Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Jānis Zemītis. „Vecpilsēta“ 1998. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Zemītis. „Vanitas“. 2004. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Zemītis. Klusā daba. 1998. FOTO Māris Brancis.

Kopš 31. janvāra un visu februāri Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā skatāma gleznotāja Jāņa Zemīša (1940-2008) piemiņas izstāde. Tā ievada arī viņa 75 gadu jubilejas gadskārtu.

Mākslinieks pēc Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas beigšanas studēja Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, kuru beidza 1964. gadā ar diplomdarbu Mežstrādnieki profesora Eduarda Kalniņa vadībā.

Daļu sava mūža dienu vadīdams kā pedagogs Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā un vēlāk arī Latvijas Mākslas akadēmijā, izkalpodamies līdz profesora grādam 1993. gadā, Jānis Zemītis savas daiļrades sākumposmā gleznoja daudzfigūru kompozīcijas un portretus, bet vēlāk pievērsās ainavai un klusajai dabai. Abi šie žanri pārstāvēti izstādē Jelgavā.

Izstādes saturu noteicis tas, ka to veido mākslinieka ģimenē saglabātais radošais mantojums, neļaujot ielūkoties viņa glezniecības daudzpusībā. Tajā pat laikā jāpiezīmē, ka tādā veidā parādās viņa viengabalainā personība, kurā nav vietas eksperimentiem, sānsoļiem, strupceļiem. Rodas iespaids, ka viņš gāja uz savu mērķi droši un pārliecināti par savas izvēles pareizību.

Pārliecība acīmredzami radās drīz vien pēc studijām, kad viņa uzmanības lokā nonāca latviešu 20. gadsimta 20. gadu klasiskais modernisms, ko dažkārt sasaista ar kubismu latviskajā variantā, pielāgojot to arīdzan figurālajām kompozīcijām. Sevišķi zīmīgs ir darbs Negaisi pāri (1969). Tajā telpa tikpat kā zudusi, figūras un arhitektūra kārtota gandrīz vai ģeometriski precīzi, stingrā kārtībā, panākot teju vai dekoratīvu iespaidu. Zīmīgi ir tas, ka vēlākos gados cilvēks no viņa uzmanības loka pazūd vispār.

Klasiskā modernisma iespaidi vislabāk jaušami klusajās dabās, kas kopš 1970. gadiem kļūst par Jāņa Zemīša galveno žanru.

Izstādē vecākais darbs datēts ar 1974. gadu, kad tapusi Klusā daba ar zivīm. Tas atklāj mākslinieka pieeju šim žanram, kompozīcijas veidošanas pamatprincipiem, tēlu lokam un krāsai kā mākslinieka domu paudējai.

Raksturīgi, ka minētajā darbā parādās viņa iecienītais ovāls taisnstūrī, telpa ir zudusi, to aizstāj neitrāls, visbiežāk tumšs fons. Viss gleznas laukums ir pieblīvēts dažādām lietām, ko kārto ļoti sarežģītā ģeometriskā kompozīcijā. Materialitāte autoru gandrīz vai neinteresē, to aizstāj tumšo un gaišo toņu kontrasti, kas iezīmē it kā spēcīgais apgaismojums. Apgaismojuma ietekmē krāsu tonālās nianses tiek reducētas līdz trim krāsām. Gaišo un tumšo krāsu laukumi ļoti ritmiski atkārtojas, uzsverot vertikālu kustību. Priekšmetu formas ir veidotas ļoti grodas, gandrīz vai metāliskas.

Kad savulaik izstādēs parādījās šādas klusās dabas, tās pārsteidza, daļēji pat mulsināja skatītājus. Bija pierasts izstādēs skatīt tonāli izsmalcinātu dabas formu atklāsmi, tomēr nenonākot līdz naturālismam. Jānis Zemītis uzsvaru lika uz krāsu, to kontrastiem, uz plakni un tvirtu lietu apveidu attēlojumu. Diemžēl Jelgavas izstādē neieraugām gleznotāja meklējumu ceļu. Mēs sastopamies tikai ar rezultātu.

Ar laiku jaunais mākslinieks, atradis savu izteiksmi, vairs neeksperimentēja. Viņu vairāk piesaistīja plakne, krāsu ritmi, ko akcentēja ar priekšmetu kārtojumu. Reālas lietas aizstāja krāslaukumi, kuru vidū parādās glāze, kafijas tasīte vai kāda cita lieta. Viņu intriģēja spēles ideja un tādēļ bieži iemeta kompozīcijā kāršu lapiņas. Pēdējā gadu desmitā Jānis Zemītis atrada jaunu motīvu – tauriņus, arī teātra maskas. Tādējādi var izsekot, kā mainījusies mākslinieka domāšana – pēc sadzīves priekšmetiem viņš atklāja dzīvē spēles nozīmi, bet vēlāk apcerēja filozofiski abstraktākas tēmas – mūžību, mīlestību, pastāvību.

Kā liecina izstādes darbi, arī ainavai, galvenokārt pilsētas skatiem, gleznotājs piegāja visai savdabīgi. Pēc zīmīgiem arhitektūras pieminekļiem pazīstam, vai Jānis Zemītis gleznojis Rīgu, Ventspili vai Jeruzalemi, taču pilsētas ir tukšas, ēkas darinātas gandrīz vai kubu veidā, telpa visai nosacīta un atgādina skatuves dekorācijas.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“