Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Vitrīna ar grāmatām. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Anita Jansone-Zirnīte ar rožu klēpi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ilustrācijas Annas Sakses „Pasakām par ziediem“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Top grāmata... FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Anita Jansone-Zirnīte. „Zeme (aprīlis)“. 2015. FOTO Māris Brancis.

Anitās, ko Latvijā svin 10. aprīlī, Jūrmalas Pilsētas muzejā atklāja Anitas Jansones-Zirnītes personālizstādi ar ļoti vienkāršu nosaukumu Gleznas un grāmatas.

Blakus citām dāvanām viņa ir apveltīta ar visai retu māku kopt draudzību. Draugus mēs visi vēlamies daudzus, taču piemirstam, ka draudzība ir jābaro ar sarunām, ar tikšanās reizēm, zvaniem, ar mīļiem nieciņiem goda reizēs un apciemojumiem. Anita prot arī svinēt savas goda dienas. Kurš gan uzdrošināsies savā vārda dienā sarīkot izstādi, lai pulcinātu draugus un šādā veidā sarīkotu svētkus? Viņai tas ir raksturīgi.

Anitai svarīgi arī būt klāt nozīmīgos kultūras notikumos, pati būdama ne viena vien kultūras pasākuma dalībniece un centrālais punkts – piemēram, viņa ir Buruļa (BURULIS tapis no sākumburtiem Burtnieku rudens literatūras sarīkojumiem), iniciatore un iedvesmotāja, bez viņas nav iedomājami Lāčplēša svētki un Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas Lāčplēsis uzvedums Burtniekos tālajā 1988. gadā.

Dārzs Burtnieku Viļņos tāpat prasa laiku. Taču viņa prot savas intereses sabalansēt ar radošo darbu. Daudzpusība ir viņas daiļrades pamats – bez glezniecības, akvareļiem, pasteļiem, grafikas, grāmatu ilustrācijām, grāmatzīmēm, Anita šad un tad pievēršas porcelāna un zīda apgleznošanai. Nedrīkst aizmirst arīdzan rūpi par vīra – dzejnieka Pētera Zirnīša literārā mantojuma saglabāšanu un izdošanu.

Bet tagad ieskatīsimies izstādē.

Grāmatu ilustrācija ir ārkārtīgi nozīmīga Anitas daiļradē. Tajā viņa strādā dažādās tehnikās – akvarelī darināti ziedu gleznojumi Annas Sakses Pasakām par ziediem, Jura Helda un Karola Voitilas dzejai viņai licies vispiemērotākā litogrāfija, bet Lūcijas Zamaičas lirikai – oforts. Ļoti sarežģītās, daudzslāņainās ilustrācijas Tainarai tapušas jauktā tehnikā, kas izceļas ar apdares daudzveidību.

Tomēr izstādes plašāko daļu aizņem glezniecība, kas aptver laika posmu no 1970. gadu otrās puses līdz mūsdienām.

Agrīnajās klusajās dabās, figurālajos gleznojumos var saskatīt tālīnas atbalsis no Edvarda Grūbes krāsu uzlikuma un izmantojuma, taču tas ir šķietami – Anita pirmajām kārtām ir sieviete, kura pasauli skatās ar maigumu, mīlestību. Arī krāsas viņai ir saskanīgas, maigas salikumā. Lietu formas bieži ir izplūdušas, kas vēsta par laika plūdumu.

Kā agrīnajos darbos, tā vēlāku gadu gleznās zīmīga ir piederība latviskajai pasaulei ar tās mūžsenajām, nemainīgajām pamatvērtībām. Tādēļ ļoti loģiska ir viņas pievēršanās latvju zīmēm un to tulkojumiem krāsās. Bieži ornamenti viņas gleznās izaug un saplūst ar ainavu vai kādu notikumu tā, ka neatšķirt, kur viens beidzas un kur otrs sākas. Viņas skatījumā šīs zīmes ir dabiski saistītas ar pasauli mums apkārt, ar Visumu.

Mūžīgums, vispārējais saplūst Anitas gleznās vienā veselā. Garīgums, apgarotība ir viņas darbu cits aspekts, tāpat kā gaisma, ko izstaro ik priekšmets. Zīmīgi, ka jaunākajā šīgada gleznā Zeme (aprīlis) gaismu izstaro zeme, mūsu dzīves pamats. Tajā nav nekā konkrēta, gandrīz vai tuvojas abstraktajai gleznai, taču izpildījums ir tik precīzs, ka nevar būt citu tulkojumu. Anita Jansone-Zirnīte krāsās ieliek savas izjūtas, emocijas, apliecinādama savu romantisko pasaules skatījumu.

31. jūlijā, kad māksliniece iekāps citā gadu desmitā (viņa dzimusi 1945.gadā – tad nu rēķiniet paši), viņa sarīkos vēl vienus svētkus sev un mums, viņas draugiem un cienītājiem. Šoreiz tas notiks Valmierā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“