Ritvara Jansona uzruna 25. martā

Palielināt / Enlarge

Ritvara Jansona uzruna pie Okupācijas muzeja. FOTO Aina Gailīte.

Pirms 66 gadiem pret Baltijas tautām tika vērsts noziegums. Sevišķi smags noziegums, kuram nav noilguma – noziegums pret cilvēci.

Joprojām nav precīzi zināma motivācija, kāpēc Padomju Savienība baltiešus deportēja tieši 1948. un 1949. gadā. Vai noziegumu izraisīja bailes no Trešā pasaules kara sākuma, aprēķins satriekt nacionālo partizānu kustību, vēlme zemniekus beidzot sadzīt kolektīvajās saimniecībās? Varbūt visi šie iemesli kopā?

Galvenais Padomju Savienības komunistiskās partijas vadības mērķis tomēr iezīmējas ļoti skaidri. Baltija – iekarotā Rietumu teritorija un nepakļāvīgie baltieši bija jānovienādo ar visu pārējo Padomju Savienību. Totalitārā valstī nebija pieļaujams, ka kāda no republikām varētu domāt citādi, saimniekot citādi, jo tad tauta vēl sāktu justies kā saimnieki savā zemē. Ņemot vērā, ka baltiešiem divdesmit gadus bija savas neatkarīgās valstis, ka vairākus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām viņi aktīvi pretojās komunistiskajam okupācijas režīmam, baltieši Kremlim šķita īpaši neuzticami. Tādēļ Maskavā tika nolemts – daļu no latviešiem, lietuviešiem un igauņiem no Baltijas izsūtīt.

Komunistiskā režīma veiktās deportācijas Baltiju skāra jau 1941. gadā un 1945. gadā, taču 1948.-1949. gadā tās bija masveidīgākās. 1948. gada maijā no Lietuvas uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk nekā 39 000 cilvēku. Tādēļ pirmais komunistu trieciens tika vērsts pret partizānu atbalstītājiem. Sekoja Komunistiskās partijas vadības sastādītais PSRS Ministru Padomes 1949. gada 29. janvāra lēmums par 87 000 cilvēku izsūtīšanu no Baltijas. Šoreiz izsūtāmo personu loks bija plašāks – izsūtāmo kategorijās tika iekļauti zemnieki, nacionālo partizānu atbalstītāju, neatkarīgo Baltijas valstu atbalstītāju – „nacionālistu“ ģimenes locekļi, legalizētie nacionālie partizāni un viņu ģimenes. Pateicoties vietējo čekas darbinieku centībai, izsūtāmo skaits tika palielināts. Izsūtīja 94 755 cilvēkus. No Latvijas tika izsūtīti – 42 125, no Lietuvas – 31 917, no Igaunijas – 20 713 cilvēki. Vīrieši no izsūtītajiem bija mazākums. Izsūtījumā nonāca 42 000 sievietes un vairāk nekā 27 000 bērni. Lai sasniegtu mērķi, okupācijas režīms nebēdāja par to, ka deportāciju laikā daļa tautas tika iznīcinātas. Vairāk nekā 95% no izsūtītajiem bija Baltijas pamatnācijas latvieši, lietuvieši un igauņi. Izsūtītajiem tīši tika radīti tādi dzīves apstākļi, lai tos pilnīgi vai daļēji iznīcinātu. Tā no Latvijas ceļā uz nometinājumu mira 229 cilvēki, bet nometinājumā mira 5231 cilvēks – vairāk nekā 12% no deportētajiem. Sliktie apstākļi nometinājumā, pārtikas trūkums, smags fiziskais darbs, biežie gadījumi, kad daļa no ģimenes palika Latvijā vai atradās ieslodzījumā, bet otra ģimenes daļa izsūtījumā, neveicināja bērnu dzimšanu.

Kāpēc par 1949. gadā veiktajiem noziegumiem jārunā vēl šodien? Jārunā, jo noziegumus pret cilvēci aizmirst nevar. Aizmirstot, noziegumiem ir iespēja atkārtoties. Jārunā, jo tauta bez atmiņas par savu vēsturi ir manipulējama. Savukārt 1949. gada marta deportācijas neatzīšana par noziegumu vērtējama kā prettiesiska.

Kā jau minēju, viens no deportāciju iemesliem Baltijā bija Kremļa vēlēšanās satriekt nacionālo partizānu kustība, kura okupācijai varonīgi pretojās līdz pat 1950. gadu sākumam. Šodien, pieminot nacionālos partizānus un viņu deportētos atbalstītājus Latvijas Okupācijas muzejā plkst. 15.00 tiks demonstrēta režisora Normunda Puča filma Segvārds Vientulis par partizāniem Austrumlatvijā 1945.-1946. gadā.

Ritvars Jansons,
Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks