Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Edīte Pauls-Vīgnere. „Skaties Hundertvaseru“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dace Puga. „Dzimtas vieta“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Daina Dagnija. „Karaļmeita“. FOTO Māris Brancis.

No 6. marta līdz pat 5. aprīlim Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā skatāma Latvijas tekstilmākslas asociācijas 20 gadu jubilejas izstāde. Visu šo laiku asociāciju vada profesore Aija Baumane, kura kopš 1992. gada ir bijusi arīdzan Tekstilmākslas katedras vadītāja un tikai ar šo mācību gadu viņas vietā ir Ieva Krūmiņa.

Jelgavu mūsu tekstilnieki nu jau ilgus gadus iecienījuši muzeja plašās zāles un lieliskā apgaismojuma dēļ. Tādēļ nav nekāds brīnums, ja viņi jubilejas gadu iesāk ar izstādi tieši šeit. Tajā piedalās 38 mākslinieki ar 41 darbu.

Kā liecina izstādes anotācija, tai nav apvienojoša tēma. Katrs mākslinieks strādājis pie tā, ko vēlas un kas interesē. Tēmu loks ir visai plašs: gan ainava (Dace Puga, Ilma Austriņa, Maija Purgaile) un dabas motīvi (Mārīte Leimane, Kristīne Sīlis), gan kādu iekšēju pārdzīvojumu un iespaidu fiksēšana (Edīte Pauls-Vīgnere, Andra Kurzemniece), gan pasaules norišu atainošana (Aija Baumane, Lilita Bauģe). Arī cilvēks nav izzudis no uzmanības loka (Daina Dagnija, Līva Kaprāle, Kristīne Zilgalve), pat pašportreti sastopami (Skaidrīte Leimane, Anda Skadmane).

Pēdējā laikā arīdzan dekoratīvajā mākslā parādās sociāli asas tēmas, kas noved pie deformācijas un negatīvu noskaņu attēlojuma (Ance Markovska). Šaubas rada vienīgi tas, ka dekoratīvā māksla, tai skaitā tekstilijas, domātas telpu izdaiļošanai. Vai kāds gribēs likt pie sienas, ja darbā ir negatīvs saturs? Košās krāsas neko neglābs. Es saprotu, ka arīdzan tekstilnieki grib būt moderni un izmantot modē esošo tēlus, taču vai nevar atrast veidu, kur izteikties, bet ne tekstilijās?

Galvā pārliekot latviešu tekstilmākslas attīstību, kopš tekstilmākslas katedras nodibināšanas 1961. gadā, jāteic, ka tā pārdzīvojusi gan uzplaukumu, gan samulsuma periodu, kas iestājās, kad, Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, vairs nebija pasūtījumu, sadārdzinājās izejmateriāli, sevišķi vilna. Toties atvērās durvis uz starptautisko sadarbību un pasaules mēroga izstādēm un konkursiem, sākās citu valstu mākslinieku pieredzes apgūšana, līdz tam neierastu materiālu (piemēram, papīra) un jaunas tehnikas (piemēram, digitālo steļļu) izplatīšanās. Tas jaušams arī jaunajā izstādē.

Ja tekstilmākslas ziedu laikā mākslinieki paši sēdās pie stellēm un auda nereti ārkārtīgi lielus gobelēnus, tad šobrīd šai tradīcijai seko tikai atsevišķi entuziasti, kā Mārīte Leimane, Ilma Austriņa, Astra Rubene, Maija Purgaile. Aušana atkāpjas citu tehniku priekšā. Tiesa gan, populāras kļūst digitālās stelles (Dace Puga, Diāna Janušone), kur visu nosaka programma, mākslinieka iecere, bet pārējo izpilda mašīna. Digitālais žakarda audums saīsina laiku tā izgatavošanai, paver dažādas iespējas. Piemēram, Dace Puga šajā tehnikā darinājusi divpusīgu darbu – pozitīvu un negatīvu (Dzimtas vieta).

Arvien populārāks kļūst filcējums, kas nav tik darbietilpīgs kā aužot uz stellēm. Lielāko tiesu to dara uz iepirkta auduma, vai nu visu pārklājot ar filcu (Madara Janočko), vai tikai atsevišķas vietas (Aija Baumane). Inese Jakobi iesaista darbā arī metālisku režģi.

Tradicionāli tekstilnieki pievēršas tāpat zīda gleznojumam (Linda Štrausa), apdrukai (Kristīne Sīlis), batikai (Lelde Braķe-Claverie). Iepriecina Rutas Linītes perfektais izgriezuma tehnikā darinātais darbs Cieši kopā, papildināts ar pērlītēm. Savukārt Skaidrīte Leimane izmantojusi tik piemirstu paņēmienu tamborēšanu (Pašportrets).

Ļoti lielas variācijas iespējas sniedz jaunās šujmašīnas, kas ļauj izšūt (Dina Baumane), dažādi piešūt audumus (Irisa Blumate), arī veidot auduma aplikācijas (Sabīne Vīksne). Kā izcils paraugs aplikāciju tehnikā ir veidotā Dainas Dagnijas Karaļmeita, kas atgādina par to, ka šogad ir Raiņa un Aspazijas gads.

Anda Skadmane, veidojot savu Pašportretu, izmantojusi floristikas pistoles piedāvātas iespējas.

Iespaidīgs ir arī Ingrīdas Sūnas darbs Augšup, kurā pielietots metālisks siets un maizes iesaiņojuma nelielie metāliskie saskavotāji, radot latvisku ornamentu.

Bieži vien vienā darbā apvienotas vairākas iespējas. Piemēram, Ilma Austriņa, lai iegūtu naksnīgās pilsētas atspulgu efektu tumšajā ūdenī, virs austā fona uzšuj sarullētas daudzkrāsainu papīru caurulītes, kas atgādina zīmuļus. Ļoti sarežģītu un rūpīgi izpildītu tekstiliju radījusi Ieva Krūmiņa, kurā apvienotas vairākas tehnikas (filcējums, digitālā apdruka, izšuvums), radot filozofiski dziļu un daudzslāņainu darbu Brīnišķīgais prāts. Savukārt Mārīte Leimane, lai iegūtu nepieciešamo iespaidu, bez gludās gobelēna tehnikas aužot atsevišķās vietās izmantojusi cauro vīli un sumaku.

Te gan gribas pārmest asociācijai, ka diemžēl netiek norādīti darbu rašanās gads un tehnika, kādēļ šī raksta autors varbūt kaut ko nav pareizi saskatījis un aprakstījis.

Tekstilmākslā patlaban tiek izmantots viss, kas saistīts ar audumiem un to materiāliem. Lai gan pats būtiskākais ir mākslinieciskais gandarījums, ko gūst skatītājs, tad jāteic, ka nereti tehnika ņem virsroku pār ieceri. Kā izstādes izcilākie darbi minami Edītes Pauls-Vīgneres, Skaidrītes Leimanes, Andras Kurzemnieces un dažu citu mākslinieču veikums. Kur palikuši tekstilnieki vīrieši?

Latvijas tekstilmākslas asociācijai šis gads ir tikai iesācies ar iespaidīgu izstādi (tā gan daļēji atkārto pagājušā gada septembrī apskatāmo izstādi Pēterbaznīcā, Rīgā). Tūlīt jau jādomā par izstādi Vitebskā, Baltkrievijā, par Cesvaini un par jubilejas izstādi pavasara pusē Latvijas Mākslinieku savienības galerijā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“