AL 55.KD Kopkora koncerta atbalss

Palielināt / Enlarge

Kultūras dienu kopkoris. Diriģents Ints Teterovskis. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Apvienotais vīru koris. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Koncerta publika. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Solistes. No kreisās: Kristīne Kārkle-Puriņa un Lorija Cinkusa. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Diriģents Ivars Cinkuss. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Solisti Anna Mačēna un Ints Teterovskis. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

XX Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Koru koncertu dziesmu tekstu grāmatiņa.

Atskatā rakstītu rakstu par kādu notikumu var uzņemt dažādi. No vienas puses – tās ir vecas ziņas, kas nevienam vairs neinteresē, no otras, atskats dod iespēju atcerēties, izvērtēt un izvētīt paliekošo no pārejošā. Mans kolēģis Juris Krādziņš rakstīja par šī sarīkojuma tiešo norisi Ritums, nr. 723. Mans nolūks – ar video ieraksta palīdzību – ir sniegt plašāku perspektīvi uz koncertu kā tādu un tā nozīmi mūsu kultūras dzīvē. Ja ir tā, kā dažkārt saka, ka atskats met laipu uz nākotni, lai šai gadījumā tas būtu uz jaunu Kultūras dienu veidošanu nākotnē.

Neapšaubāmi Kopkora koncerts ir Kultūras dienu (KD) kulminācija. Tas notika 2014. gada pašā nogalē – 30. decembrī. Koncerts dod iespēju parādīt, ko katrs koris pēdējo gadu laikā ir apguvis savās mājās, un ko varam veikt visi kopā. Šoreiz, skats, kas veidojās mūsu acu priekšā, bija kā jauno spēku – jaunu koristu un jaunu diriģentu – parāde: deviņi kori, astoņpadsmit diriģenti – vairums jauni – un pieci solisti – dziedātāji un instrumentālisti. Bija spēki no Latvijas, spēki no Īrijas, spēki no lieliem un maziem centriem Austrālijā un spēki no kultūras viensētām, kam tuvumā nav ne liela, ne maza centra. Šai garajā ierindā paguruma nemanīt. Ja ir gadījies dzirdēt nopūtas: „viss iet mazumā, nez vai nākamās Kultūras dienas vairs spēsim sarīkot,“ tad šo svētku jauno spēku skate parādīja, ka nav vietas šaubām, nav vietas nopūtām. Mēs augam, topam un no jauna pārveidojamies, iepriekš neparedzētos veidos.

Kā konkrētu piemēru lai minu dienu, neilgi atpakaļ, kad skumām par Sidnejas jauktā kora tā saucamo dabisko iziršanu. Nepagāja ilgi. Atbrauca diriģents Ints Teterovskis no Latvijas, atrada entuziastus – dziedātājus un diriģentes Dainu Kainu un Sandru Dragūnu mūsu pašu vidū... un dažu dienu laikā sastādīja jaunu kori ar mērķi un nosaukumu Sidnejas Kultūras dienu jauktais koris. Kā plašākā kultūrā mēdz teikt, kas sekoja, pieder vēsturei. Lūk, nav jāmeklē tālāk. Kur griba, tur būs arī veiksme.

Turpinājumā, neilgi vēlāk atbrauca mērķa papildspēki vienā personā, proti, diriģents Ivars Cinkuss. Ar diriģentes Zanes Riteres un Dainas kora līdzdarbību uz tika noorganizēti diriģentu kursi Melburnā,* kuru augļus skatījām un klausījām šai dižajā Kopkora koncertā.

Vēl brītiņu pie šīs domas pakavējoties, ir jāizsaka atzinība mūsu pašmāju pieredzējušajiem diriģentiem, kas saskatot jaunus, potenciālus diriģentus savu koristu vidū, ir devuši tiem iespēju savas dotības pilnveidot. Paldies.

Rakstot par šo koncertu, kā pirmo gribu izteikt atzinību koncerta organizētājai un vadītājai Dainai Kainai par programmas izvēli un tās vērīgo sakārtojumu. Putna lidojumā programmas mets gluži vienkāršs: sākām ar himnu, turpinājām ar Tēva reizi un nobeidzām ar visu latviešu, visos laikos un vietās vienojošo Pūt, vējiņi un ar daudz sirds un dvēseles maizes pa vidu. Kā pakete – koncerts bija pilnīgs. Nekā, ko pielikt, nekā, ko atņemt.

Koncertu atklāja ar valsts himnu Dievs, svētī Latviju – Inta Teterovska vadībā. Kas sekoja, izvērtās par minēto Kultūras dienu jauno spēku skati. Viena aiz otras mūsu priekšā stājās jaunās diriģentes: Daina Kaina, Sandra Dragūna un Elita Luce, kā arī mūsu pieredzējušās diriģentes Zane Ritere un Lilita Daenke, katra ar vienu dziesmu. Pārējās jaunās diriģentes uzstājās koncerta otrā daļā. Kā pirmā Kultūras dienu publikai debitēja Daina Kaina ar Lūcijas Garūtas Mūsu Tēvs debesīs. Šai izpildījumā aizkustināja diriģentes dziļā iejūtība skaņdarba veseluma veidošanā: meistarīgi kontrolētie kāpinājumi, klusinājumi un smalki niansētie, saskaņotie frazējumi. Taču, kas saistīja pāri visam, bija lūgšanas taustāmais klusums. Kad klusums skan, tad zinām, ka esam kaut kā liela priekšā.

Sekoja četras dziesmas; visas ar kopēju dzimtenes mīlestības tēmu. Kaut tēma visām viena, katra dziesma izskanēja ar savu īpašu, diriģentes veidotu skaņu un noskaņu. Bija prieks vērot, ka koris un diriģentes runā vienu valodu, korim lasot diriģenšu interpretatīvās vēlmes kustībās un sejas izteiksmē. Zanes Riteres vadītā Zigmāra Liepiņa Svētī debesīs šo zemi izcēlās ar dziesmas gaišo noskaņu, skanīgo dziedājumu un Annas Mačēnas dzidro solo pienesumu. Tāpat patika ar plašiem žestiem un plašu skaņu Sandras Dragūnas veidotā Pētera Barisona Latvijā. Šim plašajam skaņu audumam kā liegi atmiņu dzīpari cauri vijās Saulīt' tecēj un Jāņu dziesmas motīvi. Jāņa Lūsēna Karoga dziesma izpildījumā diriģente Elita Luce panāca vienkārši skaisti niansētu, vijīgu dziesmas plūdumu. Vairāk nevajadzēja.

Nobeidzot šo jauktā kopkora pirmo daļu, ar skaidru priekšstatu un pārliecību, kā dziesmai jāskan, Lilita Daenke ļāva izskanēt Jāņa Mediņa Tev mūžam dzīvot, Latvija. Privilēģija, ko rakstītājam piešķir video ieraksts, ir iespēja norisi vērot kā no zāles, tā tuvplānā. Dziesmai izskanot, smaidīja koris, smaidīja diriģente un smaidīja klausītāji, izsakot savu prieku sirsnīgos aplausos.

Pirmās daļas otro pusi izpildīja KD vīru kopkoris. Dzirdējām astoņas dažāda rakstura, dažādas noskaņas dziesmas, sešu diriģentu vadībā. Starp tiem, debitanta neviena. Visi ar koncertpieredzi azotē. Šai programmas daļā ievērojamu vietu ieņēma instrumentālie pavadījumi, kas dažādās kombinācijās pilnveidoja dziesmu skaņu un noskaņu.

Kā pirmo dzirdējām Valda Zilvera skanīgo dziesmas slavinājumu Dziesma dziesmai – Astras Kronītes vadībā ar viesu kora Pernigele koncertmeistares Solveigas Bokas tikpat skanīgo pavadījumu. Nevarētu vēlēties piedienīgāku sākumu spožajai priekšnesumu virknei, kas sekoja.

Bruno Skultes šūpuļdziesmu Latvijai Aijā novadīja Ivars Štubis tīrā a cappella dziedājumā. Iepriecināja diriģenta veidotā sakarība starp Teodora Tomsona gleznainajiem vārdiem un dziesmas liego, līgano melodiju.

Imanta Kalniņa Lūgšana saistīja ar emocionālo intensitāti, ko diriģents Jānis Laurs piešķīra šīs īsās, astoņrindu dziesmas interpretācijai. Nozīmīgs bija Solveigas Bokas klavierpavadījums kāpinājumu veicināšanā. Klausītāji dziesmu saņēma ar dedzīgiem aplausiem.

Ērika Ešenvalda dziesma Brīvība ar Andreja Eglīša vārdiem, pieņēma īpašu nozīmi šī koncerta norisē. Dziesmu pieteicot, diriģents Ivars Cinkuss to veltīja žurnālistam Pēterim Grestem un ģimenei viņu cīņā par Pētera atbrīvošanu no cietuma Kairā. Man rakstot šī raksta uzmetumu š. g. 2. februārī, ziņas, ka Pēteris ir atbrīvots un ceļā uz mājām, pāršalca pasauli. – Pēter, vai Tu šo veltījumu un mūsu visu sirdspukstus saklausīji pērnā gada 30. decembrī?

Dziesmu Pulkveža atgriešanās novadīja Daina Jaunbērziņa, noturot dziesmas smago un sēro noskaņu līdz pēdējam akordam. Dziesmas tumšās, sabiezinātās skaņas izcēla Sandras Birzes sāpīgi skaudrais klavierpavadījums.

Nereti gadās pabrīnīties, cik plašs un apsviedīgs var būt cilvēka jūtu apjoms. Taisnā ceļā no pulkveža pavadīšanas, Astra Kronīte mūs dziesmā aizveda uz Jāņu vakaru mūsu visu kādreizējā sapņu zemē Latvijā. Sapņaini un līgani izskanēja Ērika Ozoliņa Jāņu nakts, tikpat sapņaina trio pavadījumā: Solveiga Boka – klavieres, Daina Kaina – vijole un Jānis Laurs – čells. Dziesmu sveicām ar izjustiem aplausiem.

Klausītāju pacilāto omu vairs nenojaukt. Gandrīz vai danču solī sekojām Inta Teterovska novadītai Laid iekšā, saimniece, pa ceļam aujot kājas Dainas Jaunbērziņas braši novadītai, braši nodziedātajai Edgara Račevska Nevienami es nedošu marša ritmā. Ar to tad arī noslēdzās koncerta pirmā daļa.

Koncerta otro daļu ievadot, no jauna mūsu priekšā stājās KD jauktais kopkoris. Ar prieku un pateicību sveicām visus – korus un diriģentus, solistus un pavadītājus no tuviem un tāliem ciemiem: diriģenti Ingunu Grietiņu ar Īrijas latviešu kori eLVē, Artu Zundi ar Liepupes kori Pernigele un mūsu palīgus, Latvijas Vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģentus – Intu Teterovski un Ivaru Cinkusu, ar kuru vīziju, ticību un darbu mūsu Kultūras dienas izvērtās lielākas nekā drīkstējām cerēt. Ne mazāk sveicām pašu māju – Austrālijas – kā jaunās, tā pieredzē bagātās diriģentes un diriģentus. Bez tiem, kurus esmu jau minējusi, vēl jāmin: Ritu Hach, Sandru Birzi, Ellu Mačēnu, Jolantu Lārmani un Edgaru Vēgneru, kas turpināja pirmā daļā uzsākto jauno spēku skati.

Šai daļā dominēja tautas dziesmas. Dzirdējām senās, mīļās Rīga dimd, Kur tu skriesi, vanadziņi, Pūt, vējiņi – šo dziesmu klasiskajās apdarēs, kā arī jauno laiku darinājumus – Nesmejati, sveši ļaudis, Es atnācu uguntiņu un citas. Neiztrūka arī sacerēto dziesmu ar dzejas vārdiem. Koncerta pirmo daļu aprakstot, mēģināju attēlot koncerta noskaņu, veltot uzmanību katrai dziesmai atsevišķi. Šai koncerta otrajā daļā pievērsīšos vispārīgākiem novērojumiem.

Interesanta bija programmā uzskaitītā dziesmu darinātāju virkne. Starp Jāņa Cimzes, Andreja Jurjāna, Raimonda Paula un Valta Pūces dziesmu apdarēm, godpilnu vietu ieņēma pašmājnieku Imanta Līča, Vēsmas Putniņas, Sandras Birzes, Alda Sila un Dainas Jaunbērziņas dziesmu apdares un adaptācijas. Vēl nesen bija dziesmas, ko zināja un dziedāja tikai Latvijā, un dziesmas, ko zinājām un dziedājām tikai mēs šeit – Austrālijā. Ir patiess prieks atskārst, ka ar katriem jauniem svētkiem, ar katru jaunu sadziedāšanos, arvien vairāk dziedam vienu dziesmu, ne vairs katrs savu. Dziesmu pūrs mums kļuvis kopējs.

Tāpat kā pirmā daļā, baudījām lielu dažādību dziesmu izpildījumos. Bija dziesmas ar dažāda sastāva ansambļu pavadījumiem, dziesmas ar solo dziedājumiem, kā arī dziesmas mūsu tautas daiļrades klasiskajā a cappella stilā. Lielisku papildinājumu dziesmai Vai tādēļ nedziedāju, ar Kristīnes Kārkles-Puriņas tāli skanošo solo, sniedza tautas mūzikas ansamblis Laimas Muzykanti, paceļot dziesmu un klausītāju sajūsmu zaļumballes līmenī. Līdzīgu smaili, kaut ar citu noskaņu, piešķīra Benjāmiņa Goldsmita (Benjamin Goldsmith) soprānsaksofona partija Ērika Ešenvalda dziesmas Dvēseles dziesma pavadījumā. Pārējos solo dziedājumus šai koncerta daļā izpildīja Līga Liedskalniņa Imanta Līča darinātā Nesmejati, sveši ļaudis un Anna Mačēna kopā ar Intu Teterovski daiļskanīgā duetā, jau minētajā Dvēseles dziesmā.

Tuvojoties koncerta beigām, KD jauktajam kopkorim pievienojās vīru kori. Visi kopā, Intam Teterovskim diriģējot, Solveigai Bokai pavadot, nodziedāja Mārtiņa Brauna elektrizējušo Saule, Pērkons, Daugava. Pagājušā gadsimteņa astoņdesmito gadu beigās šī dziesma atbalsoja tautas brīvības ilgas Latvijā. Šodien, tā veic to pašu Katalonijā. Kaut citiem vārdiem, ar tādu pašu sirds dedzi kā dziesmu dziedāja Latvijā, to dzied tauta Katalonijā. Dziesma ir kļuvusi par brīvības kustības neoficiālo himnu. Vai brīnāmies, ka dziesmai tāda vara?

Kultūras dienu karoga nodošanas ceremonija sākās visiem diriģentiem un māksliniekiem nostājoties kora priekšā. Sekoja ziedi, aplausi un Rīcības komitejas priekšsēdētāja Jāņa Čečiņa sirsnīgie pateicības vārdi koriem, diriģentiem, māksliniekiem, Kultūras dienu darbiniekiem un dalībniekiem. Vēlot veiksmi un gandarījumu, darbu veicot, J. Čečiņš nodeva KD karogu nākamo KD rīkotājiem, melburniešiem Lārai Brennerei un Markusam Dragūnam, kurš diemžēl nevarēja būt klāt. Karogu saņemot, L. Brennere solījās uzturēt Kultūras dienu tradīcijas un nodot tās kā mantojumu nākamajām paaudzēm.

Svētki neizskanēja ar vārdiem, bet gan ar dziesmu – turklāt divām. Lilitas Daenkes diriģētā Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesma izteica visu, ko šīs dienas bija devušas mums. Ar Anitas Kārkliņas vārdiem, kas apdzejo dvēseles dziesmu Latvijai, kur dvēsele brīžiem dzied, skumst, raud, mīl un lūdz, varu teikt, ka visu to pārdzīvojām arī mēs. Šīs dziesmas dueta dziedājumu veica Anna Mačēna un Ints Teterovskis. Bagāto pavadījumu – Zane Ritere (klavieres) un jau minētais Benjāmiņš Goldsmits ar soprānsaksofonu. Atsaucoties uz klausītāju nerimstošajiem aplausiem un saucieniem, dziesmu atkārtoja.

Palikusi vēl tikai viena – sirds dziesma – Pūt, vējiņi. Klusi, gandrīz nemanīti, vietu kora priekšā ieņēma diriģents Ivars Cinkuss. Tik tuva kā pašu elpa atskanēja senā, mīļā dziesma. Dziesmai dziestot, tikpat klusi kā uznācis, I. Cinkuss nogāja sāņus, ļaujot koncerta vadītājai Dainai Kainai dziesmu un koncertu nobeigt. Šo vērojot, man tuvumā nebija nevienas sausas acs. Ar to izskanēja AL 55.KD Kopkora koncerts Sidnejas Latviešu namā.

Atvadām – Ivar, brauc atpakaļ!

Rakstot šo rakstu, man priekšā uz galda guļ maza, necila grāmatiņa. Grāmatiņu pašķirstu, kad gribu pārliecināties, vai esmu pareizi sapratusi kādas dziesmas vārdus. Grāmatiņa ir izdota Latvijā. Ir padomju produkts ar nodzeltējušām, drupenām lapām. Taču sevī tā satur zeltu – Divdesmito Vispārējo Dziesmu svētku dziesmu tekstus. Tai laikā (1990. g.) brīvības saule vēl nebija uzlekusi. Kā ziemas saule, tā kavējās aiz apvāršņa.

Grāmatiņai uz vāka ir svētku moto: Mana tauta dziedāja, tāpēc nenosala. Mans vēlējums būtu, kaut spētu mēs šo domu, mazliet pārveidotu, pārnest kā saukli, kā mudi Kultūras dienām nākotnē. Mēs esam, jo mēs dziedam!

Lauma Reinfelde
Laikrakstam „Latvietis“