Pirmo reizi Operā

Palielināt / Enlarge

Kopbilde operā. FOTO Artūrs Dzenis.

Palielināt / Enlarge

Biruta Heistere ar trim  saviem stipendiātiem 2013. gada vasarā. FOTO Artūrs Dzenis.

Vairākiem no 60 Vītolu Fonda stipendiātiem un viņu viesiem 28. janvāra vakarā tiešām Operā ir pirmā reize. Par to viņiem jāpateicas vienai ļoti dāsnai ziedotājai no Anglijas. Tā ir mūsu mīļā Biruta Heisteres kundze, kas to dara jau otro reizi, bet šoreiz pati nevar ierasties, un tādēļ viņas vietā ieradušies šīs tradīcijas dibinātājs Andrejs Ozoliņš un viņa kundze Dalsija (Dulcie). Iepriekš mums jāsapulcējas plkst. 17.00 Operas kafejnīcā. Par to visi esam priecīgi, jo mēteļus varam nodot garderobē jau pirms saviesīgās dzīves.

Vakara oficiālo daļu iesāk Andrejs Ozoliņš ar novēlējumu visiem stipendiātiem nekad dzīvē neuzdot to svarīgāko, kas ir izglītība, izglītība un vēlreiz izglītība. Tālāk viņš jauniešiem velta vēl šādus vārdus:

„Paldies Dievam, ka jūs esat miera laika bērni. Dažādu iemeslu dēļ jums neiet viegli, bet nav tā kā kara laikā, kad reizēm nezini, vai nākošo dienu redzēs, vai nē. Jūs esat Latvijā, un tas nozīmē, ka neesat svešā zemē. Jūs zināt, ka neesat bēglis un pusdienas neatkarājas no kopkatla, kurā var pietrūkt ēdamā.“

Savu īso uzrunu viņš nobeidz ar vārdiem: „Neaizmirstiet palīdzēt tiem, kam nav gājis tik labi kā jums, jo tā jūs arī palīdzēsiet Latvijai, un palīdzēt Latvijai ir viena no svarīgākajām lietām, ko variet izdarīt.“

Jauniešiem ziedotājas Birutas Heisteres vēlējumu nodod Vita.

Un tad ir jauniešu kārta izrādīt pateicību Ozoliņu pārim un līdz ar to mūsu šī vakara labvēlei Birutai Heisterei. Jaunieši nāk cits ar ziediem, cits ar konfekšu kārbu, vēl kāds cits ar medus burciņu, cits ar kartiņu un sirsnīgiem vārdiem. Viena no pateicīgajām stipendiātēm Andreju aplaimo ar pašas gatavotu apēdamu magoni. Arī man pa starpai palaimējas saņemt vienu burvīgu metru garu, sarkanu rozi, latvisku kalendāru un bezgala garšīgas šokolādes konfektes no firmas Gustavs.

No jauniešiem mums tiek veltīti visāda veida labas veselības vēlējumi, un jāatzīst, ka tie mums noder abiem, jo Andrejam pēc smagas muguras operācijas katrā padusē ir pa kruķim, bet man pēc manējās vienmēr pie rokas spieķis. Kad garā rinda ar pateicībām ir galā, tad varam sākt cienāšanos. Tā tiešām ir varena, mums netrūkst ne kafijas, ne tējas, ne sulas slāpju remdēšanai, un izsalkumu mums liek aizmirst gan svaigi pīrādziņi, gan arī dažnedažādas uzkodas un maizītes. Jaunieši, acīm redzot, ir izsalkuši, jo daudzi nāk tieši no lekcijām vai praktiskiem darbiņiem dažādās laboratorijās.

Par garšīgo cienastu Vītolu Fonda valdes priekšsēde Vita Diķe Operas kafejnīcas īpašniekam un mūsu viesmīlīgās uzņemšanas galvenajam vaininiekam pasniedz goda rakstu. To viņš godam ir arī nopelnījis, jo pats kopā ar savu palīgu nepārtraukti apstaigā mūs ar pilnām paplātēm, un mēs gandrīz ne reizi neatsakāmies no vēl viena gardumiņa. Kamēr es ēdot, cītīgi pierakstu redzēto un dzirdēto, māsa Mundrīte iegrimusi sirsnīgā sarunā ar Ozoliņa kundzi Dalsiju. Pēc brīža es dzirdu, ka Mundrīte viņai prasa: „Kādēļ tad jums nav Latvijas pilsonība?“ Es izspurdzu smieklu šalti, jo zinu, ka Andrejs savai Dalsijai tik labi iemācījis latviešu valodu, ka nemaz nevar pateikt, ka viņa nav latviete. Vēlāk vēl uzzinām, ka viņa dzied Straumēnu korī un ir viņu pianiste.

Ar fotografēšanos nemaz neiet viegli, jo mūsu grupa ir liela, kur pakāpties mums nav, un nav arī daudz krēslu, kur gados vecākie var apsēsties. Labi, ka mums tādu nav daudz, un drīz vien mums trim vecīšiem krēsli ir atradušies, bet mums priekšā jau satupušies lunkanākie jaunieši. Man blakus uz celīšiem tup AB*, kas pirmo gadu studē Stradiņa Universitātē. Viņa ir jau iepazinusies ar cilvēku kaulu un muskuļu sistēmām, pie kam šodien jau nolikta pirmā ieskaite uz labu 8 atzīmi. Viņa man saka, ka laika vēl diezgan izdomāt, kas būs viņas specialitāte. Man priekšā uz grīdas apsēdies RTU students NN* – 4. kursā ceļu būvniecības fakultātē. Viņš ir arī korporācijas Selonija krāsnesis un šodien svinīgi ar krāsām pienācīgi sapucējies. Kamēr Vita kārto fotografējamo rindas, viņš man apsola, ka pēc gada jau būvēs un labos tikai Latvijas ceļus. Viņam blakus ir viņa kursa biedrs Jānis Zvirgzdiņš, kurš man apsola NN turēt pie vārda.

Jānim blakus aptupusies 1. kursa studentīte, kura par savu karjeru ir izvēlējusies zobārstniecību. Viņa ir no Ventspils un par savu stipendiju Stradiņa Universitātē Alīna Gončarova var pateikties nelaiķim Kārlim Cīrulim no Bostonas. Bet man aiz muguras, lai nākamā rindā stāvošos biedrus neaizsegtu, pietupusies Anda Arbidāne. Arī viņa studē medicīnu, un tagad jau zina, ka kādreiz būs laba ausu, deguna un kakla ārste. Arī viņas māsa ir izvēlējusies karjeru medicīnā, un pēc Stradiņu Universitātes beigšanas būs acu ārste. Kad beidzot rindas cita aiz citas ir saorganizētas, Artūrs var savu kameru klikšķināt pēc sirds patikas.

Kad mūsu šī vakara tikšanās ir pienācīgi iemūžināta, laiks iet uz zāli un nodoties kultūrai. Skatīsimies šī gada Operas jaunāko iestudējumu – Artūra Maskata komponētu operu Valentīna. Tā pamatota uz Valentīnas Freimanes dzīves stāstu, kas aprakstīts grāmatā Ardievu, Atlantīda. Libretu sarakstījusi dzejniece Liāna Langa kopā ar komponistu Maskatu. Tas viss uz skatuves salikts ar Viestura Kairiša izdomu un fantāziju. Pēc izrādes jaunieši atsūta savus iespaidus par sarīkojumu un operu. Vairums viņu bija sajūsmā, par ko liecina viņu komentāri pēc izrādes.

Izrādē „Valentīna“ Otrā pasaules kara tematika un sižeta virzība bija dramatiska, dažiem niansētiem komēdijas elementiem mijoties ar nenovēršamo kara traģēdiju, ko pārdzīvoja galvenā varone Valentīna, Latvijas ebrejiete, kura kara dēļ zaudēja savu tēvu, māti, mīļoto vīrieti un draugus. Izrāde spēja patiesi attēlot Latvijas situāciju gan pirms Otrā pasaules kara, gan tā laikā, ievijot vēsturisko notikumu līkločos cilvēku dzīves intrigas, pārdzīvojumus, nodevību un cerību. Milzumliels paldies Birutas Heisteres kundzei par šo burvīgo iespēju noskatīties izrādi! (Mārtiņš Vaivads, Rīgas Stradiņa universitātes 2. kursa students)

Opera mani pārsteidza – sākot ar vēsturiski biogrāfisko sižetu un beidzot ar Artura Maskata meistarīgo, piemēroto, bet neuzkrītošo mūziku. Man šķiet, ka Arturs Maskats ir uzrakstījis operu, kura ir ļoti noderīga Latvijai šajā politiski ne īpaši stabilajā laikā, jo tā ir ļoti patriotiska. Šajā izrādē sajutos īpaši – paldies par iespēju būt klāt tik nozīmīgā kultūras pasākumā! (Daumants Liepiņš, Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas 1. kursa students)

Garīgais baudījums, kas slēpās ne tikai mūzikas skaņās, skaistos tērpos vai skatuves dekorācijās. Īstais baudījums bija apliecinājums, cik svarīga ir laba izglītība katram vienam un Latvijai kopumā, un būt starp cilvēkiem, kas domā līdzīgi. Paldies par skaisto vakaru! (Anda Arbidāne, Rīgas Stradiņa universitātes 3. kursa studente)

Šo tikšanos varētu saukt par labdarības kultūras pasākumu, kura ideja ir ļoti skaista un cēla, par ko liels paldies Birutas kundzei. Ozoliņa kunga runā klausoties, jāpasakās Dievam par to, ka, kā viņš teica, esam miera bērni. Vakardiena mani ļoti iedvesmoja, tik ļoti lika aizdomāties par lietām un vērtībām, kas ikdienā šķiet piemirstas un otršķirīgas, paldies par šo lielisko iespēju, ko dāvājat! (Sintija Trafimoviča, Latvijas Universitātes 2. kursa studente)

Vakars tiešām bija to vērts, un man galvenais jau bija atkal iepazīties ar jauniem vēl neiepazītiem jauniešiem, kam ar savu centību un panākumiem izglītībā palaimējies iekļūt Vītolu fonda stipendiātu pulkā, kam palaimējies iepazīt tādus cilvēkus kā Birutu Heisteri un Andreju Ozoliņu, un kas tagad turpina savu izglītību un būs tie, kas nākotnē cels Latviju, un mēs ceram, ka Birutiņa nākamgad atkal būs kopā ar mums.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“

* Vārdi izņemti, lai aizsargāt privātumu.