Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pie latviešiem Austrālijā

...ne jau nākotni lidoju satikt, bet latviešus sešās Austrālijas pilsētās

Laikraksts Latvietis Nr. 350, 2015. g. 7. martā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Jānis Vucēns, Pēteris Strazds, Jānis Kukuls, Jānis Purvinskis, Ilmārs Rudaks, Rita Džonsone, Māris Brancis Pertā.

Leo Žuka skulptūra. FOTO Māris Brancis.

Māra Raudziņa kubi. FOTO Māris Brancis.

Pēteris Ciemītis pie sava triptiha. FOTO Māris Brancis.

Adelaides latviešu Svētā Pētera baznīca. FOTO Māris Brancis.

Andris Jansons Adelaidē. FOTO Māris Brancis.

Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) katru gadu, tuvojoties mūsu valsts jubilejai, aicina pie sevis kādu ciemiņu teikt svētku runu. 2014. gadā tiku uzaicināts es.

Strādājot Latvijas Valsts arhīvā 16 gadus un vācot tā sauktos trimdas arhīvus, esmu ieguvis ļoti daudz draugu un labu paziņu visā pasaulē, tostarp Austrālijā. Bieži viņi nekad nebija sastapti, vien esam satuvinājušies neklātienē – ar vēstuļu starpniecību. Tā nu daļa no viņiem ir zināma vien vārda pēc. Piemēram, savulaik allaž gaidīju mākslinieka Gunnardesa Zilberta garās, skaistā rokrakstā rakstītās vēstules, kaut arī redzējušies nebijām. Diemžēl viņš jau pasen beidzis zemes gaitas, tādēļ satikt nebija nekādu cerību. Bet vai tad viņš ir vienīgais?

Tā pagājušā gada 5. novembrī sāku mērot garo un nogurdinošo ceļu uz tālo kontinentu, kura garums mērāms pusotrā diennaktī – jāpārceļas taču pāri pusei zemeslodes. Skatoties globusā, liekas, ka tur nu gan ļaudis staigā ar kājām gaisā. Taču tas notiek tikai iztēlē – patiesībā zemeslode ir tik liela, šķietami plakana, kāda tā likās cilvēkiem daudzus gadsimtus agrāk. Tagad varu apgalvot, ka tur patiesi ļaudis un kustoņi staigā, no mūsu skatupunkta skatoties, ar kājām mākoņos, bet augi un koki aug debesīs. Tas pierādāms ar to, ka laikā, kad mūsu pusē ir vēls rudens un gaidām sniega baltumu, Ziemassvētkiem tuvojoties, tikmēr tālajā kontinentā viss ir gluži pretēji – tur ir jau pavasaris, kad zied dažādi augi un koki, teiksim, krāšņie džakarandas koki.

Pārceļoties uz Austrāliju, tu pagriez pulksteni ne tikai 7-8 stundas uz priekšu, bet sastopies ar to, kas tikai būs, ko gaidām – pavasari. Tu ieceļo nākotnē. Tad jau iznāk, ka varam ceļot laikā, kā to vēlējās angļu fantasts Herberts Velss. Tomēr ne jau nākotni lidoju satikt, bet latviešus sešās Austrālijas pilsētās, kas katra ir savas pavalsts galvaspilsēta.

Perta

Pirmā pietura bija Perta, Rietumaustrālijas lielākā un nozīmīgākā pilsēta Indijas okeāna krastā. Tur mani lidostā pēc 32 stundu garā ceļa, vicinot Latvijas karogu, sagaidīja Jānis Vucēns ar Sarmīti, turienes latviešu līderis, ar kuru daudzus gadus apmainījāmies ar vietējiem apkārtrakstiem un vēstulēm. Viņš ir datorzinību pedagogs vidusskolā, reizi nedēļā vada radiopārraides latviešu valodā multinacionālā raidstacijā, kur intervē arī mani. Var tikai apbrīnot viņa izcilo latviešu valodu, kurā neatskan ne intonācija no austrāliskās angļu valodas, kamēr Latvijas latvieši, pat latviešu valodas skolotāji, ātri vien piesavinās angliski kāpjošās intonācijas ikdienas valodā.

Iepazīstinot ar Pertu, Jānis Vucēns aizved uz Botānisko dārzu, kur zied daudzi krāšņi krūmi un puķes. No kalna gala pilsēta apskatāma kā uz delnas. Jānis vēl stāsta, kā tā izskatījies viņa studiju gados, kad tajā vietā, kur tagad paceļas augstceltnes, kādreiz bijuši smiltāji. Perta aug ne gadiem, bet mēnešiem.

Tepat Botāniskajā dārzā uzcelts memoriāls I pasaules karā kritušajiem pertiešiem; katram no viņiem iestādīts koks, veidojot garu jo garu aleju. Pamanu, ka netālu pulcējas jaunieši, gatavodamies 11. novembra svētkiem. Latvijā šis datums ir Lāčplēša diena, Austrālijā un daudzviet citur pasaulē to atzīmē kā Kritušo karavīru piemiņas dienu (Remembrance Day). Sev par kaunu jāatzīstas, ka nebiju ielāgojis, ka Lāčplēša diena pieskaņota I pasaules kara beigu dienai.

Jāņa Vucēna stafeti nākamajā dienā pārņem tēlnieks Māris Raudziņš. Ja atceramies latviešu filmu Sapņu komanda, tur kā viens no basketbolistiem tiek minēts Džems Raudziņš (1910-1979). Māris ir viņa dēls. Viņš ir iecerējis aizvest pie latviešu izcelsmes māksliniekiem. Ar dažiem mazliet biju iepazinies 2013. gadā, kad Talsos un Madonā bija skatāma Māra kūrētā izstāde 8+1.

Šis ceļš pie māksliniekiem dod iespēju iepazīties ar Pertas dažādiem rajoniem. Paši pilsētas iedzīvotāji smejas, ka tā ir maza – tikai ap diviem miljoniem iedzīvotāju, tikpat daudz cik Latvijā kopumā, vienīgi teritorija ir krietni mazāka. Kā ikvienā Austrālijas pilsētā, centrā ir daudzstāvu mājas – debesskrāpji, kur lielākoties izvietojušies dažādu iestāžu, firmu un uzņēmumu biroji, pavalsts administratīvā pārvalde un Rietumaustrālijas parlaments. Ļaudis dod priekšroku privātmājām.

Zeme te kļūst arvien dārgāka, tādēļ jaunie rajoni izceļas ar to, ka privātmājas saspiedušās viena pie otras jo cieši kā zvirbuļi uz elektrības drātīm, neatstājot vietas zaļumiem un padevīgi ļaujoties saules svelmei. Svilinošā saule dedzina ēkas un ļaudis kā uz cepešpannas (tā šķiet ziemeļniekam). Ēnas tikpat še nav. Pat tajās vietās, kur aug krūmāji (buši – kā ļaudis tos sauc) nav glābiņa no karstās saules, kas uzkaist pāri par 30ºC. Saulē retie eikaliptu un citu koku lapotnes visu mitrumu zaudējušas, lapas ir sarāvušās čokurā, un saules stari tiem duras cauri. Bet austrālieši pie tā pieraduši. „Tāds jauks siltumiņš,“ viņi nosaka, kamēr cilvēkam no ziemeļu puslodes šāds laiks liekas nomācošs (pie tam novembrī!).

Krietni tālu no centra, bušu teritorijā iemitinājies Leo Žuks – latvietes un ukraiņa atvase. Latvijā biju viņu iepazinis kā gleznotāju, kurš košās, spilgtās krāsās tēlo Austrālijas dzīvi. Tagad Pertā atklāju viņu kā tēlnieku, kurš no izsviestām metāla ierīcēm – lūžņiem, automašīnu riepām, kokiem un citiem materiāliem darina savus mākslas darbus. Starp krūmiem, augiem un eikaliptiem paēnā 10 akru (4 hektāri) plašā teritorijā saulē gozējas putni, vardes, jātnieki uz zirgiem un citi tēli. Tie ir perfekti darināti, pilni humora, labsirdīga smaida un vitalitātes. Apbrīnojama ir viņa šķietami neierobežotā fantāzija, veidojot, piemēram, Donu Kihotu, džentlmeņus un daudzus citus personāžus dažādās situācijās un pozās. Cik žēl, ka Austrālija ir tik tālu, ka tēlniecība ir tik smaga un maz pārvietojama un ka pārsūtīšanas izmaksas ir tik astronomiskas, ka Latvijai šos izcilos darbus nevar parādīt, sevišķi Jelgavā, kur notiek metāla skulptūru simpoziji. Mūsu un leišu tēlniekiem būtu ko pamācīties.

Netālu no Žuka dzīvo Māris Raudziņš kopā ar savu māti, kam jau pāri 90 gadiem. Sākotnēji viņš darināja proporcijās izstieptu, kailu sieviešu tēlus dažādās pozās, vēlāk viņš veidoja dažādus objektus, kuru ornamentālajos risinājumos novērojama latviešu rakstu tieša klātbūtne. Neraugoties uz to, ka Māris latviski nerunā (viņš vispār ir mazrunīgs), tomēr kāda dvēseles stīga atgādina par viņa nacionālo piederību. Daļa viņa darbi domāti izvietošanai telpā – parkos, dārzos. Diemžēl viņš var parādīt vien dažus darbus, kuri ieguvuši citu saimnieku un tagad grezno viņu skopos košumdārziņus vai nu mājas priekšā, vai iekšpagalmā, kur ir vieta krāšņiem krūmiem un apstādījumiem.

Vienu no tiem ieraudzīju pie Pētera Ciemīša, kurš ar sievu Džilu (Jill) iemājojis angļu tipa kotedžā. Tā ir māju grupa ap iebraucamo pagalmu. Nezinu, kurā laikā tās celtas, bet tā atspoguļo Austrālijas emocionālo pagātni. Tā joprojām atceras ar lielu mīlestību tos laikus, kad šis kontinents bija Lielbritānijas impērijas sastāvdaļa. Austrālieši, tāpat kā kanādieši, vēl arvien uzskata Anglijas karalieni par savējo. Šī nostaļģija pēc seniem laikiem atklājas arī šādā māju grupā, kurā dzīvo Ciemīšu ģimene.

Viņa vārds man ir zināms krietni pasen kā viens no tiem latviešu māksliniekiem, kurš ieguvis savu vietu šīs zemes tēlotājā mākslā. Vienmēr ir pievilkuši viņa portreti kā akvareļi, tā zīmējumā ar tušu. Krāsu vai tušas klājumā, to laukumu un līniju ritmos atklājas modeļa sarežģītā emocionālā vai garīgā pasaule, varbūt pat raksturs, vājības un lielums. Tie parasti ir dziļāku stāstu vērti par to personību, kas mākslinieku piesaistījusi.

Satikšanās ar Pēteri līdzinās tam burvīgajam, slēptajam un ilgotajam priekam, kāds rodas, satiekoties ar senu labu paziņu. Viņš līdz ar Džilu ir atvērti, laipni un sirsnīgi; laiks viņu mājā ātri izžuva, un Māris steidzina doties tālāk. Ko lai dara, viņam jāklausa, jo esmu laika iegrožots. Sirdī tomēr šķendējos, kādēļ nevaru šeit uzkavēties ilgāk? Gribējās ar viņu tuvāk iepazīties. Darbus arī tikai dažus varēju ieraudzīt, lai gan bija ko rādīt un skatīt. Cik būtu lieliski, ja varētu par viņu rakstīt grāmatu. Viņš man ir tuvs un saprotams.

Nākošās tikšanās ir ne mazāk rosinošas. Lūk, Jāņa Nedēļas māja ar teju vai sterilo vidi, kas atkārto viņa savdabīgos darbus perfektajā izpildījumā. Viņš ir viens no redzamākajiem Austrālijas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, par kuru raksta biezas monogrāfijas un kura darbus gaida parādāmies, jo zina, tie būs atkal jauns atklājums.

Gluži citāda ir Gabrieles Mazaļevskas māja un darbnīca, kuru pati veidojusi savām rokām. Te valda iekšēja brīvība, iedvesma un patiesums. Gleznot viņai pēdējā laikā nav bijis laika. Viss atdots uguns šoviem. Tepat arī Selga Ešots. Viņa rāda savas grafikas, bet pārsteidz ar ozollapu vīnu.

Nākamajā dienā pēc ceļojuma uz vīna darītavu kalnos, satikšanās ar tautiešiem Latviešu centrā. Te pirmā uzstāšanās. Kā viņi uzņems manu personīgo pašatklāsmi 18. novembra sakarā par to, kā jutās izbijuša saimnieka dēls Staļina laikos un vēlāk? Klausījās klusi, dažam sariesās asaras acīs. Laikam būšu trāpījis desmitniekā.

Te vēl satiekamies ar gleznotāju Lidiju Dombrovsku-Larsenu. Mēs jau ilgāku laiku sarakstāmies ar interneta palīdzību, esmu lasījis viņas eseju grāmatas un Pētera Zeiles grāmatu par mākslinieci. Viņa aicina pie sevis ciemos, bet – atkal esmu laika trūkumā. Arī citi pertieši grib ar mani aprunāties, paspiest roku. Es neesmu pār savu laiku kungs. Esmu visas latviešu sabiedrības kalpībā šīs gandrīz trīs nedēļas Austrālijā. Ko lai dara, personīgās intereses paliek otrajā un vēl tālākajā plānā. Ak, Dievs, kā gribētos vai ar katru iepazīties, aprunāties; – ikvienam no viņiem taču ir interesants dzīvesstāsts, kuru vajadzētu dzirdēt un pierakstīt. Jāiepazīstas arīdzan ar Latviešu centru, jāielūkojas bibliotēkā un citās telpās.

Ikviens Latvijā, kurš pavadīja mani ar laba vēlējumiem, atgriežoties prasīs, vai tad es slavenos ķengurus esmu redzējis? Pievakarē dodamies uz pilsētas nomali, uz kapiem, jo tur, lūk, esot ķenguri sastopami.

Katram latvietim kapsēta ir svēta vieta, kur nedrīkst celt troksni, bet Austrālijā dodamies kapsētā ar mašīnu. Un tā nemaz neatgādina tādu vietu, kur atdusas mirušie – visur kūmi, koki. Parastais latvietis, to ieraugot, šausminātos un iesauktos, ka tie ir pamesti, aizauguši lauki, nevis kapi. Taču Austrālijā citādāk nevar būt – ķenguri ir spēcīgāki par ļaužu iedomām un vēlmēm. Žogus tik augstus neuzcelsi, lai tiem šie somainie it kā divkājainie, it kā četrkājainie dzīvnieki nepārlēktu pāri. Un ēd viņi visu, kas ēdams, arī puķes. Šeit par mirušo liecina neliela plāksnīte ar uzrakstu, iestiprināta zemē, un kāds mākslīgais zieds, kurus ķenguri atstāj bez jebkādas uzmanības.

Bet tad jau ceļš vijas Adelaides virzienā, nē, turp mani aizgādā lidmašīna. Te atvados no Pētera Strazda un Ināras, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) priekšsēža, kurš Pertā bija ieradies uz zobārstu konferenci un bija piedalījies pertiešu 18. novembra svinībās.

Adelaide

Adelaidē mani sagaida Astra Kronīte – Adelaides Latviešu biedrības valdes priekšsēde. Viņa ir ļoti aktīva sabiedriskajā laukā. Skolotājas darbu viņa lieliski savieno ar latviešu sabiedrības dzīves vadīšanu, viņa ir arī Daugavas Vanagu vīru kora diriģente. Viņa lepojas ar Adelaides Latviešu biedrības namu, skaisto muzeju un Tālavu. Šiem namiem iepretim latvieši ir uzcēluši Sv. Pētera baznīcu, kas atgādina Pētera baznīcu Rīgā. Tā atrodas uz ielas, kurā zied gaišzilie džakarandas koki, atgādinot, ka šajā kontinentā ir pavasaris.

Adelaidē atvelku elpu, dzīvojot Astras un Imanta Kronīša plašajā mājā kalna nogāzē, kur Imants izveidojis skaistas augu terases. Viņš ir arī tas, kurš aizved mani uz Austrālijas latviešu iegādāto un iekārtoto īpašumu Dzintari. Tajā atrodas Annas Ziedares Vasaras vidusskolu. Tur ir ko pasvīst, jo termometra stabiņš paceļas līdz 39°C atzīmei. Bet vēl jau nav vasara, kad kļūst vēl karstāks. Šī iemesla dēļ Dzintaros baznīca iekārtota klajā laukā, no kura paveras skaists skats uz kalnaino krastmalu un Kluso okeānu.

Kādu dienu Bruno Krūmiņš mani aizved uz Migrācijas muzeju, kas ir vecākais šāda veida muzejs Austrālijā (atklāts apmeklētājiem 1986. gadā) un kas izvietojies 19. gadsimta celtnēs, starp tām arī nabadzīgo ļaužu patversmē. Bruno Krūmiņš ilgus gadus vadīja Adelaides Latviešu biedrību, darbojies dažādās organizācijās, tādēļ labi pazīstams visā pilsētā. Sevišķi būtiski ir tas, ka viņš ir bijis pirmais neanglis, kuru ievēlēja par gubernatora vietnieku, tātad bija otrā persona Dienvidaustrālijas pavalstī. Viņš man rāda muzejā plāksni, kurā atzīmēta Latvija, Lietuva un Igaunija, no kurienes nākusi daļa imigrantu. Pagalmā uz akmeņiem iegravēti to cilvēku vārdi, kuri ziedojuši muzejam noteiktas summas. Atrodu arī latviešu vārdus. Viņš arī palepojas, ka te 2014. gada sākumā bijusi iekārtota izstāde Adelaides Latviešu biedrības jubilejas reizē. Arīdzan pastāvīgajā ekspozīcijā var atrast ziņas par latviešiem.

Mans labais ceļvedis Imants aizved pie gleznotāja Andra Jansona, kurš uzbūvējis māju stāvā kalnā. Tajā ieejot, nevari zināt, ka daļa ēkas atrodas dziļi lejā. Darbnīcā gan netiekam. Tur patlaban meistars liek grīdu. Tad nu sarunājamies viņa omulīgajā viesistabā ar viņa gleznām pie sienas. Viņa talants atklājies jau skolā, tādēļ vēlāk strādājis par zīmētāja kādā arhitektu birojā. Mācījies pie vairākiem māksliniekiem, kuru vadībā attīstījis savus dotumus. Kopš 1971. gada viņš nodarbojas tikai ar glezniecību, apbraukājot turpat vai visu pasauli un gleznojot senatnīgas dabas ainavas ar mežiem, senām ēkām, upju līčiem un sabangotiem jūras krastiem. Viņa darbos paveras ļoti romantisks skats uz pasauli, ko iecienījuši daudz skatītāju.

Ceturtdien Adelaides Daugavas Vanagu namā vakariņās iepazīstos ar vietējā latviešu radio vadītāju Skaidrīti Aguleviču, ar Aldi Putniņu, ar diakonu Dr. Ivaru Ozolu un citiem aktīvākiem latviešiem. Nams ir neliels, bet ērts un gaumīgi iekārtots.

Nedēļā, kuru pavadīju Adelaidē, sakrita ar G20 valstu vadītāju tikšanos Brisbanē. Ik rītu un vakaru skatāmies TV ziņas un sekojam, kā tad lielinkvizitors un patvaldnieks Putins uzvedas. Nemīl viņu pasaule; priecājas par viņa kļūdām un skurinās par viņa uzvedību. Kad parādās jaunums, ka neitrālajos ūdeņos piestājis krievu karakuģis, visi smejas un brīnās, vai tad krievi gatavojas Austrālijai pieteikt karu?!

Bet tad jau pienāk sestdiena, 15. novembris, kad Adelaidē svin 18. novembra svētkus. Diena sākas ar Latvijas karoga uzvilkšanu mastā, ar bērnu priekšnesumiem. Tik maziņi, ka dažs nesniedzas pāri galdam, bet vecāki laiž viņus sestdienas skolā, tādēļ labi runā latviski, protams, ar angliskām intonācijām, bet tomēr runā un dzied. Vēlāk pēc uzstāšanās noklausāmies J. Haidna stīgu kvartetu Eldera Konservatorijas audzēkņu izpildījumā. Koncertu noslēdz apvienotais koris. Acīs sariešas asaras – arī šeit dzied Mārtiņa Brauna Saule, pērkons, Daugava un Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesmu, kas skan pavisam citādāk, ja to dzirdi tik tālu no Latvijas.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com