Plkv. Oskara Kalpaka piemiņai veltīts dievkalpojums

Palielināt / Enlarge

Markus Dragūns ienes karogu baznīcā. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Plkv. Oskara Kalpaka piemiņai veltīts dievkalpojums. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Gājiens uz baznīcas zāli. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Goda sardzē stāv K!K!M! seniors sel! fil! Juris Drēziņš, aiz viņa ar karogu K!KM! oldermanis sel! fil! Markus Dragūns, tad lettgallia! fil! Ronalds Freiverts, un sel! fil! Roberts Birze. FOTO Ilze Nāgela.

Svētdien, 8. martā, Sv. Krusta baznīcā notika Korporāciju kopas Melburnā, Studenšu korporāciju kopas Melburnā un Melburnas Latviešu ev. lut. draudzes dievkalpojums veltīts plkv. Oskara Kalpaka un Studentu rotas piemiņai.

Saulainā rītā Sv. Krusta baznīcā pulcējās draudzes locekļi, viesi un korporāciju locekļi. Atskanot ērģeļu skaņām, mācītāja Daiņa Markovska vadībā K!KM! oldermanis sel! fil! Markus Dragūns ienesa baznīcā karogu, viņam sekoja Korporācijas kopu Melburnā locekļi un S!K!K!M! prezidijs – korp. Dzintras pārstāves.

Karognesējs un karoga goda sardze – K!K!M! seniors sel! fil! Juris Drēziņš, ar karogu K!KM! oldermanis sel! fil! Markus Dragūns, lettgallia! fil! Ronalds Freiverts un sel! fil! Roberts Birze – ieņēma vietu labajā pusē altārim, kur atradās visu dievkalpojuma laiku.

Mācītājs Dainis savas svētrunas sākumā citēja vēsturnieka Ulda Ģērmaņa vārdus: „Tauta, kurai ir savi varoņi, un kura tos neaizmirst, nav salaužama.“

Mācītājs atgādināja, ka šajā dievkalpojumā: „...pieminam vienu no latviešu tautas varoņiem – pulkvedi Oskaru Kalpaku, kura vārds ar zelta burtiem ir ierakstīts Latvijas tautas vēsturē un daudzu daudzu sirdīs. Oskars Kalpaks dzimis Zvaigznes dienā, 6. janvārī, vienkāršā ģimenē, un savos 37 dzīves gados spēja piepildīt šo savu lielo dzīves uzdevumu – būt īstajā laikā un vietā, kļūstot par latviešu tautas varonības simbolu,“– turpināja mācītājs, atgādinot pulkveža O. Kalpaka dzīvesstāstu, uzsverot viņa cilvēcīgās un labās rakstura īpašības, pašaizliedzību, godīgumu, mūzikas mīlestību u.c., un nolasīja pulkvežleitnanta Viktora Dāles atmiņas: „Ārēji pulkvedis Oskars Kalpaks atgādināja sevišķi stipru un norūdītu cilvēku, kas paradis panest visus karavīra grūtumus. […] Viņa stāvs bija kareivisks, gaita taisna, kustības noteiktas, lēnas, bez liekiem žestiem; viņš bija vienkāršs un labsirdīgs.“

Atceroties to dienu vēsturisko notikumus, kāds sacījis: „Cik daudzi šodien ir tādi kā Oskars Kalpaks? Maz, varbūt pat neviens. Cik daudzi bija tādi kā Oskars Kalpaks? Daudzi, bet ne visi.“

Mācītājs Dainis Markovskis savā svētrunā nolasīja arī fragmentus no Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas 8.b klases skolnieces A. Burkas pirms gada rakstītā sacerējuma Ko mums šodien teiktu Oskars Kalpaks?: „Kā rodas cilvēki – leģendas? Ļoti vienkārši un reizē sarežģīti. Viņi ar visu sirdi un dvēseli mīlējuši savu zemi, pašaizliedzīgi darot to, kas Dzimtenei vēsturiskajos brīžos visvairāk ir vajadzīgs. Un šī spēja Tēvzemes mīlestību nostādīt pāri savam personīgajam komfortam visos laikos ir izpelnījusies cieņu – vienīgo atzinību, kas nav pērkama ne par kādu naudu. [...] Tikai 37 gadus ilgs mūžs… Un nu jau 96 gadus O. Kalpaka vārds mums simbolizē drosmi, prasmi un milzīgu vēlēšanos, pārvarot visas grūtības, sasniegt to, kas iecerēts, ticībā sēts. Jā, tas ir vispārzināms un neapstrīdams fakts, ka toreiz jaunā valsts dzima un veidojās ļoti grūtos apstākļos, bet vai šodien mums ir viegli? [...] Ir vieglāk neiet, nedarīt, aizbēgt, sameklēt siltu paspārni ar domu: „Ko nu es?... mūsu ir tik maz...“ Kalpakam tas liktos cilvēka necienīgi – latvieša necienīgi. Viņa drosme, uzņēmība un milzīgā ticība spējai pārvarēt visas grūtības aicina sasniegt to, ko esam iecerējuši katrs atsevišķi un visa valsts kopā. Jā, mēs katrs esam tikai mazs smilšu graudiņš pasaules okeānā, bet tieši šie neskaitāmie mazie dzintarainie graudiņi veido un saglabā zemi, ko sauc par Latviju.“

Pēc svētrunas sekoja lūgšana un dievkalpojuma beigu liturģija, pēc kuras, ērģelniekam Braienam Kopelam (Brian Copple) emocionāli pavadot Finlandia melodijā, tika nodziedāta Ved mani, Dievs; visiem labi pazīstama un katram ar savām īpašām atmiņām saistīta.

Ērģelnieka varenajam akordam atskanot, visi, kājās piecēlušies un uz Latvijas valsts karogu vērstiem skatieniem, vienojās lūgšanā, dziedot Latvijas Valsts himnu – Dievs, svētī Latviju!

Daudzās acis mirdzēja aizkustinājuma asaras. Klusumā, mācītājam pa priekšu ejot un Korporācijas kopas Melburnā pārstāvjiem un S!K!K!M! prezidijam korp. Dzintras pārstāvēm sekojot, no baznīcas tika iznests karogs.

Pēc neliela brīža visi pulcējās baznīcas zālē, lai pabūtu brīdi kopā draudzīgās sarunās, baudot uzkodas un atspirdzinājumus.

IN
Laikrakstam „Latvietis“