Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dzīve ir rūgta, alus ir salds...

„Laimas“ aprūpētāju izbraukums

Laikraksts Latvietis Nr. 349, 2015. g. 27. febr.
Margota Puķīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Velima un Līgo pēta ēdienkarti. FOTO Margota Puķīte.

Margotai garšo saldais alus. FOTO Ināra Strazda.

Ancis un Rita sīki pēta alus degustācijas piezīmes. FOTO Margota Puķīte.

Adelaides LAIMAS aprūpētāji kā pirmo izbraukuma vietu izvēlējās apciemot pazīstamo vācu krogu Bierhaus Lobethālē, Adelaides kalnos. Vieta ļoti piemērota, jo tieši piektdien, 20. februārī, laika prognoze atbilda alus degustēšanai.

Dienvidaustrālija atšķiras no citiem Austrālijas štatiem ar to, ka pirmie imigranti, kuri ieceļoja Adelaidē deviņpadsmitajā gadsimtā, samērā lielā skaitā bija vācieši no Silēzijas un Saksonijas (Ziemeļvācija). Galvenokārt tie bija lauksaimnieki un luterāņi. Kad vācieši ieradās ar kuģi Port Adelaidē, viņi devās ar kājām uzsākt savu saimniecību vietās, kuras šodien pazīstamas kā Klemzig, Hāndorfa (Hahndorf) un Barosa ieleja (Barossa Valley). Jauniebraucēji bija ļoti strādīgi un ticīgi cilvēki, un tik ātri neasimilējās, tā saglabājot savu valodu, vācu tradīcijas un tradicionālo virtuvi. Viņi arī prata brūvēt alu, kūpināt gaļu, siet sieru un taisīt vīnu. Pat šodien Dienvidaustrālijā tūrisma prospektos izceļ pirmos vācu imigrantus un iekārdina viesus ar garšīgām vācu desām, šķiņķiem, skābētiem kāpostiem, kūkām, vīniem un alu, un visi pagatavoti no senām receptēm, kas nodotas no paaudzes paaudzē.

Jau pagājuši divi mēneši kopš aprūpētāji piedalījušies kādā pasākumā, un, dzīvojot vientulībā savās mājās, viņi ar lielāko prieku pieteicās braukt uz Lobethal garšot alu un pusdienot. Gandrīz neviens no braucējiem nav alus cienītājs, un viens otrs uztraucās, vai būšot arī iespēja dzert vīnu un kafiju.

Janvāris bija samērā vēss, tomēr mēneša sākumā Adelaides kalnos izcēlās liels ugunsgrēks, kas nopostīja vairākas mājas. Šoferis Ints izplānoja maršrutu tā, lai dotu iespēju braucējiem redzēt ugunsgrēka sekas. Visi bijām pārsteigti, cik ātri eikaliptu sadegušie melnie stumbri un zari bija saauguši pilni ar jaunām, zaļām lapām. No melnās zemes spraucās skaisti, mazi, kupli krūmi. To nebijām gaidījuši. Gaidījām redzēt melnus, sadegušus kokus un lielu melnu klajumu, kur agrāk kuploja eikalipti. Skatoties pa autobusa logu, pavērās spilgti zaļi zari, kas deva mums lielu prieku un apmierinājumu. Priecē arī tas, ka daba uzvarēja, un atkal pēc dažiem gadiem kalnus un lejas, kur reiz plosījās ugunsgrēks, klās brangas eikaliptu audzes.

Kopš brokastīm bija pagājis jau krietns laiks, un mūsu vēderi mums ziņoja, ka pusdienlaiks tuvojās, un viens otrs sāka mainīt domas par alus dzeršanu. Autobusā bija pieejams ūdens, bet, dzerot ūdeni, slāpes nemazinājās. Varbūt tiešām būs jādzer alus, lai remdētu slāpes? Piebraucām pie kroga. Izkāpjot no autobusa, sajutām karstumu, ko Austrālijas saulīte spēj mums dot. Ātri iegājām vēsā krogā un tūlīt zinājām, ka esam īstā vietā. Mūs mīļi sagaidīja saimniece un nosēdināja visus pie rezervētiem galdiem.

Tagad sākās problēmas izlemt, ko pasūtīt pusdienām, jo ēdienkarte tik gara, un visi piedāvājumi likās garšīgi. Viena otra griezās pie draudzenes pēc padoma – ko pasūtīt. Starplaikā var sasmaržot visādas garšvielas nākam no virtuves, kuras pastiprināja izsalkumu. Daži bija tik apmulsuši, ka pasūtīja to pašu ko kaimiņiene, neizlasot, kas tieši bija pasūtīts. Kad galīgi nolēma ko pasūtīt, visi atvilka elpu, jo tagad tikai jāgaida kamēr viesmīle atnāks saņemt mūsu pasūtījumu. Beidzot bija laiks pievērst uzmanību šai skaistai, lielai telpai. Varēja redzēt daudz dažādas alus pudeles, kausus un citus ar alu saistītus priekšmetus. Lēnā garā rinda pie letes pieauga, jo tur pasūtījām dzērienus. Pie galda pienāca viesmīle pieņemt mūsu pasūtījumu. Tiklīdz ieraudzījām saldo ēdienu izvēli, sākās īsts apmulsums. Tad viens otrs nolēma dalīties – vienu porciju uz pusēm, tā – lai varētu visu izbaudīt tādējādi noteikti nebūtu vietas vakariņām.

Alus degustēšana bija interesanta. Mums tika pasniegts gara koka dēlis ar astoņiem caurumiem, kur katrā bija ielikta degustēšanas alus glāze – seši gaišie un divi tumšie ali. Klāt bija pievienota lapa, uz kuras bija apraksts par katru no tiem. Visi ali bija darināti uz vietas, un pirms mājās braukšanas mums bija iespēja nopirkt alu līdzņemšanai. Alus darināts pēc senas vācu receptes un nav pieejams Adelaides krogos. Degustācijas laikā varējām novērot, kuri ir alus cienītāji un kuriem nav izsmalcināta garša un no alus daudz nesaprot. Pēc degustācijas viens pēc otra komentēja nobaudīto alu: „Man tas garšo... Tas ir kā Latvijas alus... Man garšo tumšais, varu sagaršot šokolādi... Es gan pirkšu pāris pudeles vīram, viņam noteikti garšos.“

Tiklīdz tika pasniegtas pasūtītās pusdienas, iestājās klusuma brīdis, jo visi kāri baudīja gardo mielastu. Brīdī, kad pirmais izsalkums bija remdēts, atsākās dziļas pārrunas par pasniegtā ēdiena kvalitāti. Laimas aprūpētāji samērā bieži ēd pusdienas restorānos, un viņi prot ļoti labi novērtēt ēdienu. Dzirdēju pa ausu galam, kā abas draudzenes viena otrai čukstēja: „Man tas gan bija par daudz,“ uz ko draudzene piekrītoši atbildēja. Viena, savukārt, dikti ilgi skatījās uz pasūtīto ēdienu un brīnījās, kāpēc rīsi pasniegti kopā ar zivīm. Vairums aprūpētāju piekrita, ka viss bijis ļoti garšīgs un vienojās atkal braukt nogaršot kaut ko citādāku, kā arī sprieda atturēties no vakara maltītes, jo vēderi bija pilni.

Brauciens atpakaļ likās īss, varbūt kāds bija drusku iesnaudies uz mirkli, cits savā nodabā pārdomāja piedzīvotu. Līdz nākamai reizei!

Margota Puķīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com