Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Izrādās, ka mēs ļoti labi glabājam noslēpumus. Ministru kandidātiem tiek liegta pieeja valsts noslēpumam, Valsts kancelejas vadītājai pēc daudziem gadiem atcelta pieeja valsts noslēpumam, un Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētes komisija (cik ilgi tā jau darbojas?) nav vēl laista klāt pie tiem pašiem Valsts drošības komitejas dokumentiem.

Izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris 14. aprīļa atklātā vēstulē ministru prezidentei un ministru kabineta locekļiem raksta: „Tieslietu ministrs ir informēts, ka nav uzsākta sevišķo atļaujas pieejai valsts noslēpuma objektiem procedūra un ka komisijas locekļi līdz šim pat nav redzējuši Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības komitejas arhīva daļu un automatizēto datu apstrādes sistēmu Delta Latvija,...“

Tātad līdz šim arī čekas noslēpumi ir sekmīgi pasargāti pat no valsts ieceltiem šo dokumentu pētītājiem.

Kā notiek lietas citur? Šā gada 9. aprīlī Ukrainas Verhovna rada (Augstākā padome jeb parlaments) pieņēma likumu nr. 2540, kas atvēra publikai pieeju Padomju Savienības totalitārā režīma represīvo orgānu arhīviem no laika perioda 1917.-1991. Tiks publicēti KGB, GRU, MGB, Čekas, PSRS Iekšlietu ministrijas, NKVD, SMERŠ, PSRS prokuratūras un citu iestāžu arhīvi. Informācija būs pieejama uz pieprasījuma, un arī tiks plānveidīgi publicēta.

Jaunais likums paredz, ka Personu datu aizsardzības likums neattiecas uz informāciju no šiem arhīviem, un ka represīvo orgānu arhīvu informāciju nedrīkst klasificēt kā slepenu. Pieeju informācijai nedrīkstēs ierobežot dēļ Ukrainas likumiem vai starptautiskiem līgumiem, un netiks ņemti vērā Padomju laika noslēpumainības zīmogi.

Vienīgais iespējamais izņēmums ir represiju upuri, kuriem ir tiesības ierobežot pieeju arhīvu informācijai par sevi. Bet tas neattiecas uz represīvo orgānu darbiniekiem, kuri vēlāk paši kļuvuši par represiju upuriem.

Kāpēc mēs minstināmies ap šo svarīgo darbu? Kāpēc ukraiņi izrādīsies spējīgāki?

Okupāciju Latvijā īstenoja un uzturēja ar trim līdzekļiem – militāro varu, represīviem orgāniem, kolonistu ieplūdumu. Mēs nevaram likvidēt okupācijas sekas un veidot saliedētu sabiedrību, ja netiekam galā ar šiem trim.

Militāro varu esam spējuši izvest ārā no Latvijas. Tiesa, tā nav pārāk tālu aizgājusi un rēgojās cieši pie mūsu robežām, bet uz vietas Latvijā palikuši tikai atvaļinātie virsnieki un viņu ģimenes.

Represīvie orgāni atstājuši savas saknes mūsu sabiedrībā. Pret tām ir jācīnās, arī ja nespēsim pilnīgi izravēt. Šie orgāni baidās no gaismas, un noteikti jūt diskomfortu, kad Latvijas Okupācijas muzejs aicina uz ekskursijām čekas pagrabos Stūra mājā. Bet vēl lielāku diskomfortu tie jutīs, kad čekas arhīvs būs izpētīts un atklāts.

Čekas arhīvu izpēte ir vajadzīga ne tikai dēļ vēstures taisnības, bet lai visai sabiedrībai rādītu Maskavas īsto seju. Izpēte ir vajadzīga tagad!

GN
2015. g. 16. aprīlī