Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Daugavgrīvas cietoksnis – uguns upe

„Rīga 2014“ – Eiropas Kultūras galvaspilsēta

Laikraksts Latvietis Nr. 350, 2015. g. 7. martā
Anita Apele -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Paula Jaunzema skulptūras Vakarbuļļos. FOTO Anita Apele.

Paula Jaunzema skulptūras Vakarbuļļos. FOTO Anita Apele.

„Hamburģeris“ Paula Jaunzema skulptūrparkā. FOTO Anita Apele.

Sandra Jakušonoka pie baznīcas. FOTO Anita Apele.

Orķestris. No kreisās: Artūrs Bērziņš un Ansis Nikolauskis. FOTO Anita Apele.

Bolderājas Evaņģēliski luteriskā baznīca. FOTO Anita Apele.

Orķestris uz Daugavgrīvas cietokšņa vaļņa spēlē "Pie dzintara jūras". FOTO Anita Apele.

Novembra sākumā ļaudis pat nemudināti pie apģērba piesprauž Latvijas karoga lentītes, apliecinot savu cieņu, piederību Latvijai. Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros bija iespēja apmeklēt virkni sarīkojumu gan par maksu, gan par brīvu.

Apceļo savu dzimto zemi! Šādu saukli atceros no bērnības. Izrādās, ka nepazīstu pat dzimto pilsētu Rīgu, un it sevišķi nepazīstu Pārdaugavu, centīšos laboties. Pagājušā gadā Rīga - 2014 Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros Bolderāja grupa rīkoja ekskursiju uz Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. Par cietoksni un tā vēsturi lasāms garš apraksts uz planšetes cietokšņa teritorijā. Citēšu mazu daļiņu no raksta: „Bīskapa Alberta hronikā minēts, ka 13. g.s. sākumā pie Daugavas ietekas jūrā tika uzcelta krustnešu pils cisterciešu klosteris, kam dots Daugavgrīvas vai Dūnamūndes vārds. Ordeņa pils gandrīz 400 gadus bija stratēģiski izdevīga vieta Rīgas pilsētas aizsardzībai.“

Pieprasījums uz ekskursiju bija tik liels, ka Bolderāja grupai bija jānodrošina trīs lielie pasažieru autobusi, lai visus ieinteresētos varētu aizvest. Pirmais patīkamais pārsteigums bija divu vīru pūtēju orķestris*, kas ekskursantus sagaidīja Rīgā pie autobusiem, spēlējot jautru Kur tu teci, gailīti mans? Katrā pieturā šajā vējainā, aukstā dienā orķestris ekskursantus uzmundrināja; pat uz Daugavgrīvas cietokšņa vaļņa, jautri spēlējot Pie dzintara jūras. Man personīgi šķita, ka orķestris visjaukāk nospēlēja Dievs kungs ir mūsu stiprā pils Bolderājas evaņģēliski luteriskā baznīcā, kur, man un citiem ekskursantiem nemanot, divu vīru pūtēju orķestris bija ieņēmis mazās koka baznīcas balkonu, no kurienes tad arī braši pūta meldiju. Tālāk devāmies caur Bolderāju uz Vakarbuļļiem apskatīt Paula Jaunzema skulptūrparku, kur sevišķu uzmanību pievērsām akmens hamburģerim. Ekskursija ilga četras stundas, vēders kurkstēja, un hamburģeris lika manīt izsalkumu, kas pirms tam nebija manīts, jo Sandra un orķestris mums visu laiku piesaistīja uzmanību.

Šo ekskursiju vadīja Sandra Jakušonoka, kas bija ļoti zinoša, jautra, interesantu notikumu un anekdošu stāstītāja. Ceļā redzējām stikla rūpnīcas paliekas, kas atgādināja karā sabombardētas drupas; Spilves pļavas, kur pavasarī griežot griezes; Spilves lidlauku, no kurienes Cukurs izlidojis uz Gambiju; ģimenes dārziņus, kur ļaudis jūtoties kā burkāni, jo viņus varot pēc vajadzības novākt (Kā sapratu, Rīgas domes komercvajadzībām.); Latvijas Finiera rūpnīcu; silikātu rajonu ar mazajām strādnieku mājiņām, kas silikātu ķieģeļu rūpnīcas vajadzībām tika sabūvētas 1960. gados. Daugavgrīvas cietoksnis reiz, pat ne tik sen senos laikos, kalpojis gan Latvijas armijai, gan padomju armijai – tagad, diemžēl, cietoksnis neapkopts, aizaudzis; sadrupis izcilais Latvijas kultūrvēstures piemineklis.

No stāstītā un Sandras attieksmes varēju nepārprotami nojaust, ka Sandrai Bolderāja ir ļoti, ļoti mīļa vieta, un pēc šīs ekskursijas arī es vēlreiz gribētu tur atgriezties.

2014. gada 18. novembra vakarā steidzāmies uz Raxtu Raxti – Latvijas svētku lielkoncertu jaunatklātajā koncertzālē Rīga. Nolēmām izmantot sabiedrisko transportu. Pietura no mūsmājas nav pārāk tālu, un šovakar novietot privāto automašīnu Rīgas ielās būtu ļoti sarežģīti – krastmala būs slēgta, Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris, kas iet garām Brīvības piemineklim, arī būs satiksmei slēgts, varbūt ar draugiem vajadzēs uzdzert laimes Latvijai, tādēļ mana šoferēšana šoreiz atkrita – priecājos, jo varēšu iedzert kādu glāzi šampanieša. Kad tikām pie autobusu pieturas – pirmais autobuss bija ļaužu pārpildīts, otrais pārpildīts, pēc trešā pārpildītā autobusa, nolēmām iet ar kājām pāri Vanšu tiltam. Gājiens nav tāls, bet uz tilta ir ļoti vējains – frizūras un cepures aiziet vējā! Arī citi neuzņemtie pasažieri nāca pāri vējainajam tiltam – ģimenes ar maziem bērniem, ar līdzpaņemtām neaizdegtām lāpām. Kaut kur ap tilta vidu sapratām, ka arī tilts satiksmei uz Centru slēgts. Labi vien, ka negaidījām, jo diezin kur šie pārpildītie autobusi pasažierus aizveda? Kad tikām tilta augstākajā punktā un sākām lejupceļu, domāju, ka visus gājējus pārsteidza spožā gaisma, kas tuvojās visas Valdemāra ielas platumā, četru braucamo joslu platumā! Kaut kas neredzēts! Arī citus gadus lāpu gājiens sākas pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa un parasti lokās gar kanālmalu kā šaura uguns upīte. Tomēr, tik iespaidīgu lāpu gājienu nevienā citā 18. novembra vakarā nebijām redzējuši. Lāpu nesēji, karogu nesēji nāca dziedādami, bungu pavadījumā! Manā fotogrāfijā ir redzama tikai maza daļa no lāpu nesējiem, kas tuvojās kā uguns lavīna. Domāju, ka mana roka drebēja, jo nesagaidīju šādu gājienu. Otrā rītā lasīju, ka 14 000 lāpas bija sagādājusi Nacionālā apvienība, bet šim gājienam pievienojās arī citi lāpu nesēji, kas bija iegādājušies savas lāpas; bija arī ļaudis, kam nebija lāpu, tad skaitlis būtu vēl lielāks. Šī bija varena patriotisma izpausme Rīgas Kultūras galvaspilsētas ietvaros.

Anita Apele
Laikrakstam „Latvietis“

*Red. Divu vīru „pūtēju orķestris“ – Latvijas Nacionālās operas mūziķi Artūrs Bērziņš un Ansis Nikolauskis.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com