Ziemassvētki Siamā

Palielināt / Enlarge

Jānis un Sarmīte lidostā. FOTO Jānis Purvinskis.

No kreisās: Ingrīda, līgava, Jānis. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Līgavas vecāki, līgavaiņa vecāki un priekšplānā – jaunais pāris. FOTO Jānis Purvinskis.

Kur vien tu brauc, visur tomēr satiec latviešus. Vai tu viņus pazīsti, vai nē, tūlīt tomēr paliekam draugi. Mana māsa Sarmīte dzīvo Siāmā (Taizemē) jau no 1954. g., bet es gan nekad vēl nebiju viņu tur apciemojis. Tā šajos Ziemassvētkos apsolīju viņu tajā sapņu zemē apciemot. No Pertas vienīgi ar Virgin Australia lidsabiedrības lidmašīnām Siāmu var sasniegt sešu stundu laikā. Ar citām lidmašīnām ir jālido caur Austrumaustrālijas pilsētām un Singapūru, un vismaz 24 stundas. Tātad, izvēles nav – jālido ar Virgin.

15. decembrī tad arī Pertas lidlaukā kāpu lidmašīnā un devos savā ceļojumā apciemot māsu. Tas bija viens no gludākiem un labākiem lidojumiem, ko esmu veicis, un sešu stundu laikā biju Pokhetā, Siāmā. Biju iedomājies, ka šis būs maziņš lidlauciņš, bet, ienākot iebraucēju hallē, priekšā jau bija divu citu lidojumu ļaudis, kuri kārtoja migrācijas dokumentus. Tos visus arī man bija jānokārto. Pēc vismaz stundas beidzot tiku no šī haosa laukā, un mana māsiņa turpat jau stāvēja un gaidīja. To nakti pavadījām māsasdēla Andra mājās Phuketā, bet no rīta plkst. 9.30 jau bijām autobusā ceļā uz 300 km attālo Ranong, kur mana māsiņa dzīvo.

Pēc sešu stundu brauciena gan gar Adamana jūras krastu, kur skaidri varējām redzēt lielā Sunami viļņa pēdas un visu, kas tagad pēc desmit gadiem, jau pārbūvēts un atjaunots. Tad braucām cauri bieziem džungļiem, kur ceļš vijās ap kalnu grēdām gar dziļām kalnu aizām, kur pa lielākai daļai mazos ciematiņos dzīvo musulmaņu ģimenes. Gandrīz gar visu ceļu ir gan vēl lietotas, gan arī daudz jau pamestas gumijkoku plantācijas. Pamestajās plantācijās (pamestas, jo gumijai vairs nav tirgus pieprasījumu) džungļi tūlīt visu pārņem, un koki tiek pilnīgi biezu džungļu pārņemti tā, ka būtu neiespējams tur iziet cauri. Pēc vienas apstāšanās un kāju izlocīšanai beidzot esam arī Ranongā.

Ranonga ir liela pilsēta, Siāmas un Birmas robežpilsēta, jo tieši pāri upei atrodas Birma, un tur var viegli nokļūt pusstundā, braucot ar kuģīti. Stāvot augstā kalnā var skaidri saredzēt lielu skaistu ēku, kura bija slavena, angļu būvēta slimnīca, kura esot bijusi vienīgā un ļoti labu ārstu apkalpota slimnīca visā šajā apgabalā. Bagātāki cilvēki, kuri ir varējuši to atļauties, ir tikai tur vien braukuši ārstēties.

Lielākā daļa siāmiešu ir budisti, bet Ranongā ir arī daudz katoļticīgo. Man bija palaimējies, jo mana māsa dzīvo gandrīz tieši pretī lielai katoļu skolai un skaistai katoļu baznīcai. Tā nu mēs Ziemassvētkos varējām arī aiziet uz baznīcu. Kaut gan es esmu katolis, Sarmīte ir luterticīga, bet tā kā luterāņu baznīcas tur nav, viņa iet uz to pašu katoļu baznīcu. Sarmīte tur ir ļoti iecienīta, jo esot liela šīs baznīcas atbalstītāja. Tā man teica gan vietējie mācītāji, gan citi dievlūdzēji.

Kristības

Bija ļoti interesanti, ka Ziemassvētku dievkalpojumā bija aizdegta Lieldienu svece. Siāmā tādus atsevišķus Ziemassvētkus, kādus mēs svinam, nesvin, bet tur svin vienkārši Jēzus dzimšanas dienu. Vienu Ziemassvētku dziesmiņu arī dziedāja. Vēlāk sapratu arī, kāpēc bija Lieldienu svece, jo esot pieņemts, ka šajā dievkalpojumā arī kristī kādu bērnu. Šis puisītis liekās jau bija kādus trīs gadus vecs, un kristību ceremonija neko arī neatšķīrās no tās, kā tas notiek pie mums. Siāmā Ziemassvētki nav pasludināta valsts brīvdiena, bet Valsts brīvdiena ir Jaungada diena.

Tad dievkalpojuma beigās visi ielas bērni (gan bāreņi, gan vienkārši klaidoņi) nāk baznīcā un visi saņem kaut kādas dāvanas. Vēlāk tad visi tiek arī pabaroti ar kārtīgu maltīti, ko draudzes dāmas ir sagādājušas. Tādi tad tiek svinēti Ziemassvētki Siāmā, un nu biju arī redzējis viņu kristības.

Kāzas

Nākošā dienā mana māsasmeita Ingrīda bija nokārtojusi, ka man viņu ir jāpavada viņas draudzenes kāzās. Ingrīda bija man jau nopirkusi siāmiešu skaisti izšūtu kreklu, un viss, kas man būšot jādara, ir jābūt Ingrīdas pavadonim. To apņēmos darīt, ja viņa mani rīkotu, jo par siāmiešu kāzām pilnīgi neko nezinu. Nu tik traki jau arī nekas nebija; bija daudz ļoti skaisti ģērbušās Ingrīdas draudzenes, brūte un brūtgāns. Ingrīda ar visām (bija kādas desmit) savām draudzenēm bija brūtes māsas, bet ceremonija bija divās daļās; bija apvienotas Siāmas un Birmas ceremonijas.

Vispirms, lai līgavainis tiktu pie brūtes, viņam bija jāiet cauri brūtes māsu kolonnai un jāmaksā īstā naudā pieņemamu summu katram pārim, kuri turēja kādu skaistu auklu (skaistas krelles vai ko līdzīgu). Pēc samaksas auklu atvēra, un viņš gāja pie nākamā pāra un atkal maksāja... utt. Tā nabaga līgavainim izmaksāja daudz naudas, lai tikai tiktu pie līgavas. Saticis un paņēmis līgavu, jaunais pāris gāja zālē, kur uz skatuves sēdēja viņu vecāki.

Pēc vecākiem piedāvātas tases tējas un lūguma viņiem piedot par palaidnībām, ko viņi bērnībā darījuši, katram vecākam pasniedza skaistu dāvanu. Pēc vecākiem tad tas viss atkārtojās ar vecvecākiem, tantēm, onkuļiem... utt. Šī ceremonija vilkās kādu pusotru stundu, un tad jaunais pāris atkal pazuda no zāles. Mēs sēdējām, ēdām un dzērām, kamēr jaunais pāris, tagad ģērbušies baltās kāzu drānās, atkal ienāca zālē, kur bija ap 500 vai vairāk viesu. Daži viesi (tuvākie radi un draugi) bija aicināti uz pirmo un uz abām ceremonijām, citi bija aicināti tikai uz šo laulības ceremoniju.

Tagad notika salaulāšanās, kur galveno lomu liekās spēlēja kāda jaunā vīra tante. Kad jaunais pāris bija salaulāts, vispirms tika piepildītas, viena uz otras sakrautas, šampanieša glāzes lejot augšējā, lai pildās zemākas, kamēr visas bija pilnas. Tad ar zobenu tika griezta kāzu torte, kuru tad nu apkalpe sadalīja, bet jaunais pāris gāja sasveicināties un pateikties visiem viesiem, katram pasniedzot dāvanu. Ar to tad piecu stundu ceremonija bija galā un notika fotografēšanās ar viesiem un jauno pāri, un arī mēs varējām braukt mājās. Pa ēšanas laiku es varēju trenēties kā ēst ar kociņiem, ko pēc daudziem mēģinājumiem arī beidzot iemācījos. Nu, līdz šim biju redzējis kristības un kāzas.

Bēres

Tai pašā laikā nomira Sarmītes tiešais kaimiņš. Siāmā bēres svin vismaz piecas dienas. Tai laikā visi nelaiķa radi un draugi nāk raudzībās. Nelaiķa līķis nav mājās, bet parasti tuvākā budistu templī. Ļaudis nāk viņa mājās, pasēž ar ģimenes ļaudīm, pārrunā vecos laikus, tiek piedāvāts ēdiens un dzēriens (alkoholu gan nekur neredzēju), un tad viesi kā pa vienam atnāk, tā pa vienam arī aiziet, tikai tas viss velkas piecas dienas, un pēdējā dienā nelaiķis tiek apbedīts. Nu gan biju redzējis visu: kristības, kāzas un bēres. Zinu gan, ka mana māsiņa to gan nebija tā plānojusi, bet labi bija, ka redzēju kaut ko no citas kultūras.

Kur vien tu brauc, visur tomēr satiec latviešus

Manas ciemošanās laikā pie māsas ciemojās arī viena latviete, kura ar Sarmīti bija iepazinusies jau iepriekšējā gadā, kad viņa esot pirmo reizi bijusi Siāmā. Sarmīte ir iepazinusi tūristi, ar kuru sarunājoties izrādījusies, ka viņa ir latviete. Agrita tagad dzīvo ar savu draugu beļģi Beļģijā un nu jau otru gadu apciemojusi Siāmu. Tā nu mēs tagad bijām jau trīs latvieši kopā (Sarmīte, Jānis un Agrita), un tas ir pilnīgi pietiekami, lai varētu arī padziedāt gan tautas dziesmas, gan vairāk populārākas ziņģes. Tā kā parasti Sarmīte ir vienīgā latviete, vismaz Ranongā, viena pati tā īsti nevar darīt. Tā nu šoreiz izdziedājāmies tīri labi.

* * *

Tā nu drīz pagāja 20 dienas Siāmā un bija jāpošas atpakaļceļā uz mājām Pertā. Vēl pavadīju divas dienas apskatot Siāmas tūrisma lielpilsētu Phuketu un tad lidmašīnā un mājās. Sarmīte pilnīgi sarunājas siāmiešu valodā, labi saprot birmiešu valodu un runā brīnišķīgi latviski. Kad prasu viņai, kā viņa nav aizmirsusi latviešu valodu, viņa atbild, ka viņa lasa un pārlasa latviešu grāmatas. Sarmīte arī raksta skaistas vēstules, kuras man ir prieks lasīt.

Siāmas klimats, kur es biju, ir ļoti līdzīgs Kērnsas klimatam, Kvīnslandē, tikai vakaros ir vēsāks un nav tik mitrs kā Kērnsā. Daudz lielu kalnu, viss bija zaļš (kā jau tropiskā joslā), pilsētā lieli, skaisti nami, mazas nabadzīgas mājiņas, pat jāsaka – būdiņas, kuras rāda lielo nabadzību. Tur braukā, liekas miljoniem, mazu motociklu, uz kura var vest visu ģimeni, piecus cilvēkus. Kā to dara? Neprasiet, nevaru to saprast. Tā milzīgā starpība starp ļoti bagātiem un nabagiem ir acīmredzama viscauri un man nepieņemama. Pa lielai daļai tas viss saistās ar viņu kultūru. Tā es Siāmā nevarētu dzīvot, bet nu to redzēju un esmu apmierināts.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“