Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Dieva putniņi“

Dzintras Gekas jaunā dokumentālā filma

Laikraksts Latvietis Nr. 354, 2015. g. 2. apr.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Svētdien, 15. martā, Rīgā, kino „Splendid Palace“ Lielajā zālē notika Dzintras Gekas dokumentālās filmas „Dieva putniņi“ pirmizrāde. Skatītāju zāle bija pārpildīta; starp viņiem bija gan paši Dieva putniņi, gan viņu bērni. Piedāvājam desmit skatītāju viedokļus par šo filmu.

Filmu „Dieva putniņi“ demonstrēs š. g. 6. septembrī XVI Rietumkrasta latviešu Dziesmu svētkos Sanhosē.

Māra Svīre, rakstniece, scenāriju autore

Tautiešu likteņu pētījuma svārstu Dzintra Geka iešūpojusi plašā vēzienā – no Sibīrijas bērniem iepriekšējās filmās līdz jaunākajam dokumentālajam vēstījumam par Dieva putniņiem, kas dzīves ligzdu vijuši Amerikā. Par DP – displaced persons – pārvietotām personām, citā vārdā dīpīšiem, mīļāk – par Dieva putniņiem, vēlāk emigrantiem no šīs puses un imigrantiem Amerikā.

Skatītāju jaunajai paaudzei šī filma varētu atklāt pavisam nezināmu emigrācijas jēdziena saturu, kas pilnīgi citāds nekā šodienas emigrācijai. Vecākā paaudze, protams, zina, ka pirms sešdesmit gadiem, Otrā pasaules kara beigās, latvieši devās prom no dzimtenes, baidoties par savu dzīvību vai piespiedu emigrāciju uz Sibīriju.

Filmu skatoties, atcerējos Ulda Klausa atmiņu grāmatā aprakstīto dzīvi Eslingenas nometnē. Tomēr pavisam citādas sajūtas pārņem, redzot bērnus un pieaugušos trūcīgajos pēckara apstākļos, svešajā dzīves telpā mēģinot saglabāt mājās ierasto dzīves veidu: mācības skolā, rotaļas, dziedāšanu korī, teātri, koncertus.

Esmu pateicīga Dzintrai Gekai par emocionālo pārdzīvojumu. Par melnbaltajiem kinohronikas iestarpinājumiem, reizē skaudriem un gaišuma pilniem, par bērnību un jaunību Rietumvācijā, DP nometnēs, kuru iemītniekiem daudz kā trūka, tomēr viņi nezaudēja nākotnes sapņus, vienu no tiem – par dzimteni. Un tad – asaras mūsdienās filmēto, nu jau veco cilvēku acīs, stāstot, ka šis sapnis nepiepildījās, ka viena viņu būtības daļa joprojām raujas uz dzimteni, turpretim otra neļauj, jo ieaugusi mītnes zemē.

Kinozālē bija daži no Dievputniņu saimes. Droši vien viņi filmu skatījās ar citādām izjūtām nekā šejienieši. Domājams, ar daudz spēcīgākām, jo redzēja sevi, savu ģimeni, draugus, radus, pazīstamus, arī tos, kuru vairs nav šaisaulē, ar kuriem saista vien atmiņas, un pēkšņi uz ekrāna tik dzīvi kā toreiz... Labi, ka filmu šovasar rādīšot Rietumkrastā, XVI latviešu Dziesmu svētkos.

Sejas, sejas... Domāju, vai to nav par daudz. Varbūt labāk bijis, ja cilvēku mazāk, bet katram ļaut izpausties vairāk, tā, kā Marisa Vētras dēlam Andrejam? Tomēr, nē, ja nomana režisores nodomu – atgādināt, ka svešumā devās ne jau daži, bet simti, tūkstoši, un pārdesmit intervētie ir tikai maza daļa no tiem, no paaudzes, kura par notikušo vēl var stāstīt, piešķirot filmai kā vēstures dokumentam papildvērtību. Sešdesmit gados viņu pārdzīvojumu spilgtums nav mazinājies, iespējams, dzīves pieredze to pat bagātinājusi, tāpēc ekrāns un skatītāju zāle pusotru stundu vienojās kopīgā elpā.

* * *

Valters Nollendorfs, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis

Dzintrai Gekai jau ir savs labi pazīstams dokumentālo filmu stils, ko pazīstam no viņas Sibīrijas bērnu filmām. Viņa ne tik ļoti dokumentē traumatiskos pagātnes notikumus un tajos ierauto cilvēku likteņus kā tādus, bet fiksē šo notikumu izraisīto emociju atspulgus cilvēku atmiņās. No šo, nu jau veco bērnu emocionālo atspulgu summas veidojas laikmeta atmiņu atblāzma. Tā tas arī ir ar Dieva putniņiem. Filma nav trimdas hronika, kā droši vien dažs labs bijušais trimdinieks vēlētos. Un dažam labam intervētajam, kas ar Dzintras Gekas komandu pavadījis dažu labu stundu, kā, piemēram, Albertam Legzdiņam, varbūt liktos, ka daudz par maz no tā lietots. Bet tas jau nav stāsts, par katru atsevišķo; tas ir stāsts par visiem, kā nu katrs no mums visu to atminas, arī es. Tā nav filma mums par mums, bet filma par mums citiem. Gekas radītā personīgā pārdzīvojuma emociju atblāzma, melnbalto filmu hroniku radītais vēsturiskais fons, caurvijošā gājputnu metafora un Pētera Vaska muzikālais pavadījums ir spēcīgi līdzekļi, kas rada saiti ar neiesaistīto skatītāju un ļauj viņam dzīvot līdzi. Filmas iesākumam ir liels emocionāls spēks, kas to, manuprāt, iznes cauri pirmajai daļai līdz pat bēgļu nometņu mazo Latviju beigām. Varbūt vajadzēja filmu koncentrēt tieši uz šo, īsto no ligzdas izmesto dievputniņu laiku. Protams, gājputnu metafora vilina uz tālāko emigrāciju, arī uz atgriešanās tēmu, bet kaut kā filmai otrā pusē pietrūkst lidojuma spēka. Epizodes kļūst garākas – tā Marisa Vētras dēla un latviešu sabiedrību pametušā kolekcionāra stāsti – un kā dažā labā Bēthovena simfonijā beigu akords it kā tuvojas, bet atkal un atkal atliekas. Tālākā trimda tomēr kļuva lēnāks lidojums, kam īsti nav ne beigu, ne nobeiguma. Varbūt tas ir, ko Dzintra Geka grib skatītājam likt izjust: laikam paejot, svešums kļūst par mājām; tikai retam gāju putnam vēl griba un spēks atgriezties vietā, kur veco ligzdu vairs nav.

* * *

Gunārs Nāgels, Latvijas Okupācijas muzeja direktors. Dzimis un uzaudzis Austrālijā; tagad dzīvo Rīgā.

Rindās aizbrauc Dievputniņi/ līdz ar sauli, mīļo māti/ (..)/ Rindās, tauta, tavi bērni/ aiziet, aizklīst – kurp? Kas zinās!” rakstīja Fricis Bārda, kurš pavadīja lielu daļu Pirmā pasaules kara laika bēgļu gaitās Krievijā. Filma Dieva putniņi ir par Otrā pasaules kara beigu posmu un kara sekām, kad nākamās paaudzes Dievputniņi kļūst par Displaced Persons pārvietotajām personām, un pēc laika aizlido prom no Eiropas.

Filmā ir uztverams skaidrs režisores Dzintras Gekas rokraksts. Pārsvarā cilvēku stāsti – runājošās galvas stāsta par sevi, par savu dzīvi. Stāstu savienojumi – sākuma daļā kara šausmas – ir kā fons, uz kā ir uzkarināta jūtu kolāža. Nav pat svarīgi, tieši kuras drupas tiek rādītas un kurā ostā bēgļi kāpj kuģos. Galvenais ir sajūta, ka jābēg. Vienīgais lūgums – filmā Dieva putniņi 2 redzēt arī tālākos lidotājus – tos, kuri mēroja garo ceļu uz Austrāliju.

Fricis Bārda

Gāju putni

Rindās aizbrauc Dievputniņi
līdz ar sauli, mīļo māti;
vēja zirgi, puķu rati,
zvaigžņu segām ceļi klāti.

Rindās, tauta, tavi bērni
aiziet, aizklīst – kurp? kas zinās!
varbūt melnie kraukļu bari,
kas ap galvu jūk un tinās.

(No Dziesmas un lūgšanas dzīvības kokam. Dzejas 1911 – 1919, A. Gulbja apgādā, Rīgā)

* * *

Aija Ebdene, Rīga – Minstere, sabiedriskā darbiniece

Kurš cits Latvijā būtu iedomājies, ka jādokumentē to latviešu gaitas, kas 1944. gadā, bēgot no padomju Baigā gadā piedzīvotā un gaidāmā terora, devās uz Rietumiem. Uz daļēji sagrauto Vāciju, – bet sirdī ar domu: Rietumi ir Rietumi! Filmai iegūts daudz materiāla – pietiktu vairākām filmām. Un noteikti visas rezerves nav izsmeltas, kamēr bijušie trimdinieki ir zem šīs saules. Ja iespējams, ieteiktu iemūžināto mēģināt sadalīt: Bēgšana no Latvijas; Dzīve bēgļu nometnēs Vācijā; Izceļošana uz ASV, Austrāliju, Kanādu, Lielbritāniju...; Iedzīvošanās jaunajās zemēs; Atgriešanās/neatgriešanās Latvijā.

Liels paldies par vēstures skaidrošanas svarīgo darbu, sevišķi Latvijā. Pateicībā Dzintrai Gekai, Pēterim Vaskam un visiem filmas veidotājiem un atbalstītājiem – starp tiem arī Latviešu Preses biedrībai Vācijā! Dievpalīgu turpinājumiem!

* * *

Alberts Legzdiņš, „Čikāgas Piecīšu“ vadītājs

Martā atkal biju Rīgā, lai piedalītos vairākos sarīkojumos, bet viens no pašiem svarīgākajiem bija Dieva putniņu pirmizrāde kinoteātrī Splendid Palace. Nav viegli būt kritiskam par šo filmu, jo pats tajā piedalījos – gan kā pieteicējs, gan tūres vadītājs pa Eslingenu pagājušajā gadā. Centīšos būt kodolīgs, jo citādi būs pašam sevi arī jākritizē. Pusotru stundu garajā filmā uzklausām lielāku skaitu cilvēku cienījamos gados, kuri nonākuši vai nu ASV, vai Kanādā. Daži ir pazīstami tautas darbinieki. Sākumā galvenais varonis šķiet slavenā operdziedātāja Marisa Vētras dēls Andrejs – trimdā nepazīstams cilvēks, bet ar savdabīgo izturēšanos un runas veidu viņš iemanto skatītāju simpātijas pat tad, kad izsprūk pasaulē populārais četrburtnieks, kas izraisa smieklus auditorijā. Nu labi, nebūsim sīkumaini! Filma ir veidota kā dokumentāla un tomēr vajadzētu minēt personu vārdus, vietas un gadus. Emocionālu mirkļu netrūkst filmas beigās, kad viena no runātājām dzied Dievs, svētī Latviju!

Man ļoti patika Pētera Vaska izjustā mūzika. Dzirdētai kritikai par to, ka netiek rādīta trimdas sarīkojumiem bagātā dzīve, sākumā pievienojos kritiķiem, bet pēc dvēseliskas sarunas ar režisori sapratu, ka tā būs cita filma un ceru, ka to piedzīvosim. Par savu līdzdalību filmā varu teikt vien to, ka tā mani apmierināja, jo ko gan citu lai teiktu?! Vēl gan nav pienākuši nekādi filmēšanās piedāvājumi no Latvijas vai ārzemēm. Režisorei savukārt novēlu – bezbailīgi uz priekšu!

* * *

Andris Jānis Auziņš, dzimis un audzis Toronto, Kanadā, kur apmeklējis latviešu sestdienas skolu, dejojis tautas deju kopā, piedalījās Kanādas un ASV Dziesmu svētkos. Tagad uzņēmējs Rīgā, kura uzņēmums šogad svinēs 20. gadadienu.

Šī filma ir vērtīgs ieskats to latviešu dzīves daļā, kura bija spiesta pamest savu mīļoto tēvu zemi Otrā pasaules kara laikā. Tiesa, iespējams, tēvu zeme palika arvien mīļāka, kad trimdiniekiem kļuva skaidrs, ka tie tik drīz neatgriezīsies savā dzimtenē.

Dzintras Gekas filma, bez šaubām, prasījusi lielu darbu un daudz laika, lai apceļotu dažādas pasaules malas un tiktos ar tautiešiem. Rezultāts ir vērtīgs, jo filma parāda, ka trimdas latvieši ir patiešām dažādi gan pieredzē, gan atmiņās, gan uzskatos. Tā ir viena no filmas stiprām pusēm. Tiek laboti stereotipiski uzskati par trimdas vai ārzemju latviešiem. Tiek parādīti tie, kas piedalījās sabiedrībā, kuri uzskatīja, ka latviešu valodas un tradīciju turpinājums ir viņu rokās, tie kuri dzīvoja dzīvi, nekad neaizmirstot savu pagātni, un tie kuri atceras, ka viņiem ir latviešu saknes, bet vairs tekoši nerunā latviski.

Filma parāda, ka ārzemju latvieši visi nav bagātie onkuļi Amerikā, bet dažādi, īsti cilvēki, kuri apzinās, ka viņi ir latvieši. Cits jautājums, cik viegli ir cilvēkam cienījamos gados pieņemt lēmumu doties uz pastāvīgu dzīvi brīvā Latvijā. Kādi to ir darījuši, kādi vēl turas pie ierastās dzīves Rietumos.

Filmas autore skaidroja, ka ir vēl safilmēts materiāls jo daudzām stundām. Mudinātu Dzintru šos materiālus izmantot un turpināt attīstīt dokumentālās filmas ieskatu ārzemju latviešu bēgļu gaitās stāstāmo. Šī dokumentālā filma, manuprāt, ir tikpat vērtīgā kā aktiera Viļa Daudziņa monoizrāde Vectēvs, kurā viņš dod ieskatu latviešu likteņos tieši kara laikā, kad latvieši bija apstākļu spiesti karot dažādās pretinieku pusēs.

* * *

Skarleta Mežale, Latvijā dzimusi un augusi latviete, precējusies ar „ārzemju latvieti“ otrajā paaudzē. Abi dzīvo Rīgā.

Vienmēr ārzemnieki – gan savās mītnes zemēs, gan šeit, Latvijā, atgriezušies. Kur tad ir tā māju sajūta?Smeldzošs dokumentālais kino, kas ļauj kaut nedaudz ieraudzīt patiesus un savā dzīvē dzīvojošus trimdas latviešus – tos, kuri atgriezušies Latvijā, un tos, kuri izvēlējušies palikt Amerikā un Kanādā. Stāsts pilns ar vēsturiskām liecībām un arhīvu materiāliem, kas ilustratīvi un informatīvi balsta emocionālos stāstījumus par bēgļu gaitām. Bērnu dienas, skolas gaitas un ģimnāzija bēgļu nometnēs... Mazā Latvija svešumā... Saasināta vienotības un latviskuma izjūta... Izdzīvošana un iedzīvošanās svešajā vidē, katram sava un tomēr tik līdzīga savā smeldzē. Tas jūtams gandrīz visu šo ļaužu stāstos.

Man tiešām patika, ka filmas veidotāji spēja parādīt, cik dažādi šo ļaužu ceļi ir izveidojušies svešumā un cik atšķirīgas ir viņu attieksmes gan pret latviskumu, gan pret latviešiem, gan pret savām latviskajām saknēm un pret Latviju.

Nevis skaisti un kā pieklājas, bet dzīvi, īsti ļaudis.

Paldies filmas veidotājiem par vēstures stundas emocionālo papildinājumu, ko būtu jāredz katram Latvijas skolēnam vēstures stundā!

* * *

Astrīda Jansone, sabiedriska darbiniece

Mani Dievputniņi ir nedaudz citādāki nekā tie, ko tikko iepazinu noskatītajā filmā. Saprotu, ka filmā Dieva putniņi ieguldīts milzīgs darbs un līdzekļi, bet nevaru neatzīt, ka mani tā mazliet pievīla. Jāatzīst arī tas, ka no filmas man prātā palicis diezgan maz, jo tā likās ļoti virspusīga. Lai arī daudzus filmā redzētos Dieva putniņus pazīstu jau gadiem ilgi, neko jaunu par viņiem filmā neuzzināju. Gandrīz visu intervēto putniņu komentāri bija stipri līdzīgi – kā un kāpēc bēguši. Man liekas, ka tas mums visiem jau sen bija zināms. Arī Latvijā palikušajiem. Lai kur arī pēc Otrā pasaules kara latvieši dzīvojuši un ko pieredzējuši, vajadzētu taču būt skaidrībai, ka bēga tāpēc, ka baidījās no Padomju Savienības otrreizējas okupācijas. Gandrīz vai no katra intervētā ne vairāk kā pāris teikumu. Pelnīti mazliet vairāk redzējām un dzirdējām no mūsu bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas, mazliet vairāk arī no Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēža Valtera Nollendorfa un galvenā Čikāgas Piecīša Alberta Legzdiņa. Bet man pilnīgi nesaprotami bija garie filmas segmenti par bagāto kungu, kas lepni un nepareizā latviešu valodā izrādīja savu lepno dzīvokli un mākslas darbus. Tas pats sakāms par lielo ievērību, kas filmā veltīta Marisa Vētras dēlam, jo arī viņa vājā latviešu valodas prasme liecina par mazo interesi par latviešiem un Latviju. Baidos, ka Latvijas latviešiem tas – salīdzinājumā ar Sibīrijas bērniem – par Rietumu trimdas bērniem dos nepareizu ieskatu. Žēl lielā līdzekļu patēriņa. Arī tas, ka filmas atklāšanā visi pārpildītās Splendid Palace kinoteātra skatītāji tika aicināti pie vīna glāzes, likās nevajadzīgi. To varbūt vajadzēja tikai filmā redzamiem un pie tās strādājošiem, bet ne visiem skatītājiem?

* * *

Valdis Bērziņš, „Latviešu Fonda“ pārstāvis Latvijā

Iemesli, lai dotos uz filmas Dieva putniņi pirmizrādi, bija vairāki. Vispirms – manis paša personīgā interese, biju arī saņēmis ielūgumu, un saistībā ar savu darbu šai fondā, mēģinu, cik vien iespējams, apmeklēt visus tā atbalstīto projektu pasākumus, kas norit Latvijā. Par pašu filmu varu teikt – izcila! Es pats arī esmu no šiem Dieva putniņiem. Dzimis tieši kara laikā, atmiņu par bēgšanas gaitām nav nemaz. Bet redzētais un dzirdētais par DP dzīvi atsauca atmiņā vairākus epizodes, sliktos un labos un, neslēpšu, reizēm izsauca arī kādu asariņu. Ir apbrīnojami, ko Dzintra Geka un viņas komanda ir spējusi savākt un iekļaut šinī filmā – intervijas, foto, seno un jauno filmu segmenti utt., kā arī apbrīnojamu mūziku, pateicoties komponistam, Dzintras dzīvesbiedram Pēterim Vaskam. Manuprāt, šī filma ir jāredz visiem, ne tikai bijušiem dīpīšiem, bet arī mūsu jaunai paaudzei un citām tautām arī.

* * *

Lorija Vuda Cinkusa, mūziķe, bijusī Amerikas latviete

Ļoti gaidīju Dzintras Gekas dokumentālās filmas Dieva putniņi pirmizrādi Latvijā, jo mana pārliecība allaž bijusi, ka likteņstāsti par tiem, kuri no Otrā Pasaules kara bēga uz rietumiem un tur palika, ir tikpat svarīga Latvijas daļa, kā uz Sibīriju aizvesto likteņstāsti, kurus cienījamā režisore dokumentējusi iepriekšējās filmās.

Šoreiz ekrānā redzējām tautiešus, kuri daudzus gadu desmitus dzīvo citās mītnes zemēs visos kontinentos. Fascinēja režisores teiktais, ka par katru cilvēku, kuru filmā redzējām, tika izveidota īsfilma, proti, saruna, kurā cilvēks stāstīja savu ceļu, un, tikai filmu montējot, tika izvēlēti mazi interviju izvilkumi, lai salipinātu kopēju stāstu par šiem bēgļiem – detalizētas atmiņas par gaitām Latvijā kara beigās, kāpēc un kā bēga un uz kurieni. Tikpat detalizētas atmiņas par dzīvi bēgļu nometnēs, par to, kā latviešu skolas tur veidotas un cik bagātīga bija sabiedriskā un kultūras dzīve nometnēs. Tad sākās filmas posms, kurā stāstīja par to, kā brauca prom no nometnēm, un te nu bija pats emocionālākais brīdis, kad uz ekrāna ieraudzīju... savu mammu stāstām, par to, cik smagas bija tās 14 uz kuģa pavadītas dienas, līdz viņi ieraudzīja ASV sauszemes lielāko zvaigzni – Brīvības statuju Elisailendā, pie kuras kājām ikkatram sākās jauns dzīves posms. Šo stāstu par nebeidzamo jūras slimību un neziņas pilniem pirmajiem soļiem Amerikas dzīvē jau biju dzirdējusi bērnībā. Filmā redzēju savu audžutēvu, krusttēvu, mīļus draugus (Čikāgas piecīšus – Albertu un Armandu), kā arī daudzus citus Čikāgas latviešu sabiedrības cienījamos aktīvistus, kuri man, augot Amerikā, bija allaž acu priekšā. Ar šiem dīpīšu likteņstāstiem esmu uzaugusi, tāpēc varētu domāt, ka filmas saturs mani nepārsteidza. Un tomēr filmas beigās jutos ļoti aizkustināta, jo režisore filmā iepazīstināja ar indivīdiem, katram no viņiem savs likteņstāsts – viens, kurš ar vecākiem aizbēga no Latvijas 5 gadu vecumā, pēdējā kara bombardēšanas atceras kā skaistu uguņošanu, bet nākamajam, kuram kara beigās jau bija saprātīgs padsmitnieka vecums, iestājies izmisums. Satriecoši! Bet lai cik atšķirīgi ir šie stāsti, režisore salikusi to lielo bildi pa gabaliņam tā, lai skatītājiem būtu skaidrs kopīgais bēgļu ceļš. Bet tiem filmas skatītājiem, kuriem nav radu Rietumos, nu jau šī bilde padarīta personiska.

* * *

Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu „Brīvā Latvija“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com