Elzai Stērstei – 130

Palielināt / Enlarge

Elza Stērste. FOTO no ģimenes arhīva.

Pirms 130 gadiem, 1885. gada 18. martā cariskās Krievijas Vidzemes guberņas Cēsu apriņķa Vecpiebalgas muižas Naurēnu mājās latviešu jurista Andreja un Elīzabetes Stērstu ģimenē piedzima meitenīte Elza. Elza Stērste ieguva labu izglītību un vēlāk kļuva par ievērojamu dzejnieci, tulkotāju un skolotāju, kura pirms savas nāves 1976. gadā pieredzēja visus mūsu tautas likteņa pagriezienus. Tāpat kā citu tās paaudzes cilvēku, arī viņas mūža ietilpa divi pasaules kari, vairākas revolūcijas, bēgļu gadi un izsūtījums uz Sibīriju. Arī divdesmit neatkarīgās Latvijas gadi, protams.

Toreiz, kad viņa piedzima, pavisam nedaudzi gadi bija pagājuši kopš latviešu brīvlaišanas, atbrīvošanas no dzimtbūšanas. Tas bija mūsu tautas pavasaris. Latvijas valsts kā netverama vīzija bija vien jaušama latviešu tautasdziesmās, mutvārdu folklorā un izglītoto latviešu sapņos. Izglītība starp latviešiem tika vērtēta augsti. Saskaņā ar 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, lasītpratēju īpatsvars par desmit gadiem vecāku iedzīvotāju vidū Vidzemē sasniedza – 94 procentus, turpretim to laiku Krievijā vidēji bija tikai 21 procents lasīt un rakstīt pratēju, tai skaitā Pēterburgā – 71 procents.

Visiem Stērstu ģimenes bērniem, kopā bija četrām meitām un diviem dēliem, bija vienādas iespējas izglītoties. Tā bija viena no retajām tālaika ģimenēm, kur meitenes un zēni bija pilnīgi līdzvērtīgi. Mūsdienas grūti iedomāties, ka tikai 15 gadus pirms Elzas piedzimšanas – 1870. gadā Rīgas Politehnikuma padome un mācību komiteja apsprieda iespēju uzņemt sievietes par brīvklausītājām, tomēr nolēma neuzņemt. „Sievietes var radīt akadēmiskajā dzīvē neērtības un vēl ko ļaunāku.“ Kaut arī Krievijas universitātēs (atskaitot Konservatoriju) sievietes tolaik neuzņēma, Pēterburgā darbojās īpaši dažādu nozaru Augstākie sieviešu kursi, kuros varēja iegūt zināšanas, kas bija pielīdzināmas augstākajai izglītībai.

Pēc 1905. gada revolūcijas uz neilgu laiku daļā nākamās Latvijas teritorijas pirmo reizi Eiropā sievietēm piešķīra balsstiesības vēlēt un tapt ievēlētām pašvaldību vēlēšanās, „piedaloties visiem pilngadīgiem pagasta iedzīvotājiem, kuri pagastā nodarbojas, kā vīriešiem, tā sievietēm.“ Vēlēšanas kļuva par paraugu turpmākām vispārējām vēlēšanu tiesībām. Par pirmo valsti Eiropā, kurā sievietēm ļāva vēlēt un tikt ievēlētām, kopš 1906. gada vēlēšanām kļuva autonomā Somija. Mūsdienās tas liekas pats par sev saprotams, un grūti aptvert, ka pat atsevišķās Eiropas valstīs, piemēram, Šveicē sievietes tikai 1971. gadā ieguva iespēju piedalīties vēlēšanās.

Elzai 1905. gadā bija tieši 20 gadu. Un viņai bija iespēja piedalīties vēlēšanās. 21 gada vecumā viņa devās projām no Latvijas un četrus gadus studēja mūziku Pēterburgas Konservatorijā. No Pēterburgas Elza tālāk devās uz Parīzi, Sorbonas Universitāti, studēt klasisko filoloģiju un franču literatūru. 1914. gadā Elza Stērste atgriezās Latvijā.

Stērste bija izglītota latviešu sieviete. 1897. gadā ir uzskaitīts, ka no Kurzemes un Vidzemes guberņu latviešu daļas universitātes vai Augstākās un speciālās, tehniskās skolas izglītību bija ieguvušas 90 sievietes, kas bija tikai 1,79 procenti no studējošo kopskaita. Protams, Elza, tāpat kā jebkurš tolaik izglītots pilsonis, brīvi runāja visās tā laika Eiropas nozīmīgākajās izglītoto tautu valodās. Tomēr mājās Stērstu ģimenes valoda bija latviešu. Daudzas citas latviešu ģimenes pat savā starpā sarunājās vāciski vai krieviski.

Stērstu ģimene uzsvēra pavisam citas vērtības, nekā liela daļa toreiz turīgo pilsoņu. „Es Jums nedošu tādu pūru, ko kodes saēd, es Jums došu izglītību,“ 20. gadsimta sākumā savām meitām esot teikusi Elīzabete Stērste.

Diāna Jance
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums „Latvijas Avīzes“ – Kultūrzīmes