Astrīde Ivaska mūžības ceļā

Palielināt / Enlarge

In memoriam. Astrīde Helēna Ivaska.

Šogad 2. aprīlī, kas iekrita Zaļajā ceturtdienā, no Rīgas Latviešu biedrības Baltās zāles izvadīja dzejnieci Astrīdi Ivasku (07.08.1926 – 24.03.2015).

Mūsdienu steidzīgā dzīve reti atļauj atskatīties, jo arvien jauni un jauni notikumi rauj cilvēkus uz priekšu, tomēr šoreiz par to gribas pastāstīt, jo tik daudzi Astrīdes Ivaskas gara telpā dzīvojušie nevarēja ierasties tāluma vai veselības dēļ. Klāt bijušajiem un arī tiem, kas nespēja atdot godu aizgājējai personīgi, iespējams rodas vēlme uz brīdi atgriezties Lielās Piektdienas un Klusās Sestdienas mierā.

Cilvēku, kuri atnāca atvadīties no dzejnieces, bija ļoti daudz, arī ziedi un vaiņagi liecināja par lielo mīlestību un cieņu, ko ļaudis izjūt pret Astrīdes Ivaskas mūžu un darbu. Pus gadsimta garumā esot projām no Latvijas, viņa pēc atgriešanās ieņēma nozīmīgu vietu savas dzimtenes dzīvē. Vestibilā bija izvietota Gunāra Janaiša veidota fotoizstāde Astrīde Ivaska. Dzīvē un Dzejā.

Dzejnieces izvadīšana nesa līdzi atspulgu no pagājušā gadsimta sākuma, no Brīvības cīņu laika, kad mūsu tautas armija, dzejnieki un tauta bija viens nesalaužams veselums, kas aizstāvēja neatkarīgo Latviju. Armijas klātbūtne Rīgas Latviešu biedrībā viesa drošības sajūtu arī mūsdienu nemierīgajā laikā. Astrīdes Ivaskas tēvu, ģenerāli Mārtiņu Hartmani noslepkavoja okupācijas vara, un Latvijas Bruņotie spēki atdeva godu viņa meitai, jo tēvu ar godu izvadīt nebija iespējams. Pie ģenerāļa meitas šķirsta runāja NBS komandieris Raimonds Graube, goda sardzē stāvēja virsnieki un Mārtiņa Hartmaņa zobena kavalieri – labākie kadeti. NBS orķestra klarnešu grupa atskaņoja latviešu tautas dziesmas un klasisku mūziku.

Astrīdes Ivaskas mūža galvenā dimensija bija dzeja, literatūra. RLB Baltajā Zālē līdz ar brāli Juri Hartmani un viņa meitu Audrey Hartmanis, kuri atlidoja no Amerikas, skuma draugu pulks, daudzi dzejnieki, kā arī citi kultūras darbinieki. No Igaunijas bija ieradušies Literatūras muzeja direktors Janika Kronberg, kura runu tulkoja Maima Grīnberga, un Sirje Olesk, arī tulkotāja Livia Viitol. No Zviedrijas atbrauca viens no deviņiem Astrīdes krustbērniem Jaan Paju, bet no Spānijas savu sveicienu atveda Rakela Garsia Barobsa (Raquel Garcia Barobs).

Literatūrzinātnieces Anitas Rožkalnes stāstījumu par Astrīdes Ivaskas mūžu papildināja režisora Edija Freimaņa apkopotais fotostāsts.

Ivaskas dzejoļu ciklu lasīja Lalita Muižniece un Valters Nollendorfs, kurš atnesa arī Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) sveicienu. Tika nolasīta žurnāla World Literature Today līdzjūtība un Jāņa Zeltiņa atvadu vēstule no Mineapoles.

No dzejniekiem atvadu vārdus teica Jānis Peters, Uldis Bērziņš un Leons Briedis, kā arī prozaiķe Inga Ābele. Divas reizes 1989. un 2009. gadu ierakstos skanēja pašas Astrīdes Ivaskas balss – tie bija dzejoļi Senči un Debesīs. Pēdējais, Bruno Skultes komponēts, skanēja arī Lauras Purēnas izpildījumā. Pie klavierēm bija pianists Ventis Zilberts.

Šī daļa, ko nobeidza koklētājas Laimas Jansones kokles kā no viņas saules nākušās skaņas, pārkusa Svētbrīdī. To vadīja prāvests Klāvs Bērziņš, un korāļus spēlēja Ventis Zilberts.

Dzejniecei nestos ziedus saņēma Brīvības piemineklis, kur jau klājās 25. marta Upuru piemiņai noliktie. Vaiņagus NBS karavīri aizveda uz Brāļu kapiem pie Mātes Latvijas pieminekļa. Tā pakājē ir plāksne Astrīdes tēvam – ģenerālim Mārtiņam Hartmanim.

Urnu ar Astrīdes Ivaskas pelniem vasarā guldīs pie senčiem Pelču pagasta Rimzātu kapos Kuldīgas pusē.

Anna Žīgure