Sigvards Kļava – intervija

Palielināt / Enlarge

Latvijas Radio koris Sidnejas Latviešu namā. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Diriģents Sigvards Kļava ar savas vārda dienas kliņģeri Sidnejas Latviešu namā. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Latvijas Radio koris Sidnejas Latviešu namā. FOTO Ojārs Greste.

23. un 24. janvārī Latvijas Radio koris uzstājās Sidnejas Festivālā, bet 25. janvārī tikās ar tautiešiem Sidnejas Latviešu namā, kad Sigurds Kļava laipni atbildēja Ojāram Grestem uz laikraksta „Latvietis“ jautājumiem.

Ojārs Greste: Cik bieži koris ceļo un cik bieži iznāk koncertēt Latvijā?

Sigvards Kļava: Man ir tā sliktā lieta – es nemāku saskaitīt. Koris ceļo ļoti daudz, droši vien par daudz; vismaz šogad ir ļoti daudz turnejas. Es nepateikšu, cik tieši tas ir, bet tas ir vairākas reizes mēnesī. Latvijā mēs gadā nodziedam aptuveni kādus 30 koncertus ar dažādām programmām. Tā kā tas darbs ir ļoti intensīvs pašreiz.

OG: Vai Latvijas Radio korim ir kādas saistības, pienākumi pret Latvijas Radio? Vai ir kādi obligātie ieraksti, kuros jāpiedalās?

SK: Latvijas Radio koris jau, apmēram, piecus gadus vairs nav pie Latvijas Radio, bet ir pie citas organizācijas, kas saucās Latvijas koncerti, respektīvi, Kultūras ministrijas paspārnē mēs esam. Mums tas darba plāns ir izteikti kā koncertējošam kolektīvam un nevis kā Radio iekšējai vienībai.

OG: Kā koris uzzināja par Sidnejas Festivālu? Kā tas notika, caur kādiem kontaktiem korim bija iespēja piedalīties šai Festivālā?

SK: Es nemāku precīzi atbildēt, jo par cik mums ir ļoti daudz braukšanas. Šī turneja, piemēram, bija tāda vesela ķēde daudziem projektiem.

Man liekas, ka Sidnejas Festivāla direktors Līvena kungs bija informēts un zināja mūsu sniegumu, un mūsu projektu vadītāja Sandra Zandberga bija ar viņu jau iepriekšējos gados tikusies un komunicējusi. Acīm redzot, radās iespēja runāt par iespējām šeit nokļūt. Es domāju, ka lielāko tiesu šie apstākļi ir tādi, ka festivāls vēlējās mūs redzēt šeit. Parasti jau ir tā, ja vēlās kaut ko, ja grib ko panākt, tad tās iespējas kaut kādā veidā atrodas, un pretimnākšana ir no abām pusēm. Tas lielais jautājums un vienmēr bieži vien tas problēmu loks saistīts ir ar ļoti dārgām finansiālām izmaksām nokļūt uz šejieni. Latvijas Radio koris ir pilna darba laika koris. Mēs visi esam darbā, un mums ir savs reglaments, savas attiecības, un līdz ar to bieži vien tas uzliek papildus finansiālas saistības.

OG: Vai šiem koncertiem bija jāsagatavo kāda obligāta programma? Kādi bija nosacījumi? Vai varējāt brīvi izvēlēties koncertu programmu?

SK: Šim festivālam bija diezgan līdzīgi; mēs festivāliem piedāvājam vairākus programmu variantus, un festivāla mākslinieciskais vadītājs, zinot šejienes specifiku, pajautāja dažas izmaiņas, vai tās ir iespējams, vai nav. Bet principā tos programmu piedāvājumus mēs paši veicām. Par cik šī ir pirmā viesošanās, mēs gribējām parādīt taisni kora skaņu, kora veikumu, kas ir taisni pašlaik ļoti aktuāls un kas ir tā kora kvalitāte uz šo brīdi.

OG: Vai korim ir kādi savi iemīļotākie komponisti, kuru dziesmas arvien iekļaujiet programmā, arvien labprāt dziedat?

SK: Varbūt tas nesaucās iemīļotākie, bet ir tādi komponisti, kam sanāk rakstīt taisni mūsu korim, kuri varbūt kaut kādu apstākļu dēļ ir uzrunāti. Visbiežāk noteikti jāmin ir Pēteris Vasks, kura pārsvarā visus pirmatskaņojumus mēs veicam. Tad jauno komponistu ģenerācija, kā Ēriks Ešenvalds vai Santa Ratniece, vai Andris Dzenītis... utt.

Ļoti spēcīga jauno komponistu ģenerācija, ar kuriem mēs daudz strādājam, jo tas galvenais mūsu uzdevums un tas ikdienas galvenais darbs ir, lai provocētu kaut kādas jaunas mūzikas rašanos. Mēs visu laiku strādājam kopā ar komponistiem un meklējam jaunas izteiksmes, jaunas skaniskas bildes, ja tā varētu teikt. Līdz ar to mēs augam un attīstāmies kopā ar jauno komponistu paaudzi.

Šajā jautājumā beigās es gribu piebilst, ka latviešiem uz šo brīdi ir jābūt lepniem ar to, ka Latvijas mūzika, latviešu mūziķi pašlaik ir tiešām ir tādā kā pasaules mūzikas fokusā, jo mēs katrā zemeslodes punktā dzirdam par izciliem solistiem, diriģentiem, koriem, mūziķiem, un ir kaut kāds ļoti svarīgs un brīnumains brīdis pašlaik; tas latviešu nācijas esības brīdis, ka tas muzikālais ģēnijs, muzikālā aura ir ārkārtīgi pieprasīta un ir tik dzīva un garšīga. To pašlaik mēs ļoti izjūtam. Latvija kā mūzikas lielvalsts; nav nebūt ne tāda province vai kāds lokāls punkts. Muzikālā sabiedrība bieži vien mūsu nāciju un mūsu valsti atpazīst pēc latviešu mūzikas un latviešu mūziķiem.

OG: Jā, mums nupat pirms nedēļas aizbrauca Maija Kovaļevska, kas šeit dziedāja Mimī „Bohēmā“ Sidnejas Operā. Pirms gada bija Mariss Jansons ar visu orķestri. Mēs arī ļoti lepni esam ar latviešu māksliniekiem, kas brauc šeit uzstāties.

Es pazīstu trīs no jūsu koristiem, un viņiem katram ir arī citas nodarbības ārpus Latvijas Radio kora; viņi vai nu vada savus ansambļus, vai piedalās citos ansambļos. Vai to varētu teikt par lielāko daļu koristiem?

SK: Jā, es esmu aktīvs atbalstītājs tam, ka katrs no kora māksliniekiem, katrs no dziedātājiem dara arī kaut kādu savu, speciālu, sirdij tuvu lietu. Savu talantu un savu muzikālo patiku izvērš pēc iespējas plašāk un nefokusējas tikai tādā vien lietā, kas saucās Latvijas Radio koris. Es esmu ievērojis, ka tas nes noteikti savu lielu plusu visām lietām, jo tas, ka cilvēkam ir iespēja darīt arī sev ļoti tuvas un paša lietas, būt ne tikai izpildītājam, bet arī radītājam, tad tā cilvēka mākslinieciskais gars tikai iegūst. Tā noteikti ir atbalstāma lieta.

OG: Liels paldies par šo interviju un vēlreiz liels paldies par koncertu! Tas tiešām bija īpašs. Visi latvieši, ko es vakar sastapu pēc koncerta, teica – nekad mūžā nekas tāds nav dzirdēts! Tiešām, koris mūs aizveda citā dimensijā, citā pasaulē. Liels paldies!

2015. gada 24. janvārī, Sidnejā