Atcere Pertā

Palielināt / Enlarge

Ilmārs Rudaks uzrunā klātesošos. FOTO Jānis Purvinskis.

Svētdien, 8. martā, ap pusdienas laiku Latviešu Centra laukums pildījās ar Pertas latviešu spēkratiem. Parastais Pertas latviešu pulciņš bija ieradies atdot godu gan Latvijas brīvības cīnītājiem, kuri bija likuši pamatus Latvijas Valsts dzimšanai, gan Latviešu leģionāriem, kuri bija cīnījušies arī tās pašas brīvības aizstāvēšanai Otrā pasaules karā.

Atceres sarīkojums sākās, kad Jānis Purvinskis Daugavas Vanagu kluba telpās ienesa Latvijas karogu, kuram sekoja māc. Gunis Balodis un DV Pertas nod. priekšsēdis Ilmāras Rudaks; K!K! Pertā pārstāvēja Jānis Purvinskis (latvus).

Māc. Gunis Balodis uzsāka svētbrīdi ar klātesošo dziedāto dziesmu Pie rokas ņem un vadi. Tai sekoja Bībeles lasījums, un savā sprediķī mācītājs runāja par mūsu valsts himnu, kura bieži tiek dēvēta arī par mūsu tautas lūgšana. Lūgšanu Dievam. Ne kaut kādam dievam, bet gan tieši Tam, žēlīgam, debesu un zemes Radītājam. Tad viņš aizlūdzās par tiem, kuri bija nolikuši savas dzīvības par mūsu brīvību pie mūsu tautas altāra. Svētbrīdis beidzās ar otro dziesmu Kungs, kas zāles čukstus dzirdi.

Pēc svētbrīža Daugavas Vanagu Pertas nodaļas priekšsēdis. Ilmārs Rudaks deva mazu uzrunu, mums atgādinādams, ka šī atcere atzīmē mūsu Latvijas armijas pirmā virspavēlnieka plkv. Oskara Kalpaka nāves dienu un viņa nesalaužamo ticību jaunajai Latvijas valstij. Kalpaka ticība viņa rindās iesaistīja veselas jaunas rindas augstskolas studentus un simtiem jaunu un vecāku vīru, kuri tika pārliecināti par jaunās Latvijas valsts nākotni un sekojot Kalpaka piemēram, lēja savas asinis un izcīnīja jaunās Latvijas valsts brīvību.

Šodien mēs atceramies arī tos upurus un tās asinis, kuras lēja mūsu latviešu leģionāri Velikajas upes krastos, kad pirmo un vienīgo reizi mūsu leģionāru abas divīzijas, cīnījās plecu pie pleca, aizstāvot savu dzimteni. Latviešu leģions ar savām sīvajām kaujām arī Kurzemes Cietoksnī izglāba 200 000 latviešu bēgļu dzīvības no slepkavu, komunistu nagiem. Kaut Latvijas valdība šodien noliedz leģionārus un aizliedz valsts ministriem nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa leģionāru piemiņai, mēs, trimdas latvieši, mūsu latviešu leģionārus neaizmirsīsim nekad, jo ir teikts, ka tauta, kura aizmirst savus varoņus, ir nolemta iznīcībai. Leģionāri nepacēla krievam savu balto karogu, bet iegāja Latvijas mežos un vēl ilgus gadus cīnījās pret mūsu okupantiem, un vēlāk daudzi mira Sibīrijas vergu nometnēs. Mēs noliecam savas galvas viņu priekšā un sakām paldies par viņu upuriem, jo bez viņu upuriem, vēl arī šodien nebūtu brīva Latvija.

Ilmārs Rudaks nobeidza savu uzrunu, aicinot mūs visus kopīgi nodziedāt mūsu valsts himnu Dievs, svētī Latviju!

Pēc Latvijas himnas Ilmārs aicināja K!K! Pertā pārstāvi, goda konsulu Jāni Purvinski teikt pāris vārdus. Tie bija īsi, bet zīmīgi vārdi: „Ne Hitlera pavēle mums deva latviešu leģionu, bet gan, krievu okupācija, Baigais gads un 14. jūnijs“. To dēļ un ne vis kaut kādas pavēles dēļ, latviešu jaunatne lēja savas asinis. Bieži tas ir teikts, ka bez Baigā gada un 14. jūnija nebūtu bijis arī leģions. Leģions mums, trimdiniekiem, deva brīvību, kuru mēs baudām vēl šodien. Mēs jūs neaizmirsīsim nekad un atcerēsimies vienmēr.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“