SRETAN USKRS! Priecīgas Lieldienas!

Palielināt / Enlarge

„Kalnā“ kāpšana. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

„Kalnā“ kāpšana. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Horvātijas dāvana „Rīga 2014“. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Lieldienu koncerts. Latviešu dziedātājas. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Lieldienu koncerts. Latviešu dejotājas. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Olu krāsošana. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Lieldienu olas: centrā gaišā – Ainas Gailītes dāvinājums laikrakstam „Latvietis“. FOTO Aina Gailīte.

Šogad jau Lieldienas nemaz tik agras nav, bet laiks gan ir pelēks un pelēks – krāsas ienes tik koši krāsotas olas. Jūrmalā olu krāsošana sagādāja pārsteigumu. Bet vispirms par Pūpolsvētdienu – tā arī man dāvāja apbrīnas pilnu pārsteigumu.

Šajā dienā koši spīdēja saule, un saziedējušie pūpoli ar to sacentās košumā. Devos kārtējā pārgājienā (Jūrmalu esmu kājām izstaigājusi krustu šķērsu) un pie Slokas dziļākā karjera (šeit notiek pirmās īstās nodarbības nirējiem) dzirnavu drupām mainīju maršrutu, jo es tak nevarēju palaist garām klinšu kāpēju treniņu. Šoreiz darbojās paliela grupa – redzēju, kā bez drošinājuma kāpa pirmais, lai varētu piestiprināt vairākas drošības saites, redzēju kā akmens mūrī dzen āķus stiprinājumiem, redzēju kā gandrīz vai uzskrien pa mūri augšā.

Skatījos pa gabalu, jo karjerā gar krastu peldēja skaists gulbju pāris, kura vērošanā iesaistījās mazs puika (kad izaugs – būšot klinšu kāpējs). Iepazināmies – Sandijs Gabrāns, viņa vecāki ar starptautisku pieredzi izbraukājuši ne vienu vien valsti. To, kā kāpj pa dzirnavu mūri, biju redzējusi jau daudzas reizes, bet šoreiz pirmo reizi iegāju pašās dzirnavās un, aizturot elpu, skatījos kā Sandija vecāki kāpa pa mūri pavisam citā leņķī gan ar āķiem, gan bez, protams, ar drošības saitēm. Jā, vajag kaķa veiklību un spēku rokās. Skatījos un klausījos. Grupa gatavojas braucienam uz Sicīlijas klintīm – veiksmi visiem. Faktiski, Latvijā viss notiek – cilvēki interesējas un nodarbojas ar fantastiskām lietām, pārsvarā to neafišējot.

Klusā nedēļa pagāja lietaina, pat ar slapju sniegu, bet Pirmajās Lieldienās uzspīdēja blāva saulīte. Šogad Jūrmalā Lieldienu koncerti notika gan Kauguros, gan Brīvdabas muzejā pie Ragakāpas, gan Majoru Kultūras centrā. Izpētīju programmas; visur paspēt nevar, braucu uz Majoru Horna dārzu. Tur zaļā zālē blakus vēl melnām tulpju dobēm priecēja acis liela, krāsaini apgleznota ola – pagājušā gada Horvātijas dāvana Rīga 2014 uz vienu dienu tā atvesta no Rīgas AB dambja, kur ir tās pastāvīgā ekspozīcijas vieta.

Kultūras centra zālē notika biedrības Balkānu zieds organizēts koncerts – ļoti interesants. Koncertā piedalījās kori Jūrmala un Spārnos (diriģente Inese Rasa), dziedot ne tikai latviešu tautas dziesmas, bet arī horvātu. Deju ansamblis Solo no Rīgas nodejoja astoņu tautu dejas – latviešu, serbu, itāļu, spāņu, ukraiņu, ķeltu, grieķu un ebreju, tā vadītāja Eleonora Petrova dejoja kopā ar kolektīvu. Mums bija iespēja arī paklausīties akordeona virtuozu Radovanu Popovu no Serbijas. Trīs video filmas skatītājus iepazīstināja ar Lieldienu svinēšanas tradīcijām Horvātijas kristīgajās draudzēs, ar brīnišķīgo Dalmācijas novada dabu un olu krāsošanas pasākumiem Jūrmalā 2. un 3. aprīlī, gan Sprīdītī, gan sociālās aprūpes centrā Slokā. Koncerta noslēgumā biedrības Balkāna zieds vadītāja Astra Ozola pateicās koncerta māksliniekiem un viesiem no Serbijas un Horvātijas, apdāvinot viņus arī ar ziediem.

Visi tika aicināti foajē piedalīties olu krāsošanā. Olu krāsošana horvātu stilā notika tēlnieces Marijas Širšen vadībā. Kā tad horvāti apglezno un krāso olas? Tiek uzkarsēts iekrāsots vasks, tāda kā tamboradata – vīnogulāju zara galā iesprausta kniepadata (to iesprauž svaigā, zaļā zarā un pēc tam izkaltē, lai irbulītis stingri turētos), kniepadatas galviņu iemērc karstajā vaskā un ar punktiņiem veido zīmējumu. Es mājās novārīju baltu olu (apzīmē nevārītu) un mēģināju kaut ko uzzīmēt. Ja jūs zinātu, cik tas ir grūti, ja neprot! Ideja ir tāda – ar vasku noklātā olas daļa vārot tumšā novārījumā, paliek gaiša. Viens bērniņš bija ar vasku noklājis visu olu un pēc vārīšanas tā bija kā nekrāsota.

Tātad, katrs apzīmē olu kā nu sanāk (ar kādu pazīšanas zīmi noteikti) un nodod to meistarei Marijai Širšen. Tālāk olas tiek liktas aukstā, tumšā ūdenī, šoreiz zaļganā un tiek vārītas uz elektriskās plītiņas. Tad meistare viņas izņem no katla un biezā, mīkstā, saeļļotā drānā katru olu apslauka, noņemot vaska paliekas – ir redzams, ko nu katrs uz olas ir uzknibinājis. Astra Ozola šodien apzīmēja ceturto olu, un viņai sanāca veikli un uzzīmējās gandrīz tas, ko bija gribējusi. Bet blakus sēdošais horvātu mākslinieks ar punktiņiem vien, tik skaisti uzrakstīja ASTRA! Pie olu katliem bija maza drūzmēšanās, jo interese par savu olu bija liela. Brīnišķīgs pasākums! Paldies biedrībai Balkānu zieds!

Jā, man lūdza uzrakstīt – sveiciens visiem Austrālijas horvātiem no Horvātijas!

Olu apgleznošanas mācekle Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“