģiskajai agresijai, sabiedriskā saruna mūsu valstī pēdējā gada laikā savērpusies draudīgā it kā neizbēgama kara priekšnojautu murskulī, nereti pazaudējot skaidru skatu uz mūsu valsts un tautas pieredzi vēsturē un iespējām tagadnē.

Nenoliedzami, ka atrašanās blakus agresīvam un neaprēķināmam kaimiņam ir nomācoša un nepatīkama, taču mūsu pašu vēsturiskā pieredze liecina, ka apstākļi tomēr mainās un nepastāv mūžīga nolemtība svešas varas uzspiestai nebrīvei. Tas gan iespējams tikai gadījumā, ja vien ir vēlēšanās un griba mācīties no vēstures, kā to kopš Otrā pasaules kara ir darījušas valstis uz rietumiem no Latvijas austrumu robežas. Tieši tas arī būtiski atšķir Latviju un Eiropu 2015. gadā no Latvijas un Eiropas 1940. gadā, pat ja uz austrumiem no mums nekas daudz starplaikā nav mainījies, vismaz pasaules uzskata ziņā.

1940. gadu kā piemēru izvēlējos tādēļ, ka ieroču žvadzināšana un valstu robežu pārkāpšana mūsdienu Eiropā daudziem Latvijā pamatoti atsauc atmiņā mūsu brīvvalsts pirmā posma bēdīgo galu. Tomēr 1940. gads patlaban arī nereti tiek piesaukts nevietā, tādējādi duļķojot mazāk zinošu cilvēku galvas un vājinot pašapziņu. Proti, nepamatotā pelnu bēršana uz galvas par nepretošanos padomju okupācijai un tankiem 1940. gada 17. jūnijā un tādējādi it kā negatavību savai valstij un tās aizsardzībai.

Kara mutulī

Liekas, ka tiem, kas tagad plašsaziņā plātās ar gatavību stāvēt un šaut līdz pēdējam atšķirībā no 1940. gada, kad gļēvuļi atdeva valsti bez cīņas, ir paslīdējuši garām daži nozīmīgi vēstures fakti. Proti, 1940. gada jūnijā nekas vairs būtiski neizšķīrās, jo Latvijas okupācija bija tikai viena epizode Otrajā pasaules karā, kas jau bija sācies 1939. gada septembrī. (Ja vērtē vēl sīkumaināk, tad ar kara sākumu patiesībā varētu atkāpties vēl tālāk pagātnē līdz Austrijas pievienošanai nacistu Vācijai 1938. gadā un Čehoslovākijas sadalīšanai ar rietumvalstu ziņu.)

1939. gada septembrī notikušajiem nacistiskās Vācijas un PSRS iebrukumiem Polijā, ar kuru Latvijai tolaik bija tieša 100 km robeža, sekoja PSRS – Somijas Ziemas karš ar Somijas teritorijas zaudēšanu. Vienlaikus Vācijas virzīšanās uz rietumiem – 1940. gada aprīlī Vācija bija jau okupējusi Dāniju, maijā sākusi uzbrukumu Francijai, Nīderlandei un Beļģijai, bet jūnijā vienlaikus ar Baltijas valstu okupāciju nacistu rokās nonāca Parīze.

Kādas tieši iespējas Latvijai bija pretoties padomju tankiem 1940. gada 17. jūnijā, ja paturam prātā faktu, ka rietumvalstis nebija gatavas Latvijai palīdzēt un tajā brīdī pašas bija jau okupētas vai nodarbinātas ar Vācijas rīcību Eiropas vidū? Protams, ka tautas mītiskajā apziņā tanki Rīgā 17. jūnijā ir iespiedušies ļoti dziļi, jo no tā brīža arī sākās acīmredzamas pārmaiņas valsts dzīvē.

Tomēr liekas, ka vēstures faktu krājumā nekas neliecina, ka pat visu Latvijas iedzīvotāju nostāšanās uz Latvijas un Krievijas robežas 17. jūnija rītā būtu kaut ko mainījusi. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka jau kara Eiropā apstākļos 1939. gada 5. oktobrī Latvijai tika uzspiests PSRS militāro bāzu līgums (Igaunijai PSRS to uzspieda jau 28. septembrī), kam sekoja tūlītēja un apjomīga padomju karaspēka izvietošana.

Kā rakstīts grāmatā Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945) (Jumava, 2008) 1940. gada maijā padomju bāzēs Latvijā bija izvietoti 22 646 karavīri, neskaitot jūrniekus, 369 tanki, kas bija vismaz desmit reižu vairāk nekā Latvijas armijā, un 187 kaujas lidmašīnas – arī daudz vairāk nekā Latvijai. Turklāt 15. jūnijā tika okupēta Lietuva, un Latvija būtībā bija padomju karaspēka aplenkta teju no visām pusēm, tajā skaitā no valsts iekšienes. 17. jūnijā 8 no rīta padomju armija bija pārgājusi Latvijas robežu jau 15 vietās – caur Valku, Jonišķiem un Bausku, daudzviet Latgalē (Latvijas vēsture. 20.gadsimts; Jumava, 2005.) Vai tiešām šādos apstākļos bija iespējams militāri pretoties?

No kara uz karu

Ja izraujam pirmskara Latvijas brīvvalsti no vēstures kopsakara, tad, protams, varam tai pārmest visus iespējamos grēkus un pie reizes sēt šaubas, vai tiešām tādu nīkulīgu valsti bija vērts atjaunot un vai vispār tai ir jēga pastāvēt. Tomēr, ja raugāmies plašāk un vēsturei tieši acīs, tad redzam, ka Latvija nemaz tik ļoti neizcēlās citu valstu un pat lielvalstu vidū.

Mēs šodien nereti aizmirstam tā laika dzīves īstenību – 1938. gadā, kad Hitlera Vācija sāka ļoti agresīvi uzvesties Eiropā, kopš šaušalīgā Pirmā pasaules kara beigām bija apritējuši vien 20 gadi, un neviens Eiropā, izņemot agresorus Vāciju un PSRS, nedz gribēja karot, nedz īsti bija gatavs karošanai. Tas varēja būt viens no iemesliem, kādēļ sākotnēji Vācijai un vēlāk arī PSRS tik strauji izdevās pārņemt savas interešu zonas – lielākas un mazākas valstis pazuda no Eiropas kartes bez sīvām cīņām un pretošanās. Izņēmums bija Somija, taču arī tā zaudēja daļu teritorijas un tūkstošiem kritušo, turklāt vēlāk bija spiesta kļūt par Vācijas sabiedroto.

Turklāt tā laika lēmumu pieņēmēji Eiropā un arī valstu iedzīvotāji paši bija vienā vai otrā veidā ļoti tieši pieredzējuši Pirmā pasaules kara šausmas, tādēļ diezin vai mums tagad ir kādas morālas tiesības viņiem pārmest agresīvas rīcības un vēlmes karot trūkumu. Vēl jo vairāk – mums šodien ir priekšrocība zināt visu, kas notika vēlāk Otrā pasaules kara laikā, tāpēc tagad varam gudri spriest par to, kā vajadzēja un kā nevajadzēja rīkoties. Tobrīd cilvēkiem nebija ne jausmas, kādas šausmas nesīs Otrais pasaules karš salīdzinājumā ar Pirmajā pasaules karā pieredzēto.

Šodien, runājot par nepretošanos 1940. gada jūnijā, vai mēs tiešām iedomājamies, ka ar dažu dienu sīvu pretošanos padomju armijai tā lieta būtu darīta un Latvija turpinātu mierīgu un bezrūpīgu dzīvi karā mutuļojošas Eiropas ieskauta? Padomju okupācijas nebeidzama posta pusgadsimts ir mūsu galvās atstājis mazliet greizu priekšstatu, liekot domāt, ka 17. jūnijā pēkšņi saule norietēja, un miera laiki beidzās.

Ja lasa vēsturiskus pētījumus un atmiņas par to laiku, tad, pat neraugoties uz ierobežotu preses brīvību tajā laikā, bija jābūt pilnīgi nepieskaitāmam, lai nesajustu kara klātbūtni Eiropā un Latvijā jau pirms 17. jūnija. Tas attiecas ne tikai uz padomju karabāzu klātbūtni Latvijā, bet arī poļu bēgļu ieplūšanu Latvijā 1939. gada septembrī pēc karadarbības sākšanās Polijā. Nekāds noslēpums nebija arī Somijas cīņa ar PSRS, jo tolaik Latvijas laikrakstiem bija pat savi korespondenti Somijā.

Karam sākoties 1939. gada septembrī, Latvijas tautsaimniecība uzreiz sāka just grūtības, jo galvenie tirdzniecības ceļi pa Baltijas jūru bija ierobežoti, valstī sāka trūkt ievesto izejvielu. Valdība bija spiesta palielināt nodokļus, pastiprināt valūtas kustības kontroli. Pasaules kara dēļ Latvijas eksports no 34,5 miljoniem latu 1939. gada februārī bija sarucis līdz 9,4 miljoniem 1940. gada februārī. Līdzīgi bija ar importu.

„Tas visai negatīvi ietekmēja valsts saimniecību, veicinot dzīves dārdzības pieaugumu, preču trūkumu, rūpniecības sašaurināšanos un bezdarbu. Ekonomiskās grūtības izraisīja attiecīgas sociālās sekas – bija jūtams neapmierinātības pieaugums trūcīgāko iedzīvotāju vidū, īpaši pilsētās,“ secināts grāmatā Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945). 1940. gada martā pat sākās cukura normēšana un kartīšu ieviešana. Tā kā kara dēļ vairs Latvijā nevarēja iebraukt poļu laukstrādnieki un uz lietuviešiem arī bija mazāk cerību, valdība bija spiesta 28. maijā pieņemt likumu par saimniecisko dienestu. Tas nozīmēja, ka, lai nodrošinātu ar darbaspēku lauksaimniecību un kurināmā (kūdras) sagādi, valsts varēja iesaukt darba dienestā jebkuru pilsoni. Padomju okupācijas dēļ gan likums netika ieviests.

Dārgi samaksājuši

Protams, ka vēlākās padomju okupācijas un nacistu varas īstenotās represijas pret Latvijas tautu nebija samērojamas ar 30. gadu beigu dzīves grūtībām, tādēļ tautas atmiņā brīvvalsts laiks kopumā nostiprinājies kā labie Ulmaņlaiki, aizmirstot par pasaules ekonomiskās krīzes un vēlāk kara izraisītajām saimnieciskajām grūtībām. Kas gan ir saimnieciskas grūtības un preču trūkums iepretim dzīvības zaudēšanai, izsūtījumam, trimdai?

Taču kopumā diezin vai Latvijas iedzīvotāji 1940. gadā bija tik gļēvi, vientiesīgi un skatījās uz pasauli caur rožainām brillēm. Drīzāk viņi bija sava laikmeta ķīlnieki, tieši tāpat kā ļaudis pārējās Eiropas un pasaules valstīs, kas pret savu gribu tika ierauti Otrā pasaules kara iznīcības dzirnavās. Par dzīvošanu tādā laikmetā daudziem no viņiem ir nācies samaksāt ļoti augstu cenu, tādēļ diezin vai mums tagad būtu viņi jātiesā, augstprātīgi raugoties no sava laikmeta ērtībām un drošības.

Laikmetu, kurā katrs dzīvojam, mēs nevaram izvēlēties, tomēr varam izvēlēties to, kā raugāmies uz vēsturi un kādu mācību no tās paņemam. Mūsdienu Latvijas sabiedrotie – NATO un Eiropas Savienības dalībvalstis – ir guvuši mācību no vēstures, tādēļ šodien mēs neesam vieni, pamesti un lielās kaimiņvalsts aplenkti.

Sanita Upleja
neatkarīgā žurnāliste
Publicēts portālā irir.lv 21.04.15.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com