Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Gunārs Ezernieks. „Zaļā muiža“. 2012. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Raitis Junkers. „Dzejas dienas Jelgavā“. 2014. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Kristīne Kvitka. „Ziemas ziedi“. 2014. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Agnija Ģērmane. „Kūstošais ezers“. 2012. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Roberts Muzis. „Novakare“. 2013. FOTO Māris Brancis.

Kopš 19. marta pēcpusdienas līdz 15. aprīlim Pētera baznīcā, Rīgā, apmeklējama Jāzepa Pīgožņa balvas izstāde latviešu ainavu glezniecībā.

Populārais mākslinieks Jāzeps Pīgoznis tikai pagājušajā gadā pievienojās mūžībā mītošajiem. Kā vēsta balvas komisijas priekšsēdētāja, mākslas zinātniece Ingrīda Burāne izstādes anotācijā un bukletā, gleznotāja piemiņas izstādes atklāšanā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pagājušajā gadā Jānis Anmanis atgādināja sarunu ar Jāzepu Pīgozni Krāslavas plenērā par šādas balvas nepieciešamību, lai neizzustu ainavas tradīcija mūsu glezniecībā. Vēl gan gribas piemetināt: lai neizzustu plenēra kustība un augstais profesionālisms, kāds piemīt mūsu māksliniekiem. Tagad ar Preiļu novada un Rīgas domes atbalstu šī iecere ir īstenojusies.

Zīmīgi ir tas, ka vienlaicīgi patlaban izstāžu zālē Arsenāls ir skatāma Purvīša balvai nominēto darbu skate. Tās ir divas ļoti atšķirīgas balvas un izstādes. Ja Purvīša balvu iegūst laikmetīgās mākslas pārstāvji, tad Jāzepa Pīgožņa balvu – augsti profesionāļi, kuri nespīd ar koncepcijām, ar idejām, bet ar meistarību. Ja Arsenālā apmeklētāju ir maz, tad Pētera baznīca nepārtraukti ir ļaužu pilna. Var jau uzskatīt, ka mūsu skatītāji ir neizglītoti, joprojām dzīvo atmiņās par bijušo, taču liekas, ka vaina meklējama citur. Mākslas mīļotāji vēlas saņemt no glezniecības un citiem mākslas veidiem pozitīvas emocijas, ko sniedz balvas pretendentu darbu izstāde. Tā saucamā laikmetīgā māksla bieži vien ar harmonisku pasaules skatījumu nevar lepoties. Drīzāk šokēt un jo sarežģītāk, jo labāk. Tā vairāk apkalpo visai nelielu piekritēju pulku, kamēr Pīgožņa balvas pretendenti uzrunā ļoti plašu skatītāju pulku.

Par to, ka Jāzepa Pīgožņa balva ir bijusi vajadzīga, liecina lielais pretendentu skaits. Izstādei tika iesniegtas 229 eļļas, akrila, temperas vai pastelī darinātas gleznas. Viena žanra kopizstādes Latvijā nav bijušas kopš neatminamiem laikiem. Mākslas dienu izstādes Rīgā tāpat pazudušas, bet Rudens izstādes zaudējušas savu bijušo popularitāti daudzu mākslinieku vidū. Tās parasti rīko ar kādu saukli vai koncepciju, ierobežojot autoru loku. Jāzepa Pīgožņa balva šajā laikā ir kā aizmirsta pasaka, kā Fēnikss, kas uzzibsnījis visnotaļ tumšā naktī. Tā devusi iespēju parādīties Rīgā daudziem māksliniekiem no visas Latvijas, kuri nav kādas galerijas uzmanības lokā un kuri nav tik bagāti, lai samaksātu visai astronomiskās summas, ko prasa galerijas par pāris nedēļu izstādēm. Arī Mākslinieku savienība nerūpējas par saviem biedriem, nedodot iespēju jo plašākam mākslinieku lokam kaut reizi vairākos gados parādīt skatītājiem paveikto. Tai vairs nav nekādas daļas par kopējo mākslas procesu visā Latvijā. Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu arī saņem visai ierobežots projektu iesniedzēju skaits, pie tam dažbrīd nevar saprast, kam un kādiem nolūkiem tiek nauda piešķirta. Tā nu lielākā daļa mākslinieku parāda publikai paveikto tikai pašu mājās, ja tur ir mākslinieku biedrība, kas sadarbojas ar vietējo muzeju. Labi, ka valstī ir iestādes un apgabali, kur var izstādīt mākslas darbus bez maksas. Līdz ar to notiek, aizņemoties no kulināru leksikas, vārīšanās savā sulā. Jāzepa Pīgožņa balva tagad ir devusi iespēju izrauties no apburtā loka un kaut uz mirkli iziet spirgtos vējos.

Spirgtajos vējos iznākuši daudzi mākslinieki no visiem Latvijas novadiem (žēl, ka izstādē nav atzīmju, kādu vietu viņi pārstāv), par kuriem parasti nerunā, neraksta centrālās avīzes, bet kuri savā nodabā nodarbojas ar glezniecību. Lielais iesniegto gleznu skaits apliecina, ka ainava nav aizmirsta un joprojām pastāv. Izstāde parāda arī to, ka visā Latvijā vēl arvien tiek rīkoti plenēri, kuros piedalās ne tikai vecāku paaudžu, bet arī jaunāku gadagājumu gleznotāji. Daba viņiem ir būtiska, dažam pat vitāli nepieciešama.

Izstādei atlasīti tikai 77 autoru 107 gleznas. Lielākā daļa darbu ir gleznota, izejot dabā un sameklējot kādu sev tīkamu nostūrīti. Bieži tas ir kāds upes vai ezera līcis (Andrejs Ģērmanis, Lolita Zikmane, Dainis Breikšs, Ilze Griezāne, Ligita Caune un citi), meža kakts (Jeļena Griščenko, Vija Stupāne, Vita Merca), ziedošs lauks (Maira Veisbārde) vai pat purvs (Gundega Rancāne). Iemīļots motīvs ir viens vai daži koki klajā laukā (Kristīne Narvida, Baiba Ūlande, Alise Mediņa, Vladimirs Pavlovs).

Visvairāk tiek gleznots vasarā (Juris Ģērmanis) vai rudenī ar šī gadalaika krāšņumu birzīs un mežu ielokos (Ritma Lagzdiņa). Retāk parādās rudens lietavu laiks ar izbrauktiem ceļiem (Māra Štelmahere) vai agrīns pavasaris, kad tas cīnās par savu vietu laika ritumā (Agnija Ģērmane). Netiek arī aizmirsta ziema (Laila Balode, Jānis Ziņģītis, Arturs Ņikitins, Uldis Zuters). Tie, kuri iecienījuši ļoti smalku toņu nianses, pievēršas miglainām diennakts stundām, kad visas krāsas gandrīz vai saplūst vienā – pelēcīgā (Roberts Muzis, Alise Mediņa, Kristīne Narvida). Vita Merca ļoti jūtīgi glezno ar toņiem un pustoņiem, cenšoties panākt noskaņu, dabas slēptākās norises dažādos apgaismojumos.

Krietni mazāk ainavās tiek fiksētas lauku mājas (Uldis Zuters, Jānis Streičs, Jānis Kalnmalis). Gunārs Ezernieks iemūžinājis Zaļo muižu. Daudzus māksliniekus piesaista baznīca (Osvalds Zvejsalnieks, Laine Kainaize, Juris Ģērmanis). Valerijs Baida atainojis Madonu. Savukārt Madara Neikena maigu krāsu lielos laukumos uzgleznojusi tukšo jūrmalas liedagu. Bet Juta Policja marīnu papildina dekoratīviem rakstiem debesīs, tā paplašinot darba emocionālo un intelektuālo saturu. Roberts Muzis un Andrejs Ģērmanis pievērsies jūras ostu tēlojumam.

Cilvēks kā stafāža ir visai rets viesis (Evija Freidenfelde, Anna Laicāne).

Kaut arī katrs gleznotājs strādā savādāk un uzliek krāsu pigmentus citādāk, taču, kopumā ņemot, starpība nav visai liela. Galvenokārt krāsu uzklāj vairāk vai mazāk enerģiski uz audekla vai kartona, līdz ar to izstāde ar laiku kļūst visai vienmuļa, ko pastiprina arī līdzīgie motīvi. Kā patīkama pārmaiņa tad ir Osvalda Zvejsalnieka dekoratīvais krāsu izmantojums un ekspresīvais otas raksts. Tuvs viņa gleznošanas veidam ir arī Raita Junkera krāsu enerģiskā žvidzināšana. Viņš arī ir viens no retajiem, kurš attēlojis sabiedrisku notikumu – Dzejas dienas Jelgavā ar daudzajiem ļaudīm, Mītavas tiltu, krāsainajiem lietussargiem lietainā dienā. Alla Folka izmanto puantilisma piedāvāto punktošanu. Savukārt Maija Bērziņa veido ainavu ar līniju līkločiem gandrīz vai haotiskā daudzo krāsu ņirboņā. Arturam Akopjanam un Vilim Vizulim ainava ir tikai iegansts, sākumpunkts krāslaukumu salikumiem. Annai Laicānei un Martai Jurjānei ainava ir fons, uz kā tiek risinātas kādas viņām svarīgas cilvēku dzīves problēmas.

Roberts Muzis, iegūdams pirmo Jāzepa Pīgožņa balvu latviešu ainavu glezniecībā, uzvarēja ar to, ka visi trīs darbi veido vienu veselumu to tuvā koloristiskā risinājuma dēļ. Ulda Zutera abas ainavas izceļas ne tikai ar vienotu kolorītu, bet arī ar iekšējo monumentālismu, kas izpaliek citu kolēģu veikumā. Savukārt tik jūtīga toņu meistare kā Olita Gulbe-Ģērmane zaudē tādēļ, ka viņa iesniegusi tikpat kā vienādus darbus – ūdens viļņošanos un atspulgus ezerā.

Neizprotama ir dažu autoru rīcība, piedāvāt ļoti vecus darbus. Artura Ņikitina ainava tapusi 1985., Jāņa Ziņģīša – 1972. gadā. Viņus pārspēj Indulis Ranka, kurš atļāvies iedot izstādei turpat 50 gadus vecu darbu – viņa pilsētas jumti tapuši 1968. gadā, kas gleznojuma dēļ kļūst kopējā noskaņā par balto zvirbuli. Lielākā tiesa mākslinieku tomēr piedalās ar jauniem darbiem, kas ļauj secināt, kas patlaban notiek Latvijas ainavu glezniecībā.

Neraugoties uz dažām iebildēm, izstāde ir izdevusies. Rodas gan jautājums, vai arī citos žanros neradīsies kāds entuziasts, kas pulcinās, piemēram, Latvijas portretistus. Liekas, ka viņiem ir vairāk vajadzīga aizstāvība un atbalsts nekā ainavistiem.

Kā jau iepriekš minēts, galveno balvu, medaļu (autors Jānis Strupulis) un 3000 eiro saņēma Roberts Muzis.

Pārējie apbalvotie:

Rīgas domes balva par Jāzepa Pīgožņa dzimtās Latgales ainavas raksturīgu atspoguļojumu tika piešķirta māksliniekam un pedagogam Osvaldam Zvejsalniekam.

Laikraksta Latvijas Avīze speciālbalva gleznotājai Vitai Mercai par tīrību domās un dzidrumu sajūtās.

Mākslinieka Aleksandra Stankēviča speciālbalva gleznotājai Kristīnei Kvitkai par profesionālo līdzekļu un izteiksmes jauninājumiem.

Mūziķa Alberta Legzdiņa (Čikāgas piecīši) speciālbalva gleznotājai Agnijai Ģērmanei par īsteni latvisku ainavu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“