IN MEMORIAM

Zvana telefons. Zemīša Juris. Bez ievada viņš man saka: „Ināra ir mirusi. Leukemija. Izvadīšana no Sidnejas ev. lut. baznīcas piektdien, plkst. 1100.“ Es jūtos apstulbis! Ināra sestdien mirusi? Īsa, īsa ziņa par cilvēku, kurš, lietojot angļu izteicienu, ir bijis lielāks par dzīvi. Un pēkšņi viņas vairs nav. Kā tas iespējams?

Personīgā plāksnē Ināra ir bijusi draugs un rads ilgus, ilgus gadus. Viņa ir mana vecākā dēla Mārtiņa krustmāte, un savukārt Zemīša Māra ir mana krustmeita. Ināra bija lieliska krustmāte. Es, kā krustvecāks, esmu bijis labākā gadījumā ar Dievu uz pusēm, pie kam Dievs bija pievācis sev lielāko pusi.

Austrālijas latviešu kultūras dzīvē Ināra ir atstājusi pēdas gan tautas dejās, gan kultūrpasākumos kā Sidnejā, tā Melburnā. Viņa bija atbildīga, ka Austrālijas Latviešu Kultūras dienās Tasmānijā uzveda manu lugu Ir akmeņi raud. Man luga kā nedevās, tā nedevās rokās. Es mēģināju Ināru pierunāt, lai izvēlas kādu citu lugu, bet viņa nebija ar mieru. Kas solīts, tam jābūt! Rezultātu tagad vērtē par vienu no manām labākajām lugām.

Atceros vienu no Zemīšu laulības jubilejām Melburnā. Svinētajos bija kādi 30-40 cilvēki. Palikusi prātā Ināras runa: viņa nav zinājusi, ka apprecot Zemīti, viņai pūrā nākšot līdzi arī Siliņš. Es tūlīt, izmantojot savu radniecību, un savā runā pārmetu, ka dāvinātāji uz mūsu jubileju tādus štruntus vien sanesuši. Sen, tik sen, bij tas laiks...

Ko lai saku Tev, Ināriņ, šķiroties? Paldies, paldies un vēlreiz paldies! Gan jau reiz kaut kur tiksimies, ja vien es tikšu garām Svētajam Pēterim.

ABESINIA! (I'll be seeing you!)

Uldis Siliņš