Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Nākošā pietura pēc Ukrainas –...(?)

Ivara Mirovica pārdomas

Laikraksts Latvietis Nr. 351, 2015. g. 15. martā
Ivars Mirovics -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ja šodien neievedīs reformas asimilēt minoritātes, tad nākošā pietura Krievijas tankiem pēc Ukrainas būs – viena pēc otras – pārējās Krievijas pierobežas valstiņas. Pēc Padomju impērijas sabrukuma visas šīs valstiņas, Latviju ieskaitot, brīvību atguvušas savā sajūsmā un naivitātē cerēja, ka varēs ar krievu runājošo minoritāti integrēties vienā saticīgā, godīgā, demokrātiskā, humānā vidē, veidojot kopīgu nākotni. Daži, solidaritātes pārņemti pret krievu runājušām minoritātēm pat mudināja ne tikai krieviem mācīties latviski, bet latviešiem arī mācīties krieviski.

Neviens neiedomājās, ka daudziem padomju varas vīriem bija citādāki plāni: ar propagandu kūdīt un mānīt krievu runājošās minoritātes, izveidot piektās kolonas un izraisīt nemierus. To visu attaisnojot ar pamatojumu sargāt un glābt krieviski runājošos no fašistu sloga, lai kur tie pasaulē atrastos. Ar šādu dogmu viņi attaisno iejaukšanos katrā valstiņā (kā šodien Ukrainā) ar militāru varu. Tas, ka rezultātā tiek arī nogalināti daudzi krievu bērni, mātes un tēvi, – kuri šodien ir tikpat naivi kā tie mazo valstiņu etniskie iedzīvotāji bija pirms 23 gadiem, – bijušos padomju varas vīrus, protams, neuztrauc. Viņu mērķis ir atjaunot un paplašināt savu bijušo impēriju, nerēķinoties ne ar saviem, ne citu tautu iedzīvotājiem. Viss, kas viņiem ir vajadzīgs, lai krievu runājošās minoritātes izraisa neapmierinātību, tā dodot attaisnojumu iebraukt ar tankiem. Viņu tieksme atgūt un paplašināt Padomju impēriju pastāv. Mainījusies ir tikai politiskā ideoloģija, ne metodoloģija. Agrāk tas tika darīts komunisma vārdā, atbrīvot verdzinātos strādniekus no kapitālistu važām; šodien, – lai glābtu fašistu apspiestās krieviski runājošās minoritātes.

Ja pirms 23 gadiem Latvijā un citās Krievijas pierobežas zemēs būtu skolās ieviesta vietējā valsts valoda, tad šodien tur pusei minoritāšu iedzīvotājiem pirmā valoda būtu vietējā valsts valoda. Tas ir pierādījies Amerikā, Austrālijā un citās populārās imigrantu zemēs, ar labvēlīgu iznākumu visiem – ir valsts etniskai tautai, ir minoritātēm. Tādā vidē bijušiem KGB pulkvežiem būtu grūti spēlēt savu fašistu apspiesto krieviski runājošo kārti.

Ja rietumu pasaule pēc šodienas Ukrainas traģēdijas ieņems stingru militāru nostāju pret Kremli, pierobežas valstiņām būs doti otri 20 līdz 25 gadi savest kārtībā savas valsts asimilācijas politiku. Ja tas neizdosies, tad pēc 20 gadiem, kad rietumu pasaule varētu būt ieslīdējusi citādās attiecībās un problēmās – ES kļuvusi vēsāka, NATO palicis bez zobiem un bijušiem KGB pulkvežiem vēl sēžot Kremlī, – šodienas draudi Baltijas valstīm un citām pierobežas valstiņām atkārtosies.

Ja Ukrainai līdzīgs krievu minoritātes izraisīts un Krievijas tanku atbalstīts apvērsums tiktu izvests Latvijā, tas notiktu ar asins izliešanu un vairāku simtu tūkstošu latviešu aizbēgšanu uz rietumiem. Radītais tukšums tiktu aizpildīts ar krievu iebraucējiem pietiekošā skaitā, lai inscenētu demokrātisku nobalsošanu pieslēgties Krievijai. Ar to arī izbeigtos latviešu tautas un tās valodas izdzīvošana. Tas pats, protams, notiktu ar Igauniju, Lietuvu un citām Krievijas pierobežas valstiņām.

Lai mazinātu kārdinājumu kādam bijušam KGB pulkvedim vēl pēc 23 gadiem iebrukt Latvijā ar ieganstu glābt krievu runājošās minoritātes, ir pienācis laiks un pienākums izvest asimilācijas programmas, tā pasargājot kā etniskos iedzīvotājus, tā minoritātes no atkārtotas asins izliešanas. Noslēgtās minoritāšu grupās ārzemju aģentiem ir viegli nodibināt piektās kolonas un kūdīt lētticīgos uz nemieriem. Katras atbildīgas valsts uzdevums ir neatbalstīt noslēgtas minoritāšu citadeles, kur šodien visādiem džīhadistiem, kriminālistiem un teroristiem ir auglīga vide izraisīt asiņainus nemierus.

Kamēr bijušie KGB pulkveži sēdēs Kremlī, viņu pārliecība paplašināt Krievijas teritoriju un terorizēt kaimiņus nemainīsies. Kad tie tiks nomainīti ar demokrātiski domājušiem vadoņiem, ienesot humānus sadzīves principus, kas bāzēti uz tautu un cilvēku pašnoteikšanās tiesībām, piedzīvosim maiņas. Jaunā maiņa varbūt sapratīs, ka viņu primārais uzdevums nav iekarot pasauli vai drāzties ar tankiem sargāt kaut kur pasaulē krievu runājošos, bet beidzot sākt rūpēties par Krievijas iedzīvotāju labklājību. Tie varbūt apķers arī to demogrāfisko draudu, kas kā Demokla zobens karājas virs krievu zemes, un mēģinās katru krieviski runājošu cilvēku ar atplēstām rokām sagaidīt atpakaļ savā senču zemē uz labāku dzīvi.

Vai tiešām krievu tauta nav beidzot nopelnījusi sev labākas dienas? Visā savā vēstures posmā viņa ir cietusi nabadzībā un apspiestībā. Pēdējos 100 gados tā ir pārdzīvojusi šausmīgu karu; bijusi politiski apspiesta, verdzināta un terorizēta; bijusi ekonomiski nepārtraukti mānīta un beigās apzagta. Varbūt, ka jaunā maiņa Kremlī varēs savai tautai beidzot atnest tos ziedu laikus, ko lielā Krievijas zeme ar savām milzīgām dabas bagātībām, ir spējīga dot. Un tad, brālīgai sadzīvei ar kaimiņu valstīm, tanki nebūs vajadzīgi.

Bet šodien katrai apdraudētai Krievijas pierobežas valstiņai krasi jāmaina sava taktika – ne tikvien pārdzīvot esošo krīzi, bet rīkoties tā, lai tās tauta un valoda vēl dzīvotu pēc 100 gadiem.

Ivars Mirovics
11/03/2015.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com