Saruna ar prāvestu Gunāru Lazdiņu

Palielināt / Enlarge

Prāv. Gunārs Lazdiņš Latviešu ciemā Melburnā. FOTO no Gunāra Lazdiņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Prāv. Lazdiņš brīvdabas dievkalpojumā Annas Ziedares Vasaras vidusskolā. FOTO no Gunāra Lazdiņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Prāv. Lazdiņš pie brīvdabas altāra dievkalpojumā Annas Ziedares Vasaras vidusskolā. FOTO no Gunāra Lazdiņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Prāv. Lazdiņš pie krusta Macedonas kalna galotnē Viktorijā. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Prāv. Lazdiņš Hengingrokā (Hanging Rock) Viktorijā. FOTO Ilze Nāgela.

Noslēgums. Sākums LL355.

Janvāra sākumu Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā (LELBA) pārvaldes priekšnieks prāvests Gunārs Lazdiņš pavadīja Annas Ziedares Vasaras vidusskolā (AZVV) ne tikai vadot ticības mācības stundas, bet arī pavadot šīs divas nedēļas kopā ar jauniešiem, iepazīstoties ar viņiem. Melburnā, Svētā Krusta baznīcā un Melburnas Latviešu ciemā viņš viesojās 18. janvārī. 19. janvārī prāvests laipni piekrita sarunai; piedāvāju to laikraksta „Latvietis“ lasītājiem.

IN: Kādi Tev ir iespaidi par šo zemi, pirmo reizi te – Austrālijā esot?

GL: Es ceru, ka ne pēdējo reizi. Par Austrāliju jau no pirmās dienas tikai labu vien varu teikt, un ne tāpēc, ka Tu tagad to man te prasi, bet tiešām ļoti vērtēju pirmos iespaidus, vienalga, uz kuru zemi es braucu. No pirmā brīža, ielidojot Austrālijā ar to skaisto saullēktu agrā rītā; skaistais skats no lidmašīnas uz Habor līci Sidnejā. Lidlaukā mani sagaidīja mani mīļie, pazīstamie draugi no Indianapoles laikiem. Tad tūliņ bija Kultūras dienas un tad, sagaidot Jauno gadu Austrālijā, tas bija tāds sapnis; ne ka es to meklēju un kāroju, bet vienkārši tas notika! Un tas turpinājās ar darbu Adelaidē Dzintaros.

IN: Biji un strādāji šovasar Austrālijas AZ Vasaras vidusskolā „Dzintaros“. Kā salīdzinās latviešu bērni un jaunieši Austrālijā ar Amerikas latviešu bērniem un jauniešiem?

GL: Bērni un jaunieši ir tādi paši, un salīdzināt ir ļoti grūti. Katram ir savas unikālas dotības un dāvanas. Šinī gadījumā es domāju, ka te es daudz ko piedzīvoju, ko es varbūt no savas bērnības laikiem atceros, kad es gāju uz nometnēm. Tas bija palicis mana atmiņā. Tas fakts, ka viss te balstās uz brīvprātīga darba, tā varbūt ir tā lielākā starpība starp mūsu darbu Amerikā un šeit Austrālijā; it sevišķi ar šīm nometnēm. Piemēram, no administratīvās puses brīvprātības darbs nav tāds kā šeit; mums lielākā daļa darbinieki visi ir atalgoti: kas ir virtuvē, kas strādā aprūpē. Jauniešiem ir savas istabas, bet nav tas, ko es redzēju šeit.

Pēdējā dienā visi kā skudriņas strādāja, lai sakārtotu, iztīrītu visu no viena gala līdz otram, un neviens nepretojās, visi zināja, ka tā ir tāda rutīna, tas tā ir pieņemts un pat neiedomājas, ka varētu būt savādāk. Un tas ir, ko es atcerējos no savas bērnības nometnē, kad mums vajadzēja to darīt.

Bet ārpus visām tām lietā, ko jaunieši darīja tādā brīvprātībā, viņiem bija tāds gara spēks gatavoties un samērā ļoti īsā laikā – tikai divas nedēļas laika – uz šo lielisko, lielisko izlaiduma programmu. Un tur es liecinu par to, ko turpat izlaidumā apliecināja piecu bērnu kokles prezentācija – trīs no viņiem nekad mūžā nebija aiztikuši kokli, bet divu nedēļu laikā iemācījās nospēlēt Pūt, vējiņi! Tas ir vienreizēji skaisti. Un tad tās dāvanas, ko jaunieši izrādīja, dziedot solo, dziedot korī, spēlējot instrumentus. Saprotams, bija klāt ļoti apdāvināti mūziķi, kas viņus arī virzīja, bet vienalga kurā vietā es ar jauniešiem atrodos, visās vietās man mati ceļas gaisā, kad viņi uzstājas. Šeit es gribu izcelt to, ka tā dedzība, tā sajūsma, tas prieks, kā viņi uzstājās, bija kaut kas tāds, ko es ilgu laiku nebiju redzējis.

Tā ir tā bagātība, ko mēs nevaram tā vienkārši palaist projām, un jaunieši ir tie, kas par to liecina, viņi dos mums iespējamību arī nākotni saredzēt. Viņi to dara ar prieku, viņi to dara ar degsmi.

IN: Valodas un kultūras saglabāšanas motīvi tagad ir pilnīgi citi.

GL: Jā, jaunieši varētu iet kaut kur citur; tik plaša ir austrāliešu sabiedrība. Varēja iet jebkur citur izklaidēties, bet viņi atnāk vienā vidē, kura viņiem visiem ir kopīga. Dejo, ak, kāda tā dejošana! Tā bija fantastiska.

Vienā vakarā bija tā saucamā dejošana pie jūras. Sešos, septiņos vakarā visi aizbraucam pie jūras, arī muzikanti ar instrumentiem līdz. Vajadzēja redzēt to reakciju no vietējiem! Viena tantiņa: Neejiet tuvāk, viņi neprot angļu valodu, viņi dzied citās valodās... Tie ir tādi fanātiķi, kas te atnākuši... Vienā brīdī mamma savam bērniņam saka: Netuvojies. Un šie visi dejo polku vienā smukā līnijā. Kāds atkal saka: Tas ir fans! Jaunieši to darīja ar tādu dabīgu izjūtu, tādā priekā.

Un vakarā, kad mums bija 4. klases formālās vakariņas vietējā restorānā, tiek aicināti skolotāji. Mēs aizejam un esam vienīgie viesi tanī mazajā restorānā. Ēšana bagātīga, un kad tā beidzās, sākās dziedāšana. Šis laikam ir otrais gads tanī restorānā. Pats īpašnieks stāsta, ka pirmajā gadā viņam bija bailes: nu ko šie sešpadsmitgadīgie, astoņpadsmitgadīgie sadarīs... Bet viņš bija tā sajūsmināts, ka nevarēja atteikt šogad; tādu lusti, tādu prieku! Un tad vēl muzikanti paņēma ģitāru un akordeonu un sāka dziedāt visas latviešu dziesmas. Tik skaisti skanēja, ka šķiet skanēja pa visu mazo pilsētiņu. Beigās vēl nodziedājām: Te bij laba saiminiece, izsauca pavārus ārā, nolika zāles vidū un dziedāja; saimniekam pat asaras tecēja no prieka un aizkustinājuma. Visi tik pieklājīgi, korekti; nekāda vandālisma.

Katru dienu bija kāds apliecinājums šīm bagātajām dāvanām, ar ko Dievs mūs tiešām ir izlutinājis. Un turpina mūs lutināt. Es domāju, ka mums pašiem sev šis jāatgādina, mums vajag šo saglabāt un pateikties Dievam, ka esam tik maza valsts ar tik daudz un tik bagātām dāvanām. Mums ir par ko būt lepniem, un tā ir laba lieta, un tam tā vajag turpināties. Lai Dievs dod, ka mēs varam turpināt šīs attiecības un nekautrēties investēt. Nesēdēsim uz tiem līdzekļiem, domādami, ka tie paredzēti tām melnajām dienām. Nē, es neticu tām melnām dienām, mēs paši tam neticam. Sāksim izmantot šīs iespējas. Tas ir, ari ko Bībelē saka: Jo tu vairāk dosi, jo tu vairāk saņemsi. Un mums to vajag saprast. Mēs visu šos gadus tik daudz esam saņēmuši, saņēmuši, saņēmuši... tagad ir laiks dot. Ir laiks dot bagātīgi.

Tas notika ar mūsu draudzi Indianopolē: mēs pārdevām namu, naudu esam ieguldījuši investīcijās, daudz un laba nauda nāk atpakaļ no tā, un mēs to naudu dodam tālāk. Tikko noziedojām $ 50 000 Garezeram, starplaikā arī noziedojam $ 5 000 mūsu jaunās arhibīskapes Laumas Zušēvicas konsekrācijas izdevumiem, un esam spējīgi ar naudu arī atbalstīt visādus citus pasākumus, par ko mēs agrāk nekad nebijām iedomājušies. Mums tikai vajag būt uzticīgiem un turpināt darīt lietas, kuras esam aicināti darīt – būdams kā mācītājs vai kurš katrs cilvēks savā darbā.

IN: Vai Tu būtu ar mieru atkal braukt uz Annas Ziedares Vasaras vidusskolu?

GL: Vai es būtu ar mieru? Es varbūt nemaz negribu braukt mājās atpakaļ, bet mani sieviņa gaida. Viņai arī te ļoti patiktu, jo šī daba mazliet atgādina viņas mājas.

IN: Kur ir viņas dzimtā puse?

GL: Viņa nāk no Urugvajas. Urugvaja un Austrālija ir līdzīgā līmenī – tādos pašos platuma grādos, un arī temperatūra tāda pat. Urugvaja ir uz tās pašas dienvidu paralēles kā Austrālija, un daba ir ļoti līdzīga. Viņa justos te kā mājās. Te ir arī vēstures stāsts, kā es par divām dienām nokavēju būt Austrālijā. Kad es pārvācos no Oregonas uz Sanfrancisko darbu, tur bija divi aicinājumi: viens no Sanfrancisko un viens no Adelaides. Man vajadzēja izvēlēties, un es izvēlējos Sanfrancisko, bet divas dienas pēc tam atnāca Adelaides aicinājums, ka viņi ir pieņēmuši manu propozīciju turp braukt. Bet Dievs zin labāk, – es esmu šeit Austrālijā tagad. Un priecājos un baudu katru minūti no šī atlikušā laika, kas man te palicis. Bet šovasar, kad es būšu Garezerā, es darīšu visu iespējamo mudināt, jo prieks, ka te bija jaunieši, kas ir bijuši Garezerā, daži, kas jau strādājuši Garezerā kā audzinātāji un arī kā virtuves palīgi. Es jau runāju ar Lilitu Daenki (Red. AZVV vadītāju), ka tā labā doma būtu par kādu apmaiņas programmu, ka bērni no šejienes dotos uz Garezeru un no Amerikas atkal šurp. Tas liecinātu šo tuvību; mums vajadzētu dalīties ar šīm pieredzēm.

Otra lieta, ko es tiešām ierosinātu, es ļoti ieteiktu atrast to veidu, kā pagarināt šo nometni no divām nedēļām vismaz uz trim nedēļām, jo ja gribat turpināt redzēt, kā tā nometne – vasaras vidusskola aug tikpat bagāti, kā tā ir patreiz, tad tā ekstrā nedēļa ir vajadzīga. Garezerā ir sešas nedēļas. Tur ir divas programmas: iesācēji un tie, kas to programmu turpina.

IN: Ko Tu vēlētos teikt, vēlēt laikraksta „Latvietis“ lasītājiem visā pasaulē?

GN: Es vēlētos teikt ļoti daudz ko, bet parasti laiks to neatļauj, bet es varu atsaukties gan tikai uz pozitīvām lietām no visa šī ceļojuma. Es varu mudināt cilvēkus, lai brauc uz Austrāliju. Lai ne tikai apciemo, bet arī apmeklē šo bagāto latviešu kultūru, ko jūs paši te esat uzturējuši. Un ne tikai kultūru, bet arī no garīgās puses – vienkārši to pazemīgo un to vienkāršo ticības dzīves stilu, kas ir drusku citādāks no mūsu lielo pilsētu sastrēgumā.

Šeit var izjust to otro pusi – viss drusku vieglāk, nav tā steiga, nav tāds saspringums, un es domāju, ka ticībai arī tas ir vajadzīgs. Reizēm mēs to nenovērtējam, līdz esam paši piedzīvojuši. It sevišķi Dzintaros, kad tu no rītiem vari aiziet uz to baznīcu brīvā dabā, pasēdēt, paskatīties un tad pie karoga noskaitīt skaistu lūgšanu, jo tas nāk no sirds. Tajā brīdī tu esi izjutis, ka tiešām tev nekāda steiga nebūtu; laikā iet pulciņi, mēģinājumi; tā diena vienkārši plūst kā upe lēnā garā. Es domāju, ka tā ir viena no tām lietām, ko es liktu visiem cilvēkiem, kas brauc uz Austrāliju, novērtēt un izbaudīt.

Vēlējums no manis, kā LELBA priekšnieka šobrīd: veicināsim kopību, veicināsim uzticību, veicināsim arī Dieva mīlestību, ko viņš ir izrādījis caur visiem šiem gadiem mums kā baznīcai un arī kā cilvēkiem, un lai tas būtu tiešām tāds vēl stingrāks un bagātāks pamats nākotnē. Ar to mums vajadzētu vairāk un vairāk tuvināties viens otram; es domāju, ka mēs to varam panākt ar Dieva palīgu, ar lūgšanām un ar labiem darbiem. No manas puses man prieks par mācītāju Daini, man prieks par katru no amata brāļiem, ar ko es šeit esmu saticies, un redzēt, ka viņu sirdīs ir degsme un viņu sirdīs ir vēlēšanās šo paturēt! ■