Latvijas vēstnieks Austrālijā – Pertā

Palielināt / Enlarge

Vēstnieks Pertas Latviešu Centrā pasniedz Goda konsulam Jānim Purvinskim Atzinības rakstu. FOTO Ilmārs Rudaks.

Palielināt / Enlarge

„Cūkas bēres“ Pertas Latviešu centrā. FOTO Jānis Purvinskis.

Vēstnieks pie Indijas Okeāna. FOTO Jānis Purvinskis.

Pēc vairākiem mēģinājumiem Latvijas vēstnieks Austrālijā – Andris Teikmanis beidzot savā cieši pieblīvētajā programmā varēja arī iespiest apciemojumu pie mums Pertā. Īsi pirms diviem pēcpusdienā, Pertas lidostā beidzot sagaidīju ilgi gaidīto viesi. Sagaidījām bagāžu, salikām mašīnā un devāmies uz sarunāto viesnīcu, bet taču nevaram pabraukt garām Latviešu Centram. Jāiegriežas, jo zinu, ka augstais viesis šovakar ir aicināts uz pertiešu, nu jau slavenajām, cūku bērēm.

Iebraucam pagalmā un tur jau viss iet pilnā sparā: galdi jau salikti, tiek sakārtots apgaismojums un sivēna darba galds, bet jo sevišķi jau var saost garšīgo cepeti. Ilmārs aicina viesi: Nu pacelsim vāku, lai var redzēt šo slavenību', vēlāk jau tāds tas nebūs, jo būs jau sagriezts gabaliņos, gatavs kā likt uz šķīvjiem. Nu skaties tikai, skaists gan, tāds liels, tumši brūns, un smaržo tā kā siekalas jau tek. Vai tad gaidām daudz ēdāju? Esot gan jau pāri par simtu pieteikušies. Ak, bet taču tik labi tas smaržo. Nu labi, labi, labāk brauksim tālāk, jo mums vēl daudz darīšanu pirms varam tikt šeit atpakaļ uz šo mielastu. Ā, bet kā viņš, tik labi smaržo! Bet nu labāk brauksim ātrāk prom.

Braucot uz pilsētas centru, pārbraucam pāri Gulbju Upei, un tad jau turpat ir arī mūsu viesnīca. Tā kā tikai tik vien tā laika ir kā šovakar, jo jau no rīta vēstnieks atkal brauc uz ciemiem pie mūsu kaimiņiem Adelaidē. Aizbraucam uz viesnīcu, pierakstāmies, sanesam savus nesamos istabās un nu bez nekādas lielas kavēšanās braucam atkal. Taču viesim ir jāparāda arī kaut kas drusku no Pertas. Uzbraucam lielajā piepilsētas kalnā Ķēniņa Parkā, kur Perta ir kā uz delnas. Nu taču nemaz tik maziņa tomēr nav. Nu, jā, Rietumaustrālijā ir tikpat daudz cilvēku kā visā Latvijā – 2,5milj. un no tiem 1,5milj. dzīvo Pertā.

Braucam tālāk, jo Latvijas ciemiņiem ir obligāti vismaz jāredz, ja ne pavisam jāpapeld Indijas okeānā. Šodien Koteslovā ļoti vējains un viļņains. Nav gan lieli viļņi, bet nu sabangota jūra. Jūrmala pilna ar ūdens slēpotājiem (vēja slēpotājiem). Tā jūrmalā taču bija vismaz jānofotografē, jo okeānu taču nevar paņemt līdz, bet vismaz varēs redzēt, kāds tas izskatās bildē un ar visu vēstnieku. Nu tagad jau gandrīz esam Fremantlē. Tad Jūras muzejā varēju parādīt slaveno Australia II jahtu un drusku arī apskatīt citas laivas un kuģīšus, kuri saistās ar mūsu vēsturi. Ārpusē pie ieejas apskatījām arī emigrantu sienu un arī manu vārdu atradām ierakstītu šajā sienā. Tad bija jāsteidzas uz Ziemeļpertu, kur vēstniekam bija paredzēta intervija Latviešu Radio stundā. To arī godam izpildījām. Bet nu gan žigli prom uz Latviešu Centru.

Piebraucam pie Centra, bet iekšā netiekam, jo tas pieparkots ar mašīnām tā, kā nekad vēl to nebiju redzējis. Dabūjām mašīnu atstāt ārā uz ielas. Nu šoreiz tiešām mūsu pagalmiņš bija palicis par mazu. Tur bija krēsls pie krēsla un galds pie galda, bet garām tikt tikai ar lielu māku. Tomēr mums vietiņa bija, un drīz jau arī cepetis bija gatavs saņemšanai. Nu kad cepetim klāt vēl pielika dažnedažādos salātus, un te jau arī izvēle: gan kartupeļu salāti, gan gurķu, gan kāpostu, gan vēl kāds tomātiņš, un labi, ka bija tāds kārtīgs šķīvis, un tas pats pilns līdz malām. Nu labi, ka tas sivēns jau arī brangi liels, citādi jau šim baram nepietiktu. Tagad tikai sēdies un ēdi, un ēdi, un ēdi, un piedzer klāt kādu aliņu. Ak vai, kas par bērēm, nu īstas dzīres. Nu kā jau katru gadu Pertas Latviešu Centrā ap šādu laiku. Tas laikam tā, lai mēs varam nu iešvunkoties šī gada jaunam darbam.

Kad jau bijām tā kārtīgi ieēduši un arī izrunājušies ar tuviem un tāliem radiem un draugiem, es skatos, ka mans viesis tā kā saguris. Padomāju, viņš jau vēl ir uz Adelaides laika: divas ar pusstundu tālāk; tātad jau pāri par pusnakti. Bet nu vēl taču jāgaida slavenā loterija, varbūt kaut ko vēl var vinnēt? Tālais ciemiņš bija arī jāiepazīstina ar Pertas latviešiem, ko goda konsuls izdarīja īsi un aši, bet vēstnieks bija sev atvedis līdzi arī pārsteigumu mūsu goda konsulam un to tad tagad viņam arī pasniedza. Atzinības Raksts no Latvijas Ārlietu ministra par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas Republikas stiprināšanā un klāt arī speciāla Eiropas Savienības Prezidija gada kakla saite. Nu loterija arī bija klāt, un vinnesti nāca ātrā gaitā, ar kuriem Ilmārs izrīkojās bez lielas kavēšanās. Arī mūsu galdam tika kāds vinnests.

Tā nu bijām paēduši tā, ka rīt nevajadzēs ne brokastu, ne pusdienu. Tagad tikai jāsaka lielo paldies cepējiem, cepējām, salātu gatavotājām un arī dalītājām un trauku mazgātājām, saimniecēm, griezējiem, loterijas kārtotājiem un galdu licējiem, kā arī visiem pagalma kārtotājiem un nokārtotājiem. Nu tad laikam arī visiem, kuri bija nākuši ēst un mieloties, par labi izdevušos cūkas bērēm, un, cerams, nākamgad sāksim atkal visu no gala. Paldies par labi pavadītu vakaru ar labiem draugiem un labu ēdienu!

Mēs ar vēstnieku taisījāmies uz viesnīcu, jo rīt vēl agri no rīta atkal jātiek un lidostu, jo viņš atkal dodas atpakaļ uz Adelaidi un tad vēl tālāk uz Kanberu un citur. Tā nu sēdāmies savā Toyota karietē un braucām, bet mājās vēl nevar braukt. Vēstniekam vēl noteikti ir jāredz Perta naktī no Ķēņina Parka. Nu jau nakts, Perta patukša, braucam tieši cauri Centram un augša kalnā. Parkā pieturam un ejam tālāk kājām uz pieminekli. Te liels brīkšķis, tad atkal un atkal. Es nosaku: Vēstnieka kungs, es biju Jums par godu pasūtījis speciālu uguņošanu tieši no Dienvidpertas krasta. Mēs pasmējāmies, jo vai nu biju vai nebiju, skaidrs, ka – nē, bet skaista uguņošana tomēr bija. Vēl apskatījāmies zvaigznēs, kur un kāds tad ir tas Dienvidu Krusts un turpat bija arī Jupiters; zvaigznājs Latvijā ir pavisam citādāks. Bet nu gan bija arī pēdējais laiks tikt viesnīcā un pēc šīs trakās dienas atpūsties.

No rīta jau plkst. 7.40 no rīta bijām atkal lidostā, atvadījāmies ar cerībām, ka Latvijas vēstniekam Andrim Teikmanim vēl kādreiz būs izdevība mūs Pertā apmeklēt un varbūt uz dienu vai divām, ne tikai uz pus dienu. Bet sakām paldies arī par šo devumu.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“