Lielās dienas sagaidīšana Katskiļu kalnos Ņujorkā

Palielināt / Enlarge

Palielināt / Enlarge

Lielās dienas sagaidīšana. FOTO Jānis Mažeiks.

Palielināt / Enlarge

Lielās dienas sagaidīšana. FOTO Jānis Mažeiks.

Ziemai lēnām atkāpjoties, tumšās naktis kļūst īsākas, un parasti ap 21. vai 22. martu klāt ir tā diena, kad diena ir jau tikpat gara cik nakts. Tad ir laiks svinēt Lielo dienu. Tāpēc pagājušajā nedēļas nogalē Ņujorkas draudzes lauku īpašumā Katskiļu kalnos jau sestdienas vakarā pulcējās folkloras entuziasti no Ņujorkas un Ņūdžersijas apkaimes. Sestdienas vakarā visi darbojās pie liela kopīgā galda, īstenojot par pašu populārāko kļuvušo Lielās dienas tradīciju – olu krāsošanu. Katra ģimene bija sagādājusi dažādus krāsojamos materiālus – krāsainas sīpolu mizas, putraimus, ziediņus, zālītes, rakstainus un sieta audumus, lai olas iznāktu dažādas, raibas, dzīvesprieku raksturojošas, jo tieši ola ir viens no svarīgākajiem Lielās dienas simboliem, – tā nes sevī dzīvības spēku un ir apaļa, tāpat kā saule. Aplis ir mūžības un dzīvības simbols, kas sevišķi svarīgs šajās gadskārtu svinībās, jo ziemas miegā līdz šim dusējušai dabai nu laiks mosties jaunam dzīvības cēlienam, un cilvēkam ir vēlēšanās un ticība palīdzēt dabai mosties pēc iespējas ātrāk.

Spīdi nu, saulīte, Lieldienas rītā,
Nu mūsu bāliņi šūpoles kāra.
Krāsosim, māsiņas, oliņas raibas,
Bāliņiem vajaga šūpoļa tiesu.

Svētdienas, 22. marta, rītā pirms saules lēkta Katskiļu nometnes Debesu pļavās pulcējās ļaudis tautastērpos, lai ar Lielās dienas dziesmām sagaidītu saulīti, kas gan šajā rītā slēpās aiz mākoņiem, tomēr pēc vairāku dziesmu dziedāšanas uz brīdi parādījās arī zilas debesis.

Svarīgs Lielās dienas darbs ir aizsiet ļaunajām raganām un burvjiem rīkles, lai tie nevarētu visu gadu ļaunu runāt un burt. Tāpēc ceļā līdz šūpoļu kāršanas vietai svinētāji krūmāju zaru stakles aizsēja ar sarkanas krāsas dzijiņām.

Arī putnu dzīšana ir viena no senākajām Lielās dienas rītā veicamām darbībām. Putni šoreiz nozīmē ļaunumu, nelaimes un slimības, tāpēc tā noris ar lielu troksni, klaigāšanu un dziedāšanu, cerot, ka tā viss ļaunums tiks padzīts un nākamgad nebūs jāpiedzīvo.

Lai nodrošinātu sev veselību un skaistumu visa gada garumā, Lielās dienas rītā jāsteidzas nomazgāt seju pret rītiem tekošā ūdenī. Par laimi, Katskiļu nometnē tāds atrodams! Nomazgājot seju vēl nedaudz ledus klātajā ūdenī un noslaukot to linu dvielī, visi svinību dalībnieki iemantojuši skaistumu un veselību nākamajā gadā.

Netālu no strauta aug dižs koks ar pārkarenu zaru, kas ļoti labi noder drošai šūpoļu kāršanai. Dēli un virves vīri sarūpējuši jau iepriekšējā vakarā, tāpēc rīta agrumā, dziesmām skanot, atliek tikai šūpoles iekārt un izpušķot, un bērnu gaidītākā norise var sākties!

Nezinātu Ziemassvētku,
Ka nediltu kamaniņas;
Nezinātu Lielu dienu,
Ka nekārtu šūpolītes.

Agrāk ticēja: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža, jo brangāki lopi. Reti kuram šodien vairs aktuāli šie lauku saimniecībai svarīgākie nosacījumi, tomēr – kurš gan nevēlas sekmīgas darba un mācību gaitas, ja pārceļam laba vēlējumus uz mūsdienu cilvēkam svarīgākām nodarbēm?

Lielās dienas rītā pati saule dejojot un šūpojoties. Tāpēc ticams, ka, atdarinot šādas kustības, tiek vairoti dzīvības un auglības spēki dabā, bez kā pats cilvēks arī nevar pastāvēt.

Kad visi izšūpoti un apdziedāti, atliek vēl tikai nākotnes zīlēšana, kas raksturīga visiem latviešu gadskārtu svētkiem. Šoreiz, protams, tā saistīta ar dzīvības spēka nesēju – olu. Puiši un vīri to met pāri zaram, kurā iekārtas šūpoles. Olu met pāri zaram, un, pašam izskrienot pa zara apakšu, otrā pusē tā jānoķer. Tam, kurš stiprs un izveicīgs, tas arī izdodas, un tam nākamais būs ļoti veiksmīgs gads.

Kad neraksturīgi aukstajā rītā sasildīt vairs nespēj arī raitās Lielās dienas rotaļas Sij, sij, sietiņ un putnos iešana, skaidrs, ka jādodas iekštelpās. Brokastis ir Lielās dienas svarīgākā maltīte, tāpēc galds tiek klāts skaisti un rūpīgi: ar zaļu galdautu un pūpoliem, sūnām un citām pieticīgām pavasara dabas veltēm rotāts.

Svarīgākā vieta brokastu galdā tiek ierādīta krāsotām olām. Ēdieni pēc iespējas tiek veidoti apaļā formā un likti apaļos traukos, uzsverot galvenās dabas modinātājas – saules – simboliku. Mielastu sāk ar vienu kopīgi apēstu krāsoto olu draudzības, kopības un latviskās vienotības garā.

– Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošajā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.

– Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksēm, tad vārnas cāļus neēd.

– Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melo.

Tā gaidu Lieldienu kā bāleliņu,

Aizgāja garām kā rīta rasa.
Pavadu Lieldienu Pār augstu kalnu,
Pār augstu kalnu, Caur zaļu birzi.
Guli nu Lieldiena, līdz citam gadam,
Līdz citam gadam upītes malā!
Upītes malā – augstajā kalnā!

Dace Mažeika
PBLA Izglītības padomes locekle
Laikrakstam „Latvietis“