Prezidents un pamatlikums

Svarīgāka par rakstura īpašībām ir prezidenta attieksme pret saviem pienākumiem

Pievienojot savu balsi sabiedriskajai sarunai par Latvijai vēlamāko prezidentu un šī amata pildīšanai nepieciešamo rakstura īpašību kopumu, vēlos rosināt tomēr vairāk paraudzīties uz prezidentam Satversmē paredzētajiem pienākumiem un viņa lomu kopumā Latvijas sabiedrības un valsts pārvaldē. No tā arī izriet prezidenta amatam nepieciešamo rakstura īpašību un zināšanu kopums, kas savukārt atvieglo prezidenta amata kandidātu vērtēšanu, neprasot un nesagaidot no viņiem neiespējamo.

No malas vērojot Latvijas sabiedrisko sarunu gaidāmo Valsts prezidenta vēlēšanu sakarā, brīžiem liekas, ka iebraucam visos iespējamos grāvjos pēc kārtas un par noturēšanos uz Satversmē nospraustā gana taisnā un skaidrā ceļa nemaz nedomājam. Turklāt pārsteidzoši miglaina brīžiem liekas arī mūsu atmiņa, un tikpat izplūdis ir redzējums par to, ko esam ieguvuši pagātnē vai sagaidām nākotnē no prezidenta mūsu valstī.

Varas trijstūris

Raksta tapšanā pārlasot Satversmi, secināju, ka nevienā tās pantā nav teikts, ka valsts pirmā un augstākā amatpersona ir Valsts prezidents, kam attiecīgi seko Saeimas priekšsēdētājs un Ministru prezidents, lai gan tāda tradīcija un ieraža mūsu valstī ir nostiprinājusies. Patiesībā Satversmē nodaļa par Saeimu ir pirms nodaļas par Valsts prezidentu, un tas arī ir labi saprotams, jo vara valstī pieder Latvijas tautai, kura caur vēlēšanām tālāko varas sadalījumu un izpildi uztic Saeimai. Tā jau tad tālāk lemj par prezidentu un valdības vadītāju.

Manā, neprofesionāla jurista vai politikas zinātnieka, lasījumā Satversme ļoti skaidri un apzināti līdzsvaro politiskās varas dalījumu starp trim atzariem – Saeimu, Valsts prezidentu un Ministru kabinetu. Tiem visiem ir tiesības iesaistīties likumdošanas darbā ar saviem ierosinājumiem, tādējādi līdzsvarojot, liekot vairāk meklēt kopsaucējus un saskaņojot pēc iespējas vairāk interešu likumdošanas darbā.

Tāda kārtība, ja to godprātīgi īsteno, nāk tikai par labu sabiedrības kopējām interesēm. Par to arī esam vairākkārt pārliecinājušies laikā, kopš Latvijā atjaunota Satversmes darbība. Pa to starpu gan ir gadījušies arī pretēji mēģinājumi, tomēr arī tie ir novērsti, pateicoties Satversmes dotajām iespējām. Galu galā Satversmes nodaļā Likumdošana ir pieminēta gan tauta, gan trīs sabiedrības pārvaldes atzari – Saeima, prezidents, valdība.

Pēc būtības mūsu valsts pamatlikums nevienai augstai amatpersonai nedod absolūtu un neapšaubāmu varu, un tas ir īpaši svarīgi salīdzinoši jaunas demokrātijas apstākļos un Latvijas ģeopolitiskajā stāvoklī. Pretējā gadījumā sekas var būt sabiedrībai graujošas un neatgriezeniskas. Visas Latvijas augstās amatpersonas un tautas priekšstāvji ir pārvēlami un atceļami, turklāt tieši vai pastarpināti uzrauga viens otra darbību, ja vien vadās pēc Satversmes gara un burta. Nekādas dievišķas un neapšaubāmas pilnvaras nevienam nav paredzētas.

Tautas griba

Arī ārpolitikā Satversme paredzot, ka prezidents reprezentē valsti starptautiski, izslēdz vienpersonisku un apšaubāmu rīcību, jo prezidentam starptautiski ir jāpārstāv tāda ārpolitika, kas guvusi valdības un Saeimas apstiprinājumu. Satversme taču nesaka, ka prezidents viens pats veido vai vispār veido ārpolitiku.

Tāpēc te ir vietā arī piebilst, ka neviens no atjaunotās Latvijas valsts prezidentiem nav nedz vienpersoniski izvedis Krievijas armiju, nedz ievedis Latviju ES un NATO, nedz ar kādu brīnumnūjiņu uzlabojis vai pasliktinājis attiecības ar kādu valsti. Tas vienmēr ir bijis kopējs Saeimas, prezidenta un valdības darbs, turklāt vidēji reizi četros gados Latvijas tauta savu ārpolitisko izvēli ir apstiprinājusi Saeimas vēlēšanās.

Un arī iekšpolitiski nevienam no prezidentiem mēs nevaram pierakstīt vienpersoniskus un izcilus nopelnus kādas jomas sakārtošanā vai problēmas atrisināšanā. Prezidenta personībai un politiskajai gribai neapšaubāmi ir nozīme, taču bez tautas atbalsta tas nav īstenojams. Arī to paredz Satversme, un tā tas bija gadījumā ar 10. Saeimas atlaišanu, kad prezidenta lēmums tikai deva tautai iespēju teikt savu noteicošo vārdu.

Kopumā mūsu valsts pamatlikumam ir apbrīnojami labi izdevies līdzsvarot triju politiskās varas atzaru darbību, tādējādi nodrošinot pēc iespējas plašāku tautas interešu pārstāvību. Vienlaikus Satversme izslēdz varas vienpersonisku uzurpēšanu un kāda no trim atzariem uzkundzēšanos citiem. Iespējams, tādēļ arvien no jauna tiek cilāts jautājums par izmaiņām Satversmē un prezidenta pilnvaru palielināšanu, kas būtu izdevīgas vien tiem, kam nerūp demokrātiskās pārvaldes nostiprināšanās mūsu valstī, bet interesē varas nelīdzsvarots sadalījums.

Nekas par morāli

Diemžēl sabiedriskajā sarunā par prezidenta vēlēšanām mēs vairāk dzirdam par to, cik daiļrunīgam un gudrākam par pārējiem, cik harismātiskam un morāli visiem pāri stāvošam jābūt prezidentam. Kā viņam jārisina tiesiskuma, izglītības un zinātnes vai tautsaimniecības problēmas.

Protams, ka visas augstāk minētās un arī citas labas īpašības un zināšanas ir noderīgas prezidenta darbā, tomēr šajā sarunā pārāk maz ir vērtēts tas, kā prezidents mūsu valstī pilda savus tiešos un Satversmē paredzētos pienākumus. Galu galā Satversme neko nesaka par morālo autoritāti, tautas glābēju vai krīvu krīvu, bet gan nosaka ļoti skaidrus prezidenta pienākums valsts un sabiedrības pārvaldē un likumdošanā.

Ja gribam, lai mūsu valstī nostiprinās demokrātija un aug tautas labklājība, tad katram no mums, un jo īpaši valsts augstākajām amatpersonām, ir ļoti godprātīgi un cītīgi jādara savs tiešais darbs. Valsts prezidenta gadījumā tas ir ļoti precīzi aprakstīts Satversmē. Prezidents var arī glaudīt bērniem galvas, griezt lentītes un dalīties ar viediem padomiem, taču tikai pēc tam, kad ir izpildījis savus tiešos pienākumus.

Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste
Laikrakstam „Latvietis“