Draudzīgā Aicinājuma un de jure atcere Pertā

No kreisās: Jānis Kukuls, Jānis Vucēns un Rita Džonsona Draudzīgā aicinājuma sarīkojumā. FOTO Jānis Purvinskis.

Svētdien, 25. janvārī, pusdienas laikā Pertas Latviešu Centrā atkal pulcējās tauta, nu neteiksim tauta, jo bija tā pati saujiņa latviešu, kuri jau parasti vēl nāk un svin, vai labāk sakot, ir vēl aktīvi Pertas latviešu sabiedrības locekļi un atbalsta vienalga kas tās par mūsu latviešu izrīcībām. Šoreiz tā bija nu jau sen pierastā Latviešu Biedrības rīkotā Draudzīgā aicinājuma un de jure atcere, kuru latviešu biedrība ir katru gadu rīkojusi nu jau no 1950tiem gadiem.

Biedrības valdes priekšsēdis Jānis Kukuls, atverot šo sarīkojumu, to arī minēja un minēja, ka sākuma gados tam bija jo svarīga nozīme. Kad biedrība bija tikko oficiāli nodibinājusies kā Latviešu Bibliotēkas biedrība, bet vēl bez grāmatām bibliotēkā, un to apstākli vajadzēja ātri labot. Cilvēki stājās biedrībā, biedru naudu maksājot, vai nu dodot kādas grāmatas, vai naudu, un nu Draudzīgā aicinājumā mūsu bibliotēkas plaukti sāk pildīties arī ar grāmatām. Šodien mums ir bibliotēka ar daudz grāmatām, bet diemžēl nav, kas tās vairs lasa. Neesam jau vairs arī Bibliotēkas biedrība, bet nu jau sen Rietumaustrālijas Latviešu biedrība.

Pēc Kukuļa kunga mūsu apsveikuma un īsās uzrunas biedrības bibliotekāre un kasiere Rita Džonsona mums nolasīja ļoti interesantus izvilkumus no avīzes Latvijā par diviem viedokļiem, kuri pauda par stāvokli Latvijā, viens no vecākas un otrs no jaunākas paaudzes Latvijā. Viedokļi bija ļoti precīzi un labi apsvērti un tiešām atspoguļoja šo paaudžu atšķirīgos uzskatus.

Vecākā paaudze, tāpat kā mēs, ir noraizējusies par valdības vājo stāju, bailīgo pieeju, nesaprašanu, ka Latvija ir suverēna valsts un tai ir tiesības aizstāvēt savu suverenitāti un nav jābaidās no zobenu vicinošā kaimiņa. Vecākā paaudze ir arī noraizējusies par to, ka skolās vēl tagad nemāca, neaudzina Latvijas mīlestību, patriotismu kā to darīja pirmās brīvības laikā, Ulmaņa laikā.

Jaunākā paaudze pauda to, ka Latvijā pašlaik aug patriotiska, Latvijas mīloša jaunatne, kura ir zinīga, labi izglītota un kura mīl savu tautu un valsti. Tie ir tie, kuri arī atbalsta Nacionālo Apvienību valdībā. Dažādos svinīgos un politiskos sarīkojumos latviešu jaunatnes netrūkst. Tie ir arī latviešu jaunieši, kuri sevi ziedo un pārstāv Latviju, Latvijas armijā NATO vienībās. Bija ļoti interesanti dzirdēt divus dažādus uzskatus un nav šaubu, ka latviešu jaunatne ir un kaut ko arī dara un cerēsim, ka viņu iespaidi latviešu sabiedrībā. Paldies par labajiem stāstiem, kuri mums dod vēl cerības uz Latvijas labāku nākotni.

Sarīkojums turpinājās ar vēl divām filmu izrādēm: viena bija zibeņakcija Rīgas Centrāltirgū Rīga dimd, kur jaunieši vienkārši tirgū salasījās un visus iesaistīja kopējā dziedāšanā. Bija interesanti redzēt, kā krievu izskata cilvēki nedziedāja, un uz to latvieši ar jautājošiem skatiem arī reaģēja.

Otrā filma bija Askolda Saulīša filma Atmodas Antoloģija, kura visā pilnībā apskatīja Latvijas otrās atmodas laiku, sākot jau no Helsinki 86 organizācijas sākuma un iespaidiem, 1988. g. 23. augusta sanāksmi pie Brīvības pieminekļa un visu Tautas Frontes dibināšanas un darbības laiku, līdz pat 4. maija balsojumam un Latvijas Neatkarības pasludināšanai 1991. g. 21. augustā. Notikumus atstāstīja paši darbības darītāji, Tautas Frontes biedri un vadītāji. Šī bija tiešām tieši šai dienai ļoti piemērota filma, par kuras sagādi lielu, lielu paldies izsakām Jāzepam Šķelsim.

Paldies arī mūsu filmu operatoram Jānim Vucēnam, bez kura tehniskajām zināšanām mēs šīs filmas nebūtu varējuši skatīt. Saprotams liels paldies arī Latviešu biedrības valdei par šī sarīkojuma izkārtošanu un viņas dāmām par garšīgajām uzkodām un garšīgo kūku, kuras nu bija tik brangas, ka esmu drošs, ka vakariņas mums vairākiem nebija vairs jāēd. Paldies mūsu Pertas latviešu aktīvā kodola piedalīšanos, jo bez jums kādreiz rodas jautājums, kā pēc mēs šeit vispār pūlamies un vēl kaut ko darām? Tāpēc, ka kamēr vēl ir kādi latvieši, kuri nāk un vēl grib uzturēt kaut kādas latviešu tradīcijas, mums tas ir jādara un tās ir jāuztur. Kurš tad būs pirmais, kurš šo tradīciju uzturēšanu pārtrauks? Tas vezums mums ir tomēr jāstumj tālāk.

Paldies visiem darītājiem un arī visiem saņēmējiem un uz redzēšanos nākamā Atcerē!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“