Aspazijas prēmija – Annai Žīgurei

Aspazijas literāro prēmiju 1990. gadā, sagaidot dzejnieces 125. dzimšanas dienu, nodibināja toreizējā padomju saimniecība Zaļenieki. Pēc kopsaimniecības likvidēšanas, prēmēšanas funkcijas pārņēma Jelgavas rajona Kultūras nodaļa, kas pēc administratīvi teritoriālās reformas šobrīd saucas Jelgavas novada pašvaldības Kultūras nodaļa.

Pēc nolikuma Aspazijas literāro prēmiju piešķir par dzejas un dramaturģijas darbiem, kuros atklāta sievietes radošā daudzveidība, cīņa par sievietes tiesībām; par darbiem literatūrzinātnē, pētot Aspazijas dzīvi un daiļradi, par Latvijas tēla popularizēšanu un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu.

Motivācija, balvu piešķirot: Annai Velēdai Žīgurei – par izcilu ieguldījumu Stērstu-Virzas dzimtu garīgā mantojuma apzināšanā un tā atspoguļošanā daiļradē, par Latvijas tēla popularizēšanu ar grāmatām „Tomēr tik tuvu“ un „Latvijas zeme un debess“, par aktīvo pozīciju Latvijas masu medijos, iestājoties par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu.

Šoreiz – pēc piecu gadu pārtraukuma jau astoto reizi tika pasniegta Aspazijas literārā prēmija; – Aspazijas 150 gadu jubilejas gadā prēmiju 600 EUR apmērā saņēma rakstniece un tulkotāja, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle (1995) Anna Velēda Žīgure, dzimusi 1948. gada 26. augustā, mācījusies somugru valodas Tartu Universitātē, bijusi Latvijas vēstniece Somijā (1991. gada līdz 1998. gadam) un Igaunijā (no 1992. gada).

Somijā Anna Žīgure uzrakstīja grāmatu Es stāstu par Latviju (1997), kas tika pārtulkota un izdota igauniski (1999), vēlāk arī latviski ar nosaukumu Latvijas zeme un debesis (2000). Tai sekoja Marselīna (2008) – stāsts par rakstnieces vecmāmiņu Elzu Stērsti. Tajā pašā gadā tika izdoti divi darbi vienā sējumā – Tomēr tik tuvu un Latvijas zeme un debesis. Ar stāstiem par Latvijas bēgļiem 2009. gadā tika izdota Annas Žīgures grāmata Viņi. Svešos pagalmos, bet 2012. gadā – Viņi. Ceļā.

Par Aspazijas prēmijas pirmo laureāti 1990. gadā kļuva literatūrzinātniece, Raiņa un Aspazijas dzīves un daiļrades pētniece Saulcerīte Viese. Dzejniece Māra Zālīte to saņēma 1992. gadā, Māra Misiņa – 1995. gadā, Anna Rancāne – 2000. gadā, Anda Līce – 2005. gadā un Liliana Štauere 2010. gadā.

Jelgavas novada pašvaldības Kultūras nodaļas vadītāja Dzintra Zimaiša, kurai pateicoties, prēmija ir tikusi sarūpēta ar zināmu regularitāti, pastāstīja, ka Aspazijas prēmija ir tikusi pasniegta ik pēc pieciem gadiem – dzejnieces apaļā vai pusapaļā jubilejā. „Aspazija ir pabijusi visur, bet viņa ir mūsējā – viņas saknes ir Zaļenieku pagasta Daukšās, un to nekas neizmainīs. (Red.: Aspazija jeb īstajā vārdā Elza Rozenberga ir dzimusi saimnieka ģimenē 1865. gada 16. martā Zaļenieku pagasta „Daukšās“.) Mums ir gods, un mēs esam lepni, ka tāda pasaules mēroga zvaigzne kā Aspazija ir mūsu novadniece. Aktuāls vien ir jautājums, cik daudz un labi mēs Aspaziju atceramies, ko par viņu zinām. Kultūra jau vispār ir gaistoša, bet šāda literāra prēmija ieies vēsturē – tā ir gan Jelgavas novada, gan latviešu literatūras, gan latviešu kultūras un visas Latvijas vēsture.“

Zaļenieku kultūras namā 14. martā šajā sakarībā notika svinīgs pasākums. Uz to bija sanākuši gan Zaļenieku cilvēki, gan Jelgavas Latviešu biedrības pārstāvji, gan Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas darbinieces, gan Annas Žīgures talanta cienītāji un draugi no visas Latvijas. Jubilejas pasākuma dalībniekiem bija iespēja satikt arī iepriekšējo gadu laureāti – dzejnieci Andu Līci, kura pauda neviltotu prieku par to, ka šoreiz prēmijas laureāte ir Anna Žīgure. Prēmiju Annai Žīgurei pasniedza Jelgavas novada domes priekšsēdētājs Ziedonis Caune.

Pasākumu kuplināja vietējās skolas bērnu ansamblis un Zaļenieku Kultūras nama sieviešu ansamblis, kā arī Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris, kurš izrādīja fragmentus no iestudētās Aspazijas un Raiņa vēstuļu izrādes. Pēc pasākuma oficiālās daļas visi tika aicināti cienāties ar tēju un Aspazijas jubilejas kliņģeri.

Kultūras nodaļas vadītāja apsolīja, ka nākamā prēmija tiks pasniegta 2020. gadā.

Latvijas periodikā publicētos materiālus apkopoja

Arita Liepiņa

bijusī Zaļenieku bibliotēkas vadītāja, aizvadīto gadu notikumu lieciniece, tagad pensionāre.
Laikrakstam „Latvietis“