Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Traģēdija nāk negaidīta. Ne 1949. gada 25. martā, ne 1941. gada 14. jūnijā nebijām gatavi triecieniem, ko mums deva valsts, ar kuru bijām 1939. gadā parakstījuši Savstarpējās palīdzības paktu, un kuru zināma Latvijas sabiedrības daļa 9. maijā atkal suminās kā mūsu atbrīvotājus.

Neatkārtošu visu statistiku par tā saukto sieviešu deportāciju, kas notika 5 gadus pēc kara beigām 1949. gadā, kad mūsu kaimiņzeme deportēja 2,35% no visām Latvijā dzīvojošām sievietēm. Katrā 42. sieviete Latvijā tika vesta uz lopu vagonu un izsūtīta no mūsu zemes! Par to, ka grūtnieces tika uzskatītas par tik bīstamām okupācijas varai, ka bija jādeportē, liecina fakts, ka ceļā piedzima 6 bērni. Un cik bīstami bija tie 183 cilvēki, kuri ceļā mira?

Nebijām gatavi, kaut arī mūsu ienaidnieks jau labu laiku plānoja šīs akcijas, un pats bija labi sagatavojies.

Ļaunums rēķinās ar mūsu labsirdīgo naivumu, ka nebūsim ne gatavi, ne pretosimies tam. Ļaunums vēlas, lai aizmirstam par pagātni, jo, kā teica Ritvars Jansons pirms 25. marta gājiena, „tauta bez atmiņas par savu vēsturi ir manipulējama.“

Krievijas pastāvīgais pārstāvis NATO Aleksandrs Gruško sūdzas par NATO bruņojuma izvietošanu pie Krievijas robežas, ne ar vārdu neminot jau esošo Krievijas bruņojuma izvietošanu pie Latvijas robežas. Viņš pieņem, ka mēs esam aizmirsuši par okupācijām, slepkavībām, deportācijām, un paļausimies uz Maskavas godīgumu un draudzību.

Mēs nedrīkstam šaubīties par to, ka Latvija nesa tik lielus upurus tikai tāpēc, ka nespējām nosargāt savas robežas. Un tagad arī nespēsim to darīt vieni paši. Tāpēc ir bēdīgi klausīties, ka arī tādi cilvēki, kuri ir devuši zvērestu stiprināt Latvijas suverenitāti cenšas mazināt mūsu draugu pulku.

Latvijai ir nesamērīgi daudzas piemiņu un sēru dienas, kurām jākalpo kā atgādinājumam mūsu pienākumam pret sevi un savu valsti – nepieļaut, lai tādas lietas atkārtotos. Šis darbs nav ne vienkāršs, ne viegls, un vienmēr būs centieni mest sprunguļus mums ceļā uz patieso brīvību – to brīvību, kuru var baudīt bez bailēm no viena vai otra kaimiņa.

Līdz tam laikam sapakosim savu ārkārtas gadījumu somu ar lukturīti, sērkociņiem, nazi, cirvi, zāģi, telti un vēl citām lietām, kas uzskaitītas Iekšlietu ministrijas sagatavotā saraksta.

Bet nodrošināsim vispirms stingru sētu – stingru robežu, lai kalendārā nav jāieraksta kārtējā jaunā sēru diena.

GN
2015. g. 31. martā