Mūsu un jūsu Brežņeva laiki

Kad pagājušā gada nogalē Saskaņas kongresa dienā Nils Ušakovs, kritizējot valdības darbu, stāvokli Latvijā pielīdzināja PSRS tā sauktajiem stagnācijas laikiem un mūsu valsts valdības vadītāju Laimdotu Straujumu nosauca par Brežņevu brunčos, kā pirmā prātā ienāca doma, cik gan rupjš un slikti audzināts viņš ir, ja var šādi sabiedrības priekšā apsaukāt sievieti, kas vecuma ziņā varētu būt viņa māte. Tomēr iespējams, ka kļūdos, jo manis saskatītā rupjība varbūt ir tikai viņa tiesību uz vārda un izteiksmes brīvības pilnīga izmantošana, ko Eiropas kultūrtelpai piederošā Latvijas valsts nodrošina visiem tās iemītniekiem ar ļoti dažādiem pasaules uzskatiem.

Otra doma, kas ienāca prātā, bija N. Ušakova izrādītā milzīgā necieņa pret PSRS laikos nodarītajām ciešanām cilvēkiem Latvijā. Var jau sevi mānīt ar domu, ka visas ciešanas beidzās līdz ar Staļina nāvi 1953. gadā, taču mēs paši ļoti labi zinām, ka tā tas nebija. Galu galā Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā no 1964. gada līdz 1982. gadam notika gan Čehoslovākijas brīvības cīņas nežēlīga apspiešana 1968. gadā, gan Afganistānas kara sākšana 1979. gadā. Abi šie notikumi ļoti tieši skāra daudzus Latvijas iedzīvotājus, kas bija iesaukti dienestā padomju armijā. Nemaz nerunājot par Latvijas rakstnieku un kultūras darbinieku vajāšanām, politieslodzītajiem un izteiktu pārtikas trūkumu, kas arī attiecas uz Brežņeva laiku.

Patiesībā man gan būtu jāpateicas N. Ušakovam par Brežņeva laiku piesaukšanu, jo tas ne vien aizveda manās bērnības atmiņās uz to laiku, bet sakārtoja arī vairākas lietas manā galvā, kas savukārt ļauj labāk izprast domāšanas un dzīves veida atšķirības mūsdienu Latvijā.

Bērna pieredze

Brežņeva nāves gadā man bija deviņi gadi, un es mācījos trešajā klasē. Viņa bēru tiešraidi vēroju mājās televīzijā, jo 1.-3. klašu skolēniem (vismaz manā atmiņā) mācības bija atceltas, kamēr vecākiem bērniem bija pienākums skolā kopā visiem skatīties šo ceremoniju raustīgajos, melnbaltajos TV ekrānos, kādi vismaz tie bija tolaik mūsu skolā.

Tā kā PSRS valdīja tradīcija, ka līdz ar PSKP ģenerālsekretāra maiņu, mainās arī valsts kurss, vairojot vai mazliet mazinot represijas pret savas valsts iedzīvotājiem, valsts vadītāja aiziešana mūžībā un pakaļpalicēju uzvedība bērēs un pēc tam bija cilvēku uzmanības lokā, cenšoties izzīlēt, ko nesīs nākotne.

Es tolaik biju vien bērns, tāpēc visas Brežņeva, tam sekojošās Andropova un Čerņenko laika ikdienas šausmas nevaru nedz atcerēties, nedz aprakstīt. Vienlaikus tās nenoliedzami bija sajūtamas arī bērnam caur vecāku un citu pieaugušo sarunām, caur pārtikas trūkumu un rindās stāvēšanu, caur vienmēr klātesošām bailēm par iespējamām represijām.

Tomēr divas ainas no tiem laikiem es atceros ļoti spilgti. Viena no tām ir tieši saistīta ar Brežņevu. Kad 1980. gada septembrī sāku iet 1. klasē, mūsu komunālā dzīvokļa kaimiņiene man uzdāvināja grāmatu. (Mums bija tīri laba dzīvošana, jo tobrīd dzīvokli dalījām tikai ar vienu ģimeni.) Ar kaimiņiem – krievu ģimeni – attiecības bija tīri labas, vismaz brīžos, kad netikām saukti par fašistiem.

Kaimiņiene man uzdāvināja L. Brežņeva grāmatu – laikam par paša pieredzēto Otrajā pasaules karā – Mazā zeme. Godīgi sakot, es nezinu, par ko tā grāmata bija, jo tā arī nekad to neizlasīju. Tas bija īpaši grezns izdevums, auduma vākos un liela izmēra. Es to nelasīju, jo acīmredzot jau septiņu gadu vecumā man bija skaidrs, ka Brežņeva grāmatas nav jēgas lasīt.

Kad es tagad par to domāju, tad diezin vai man kāds no vecākiem teica, lai es to nelasu. Laikam tomēr es jau biju uzsūkusi pati tik daudz informācijas par padomju varu un tā brīža valsts vadītāju, ka man bija skaidrs, ka tur nekādas patiesības nevar būt. Kaimiņiene man to dāvināja no sirds, bet es to noglabāju grāmatplauktā, lai nekad nelasītu.

Divi pasaules

Otra atmiņu aina saistās ar kādu brīdi vēlāk, kad kaimiņiene ar manu mammu nesadalīja virtuves izlietnes lietošanas tiesības, par ko kaimiņi manus vecākus iesūdzēja Biedru tiesā. Neesmu vēsturniece un nevaru pateikt precīzi, ko tieši nozīmēja un kā veidojās Biedru tiesa. Zinu tikai to, ka tās uzdevums padomju sistēmā laikam bija izteikt sabiedrisko nopēlumu gadījumos, kad milicijā sūdzēties nebija jēgas. Mūsu ģimenes gadījumā Biedru tiesa notika blakus mājas pagrabā, kur bija iekārtots namu pārvaldes Sarkanais stūrītis.

Es īsti neatceros, kādu tieši biedrisku nosodījumu mani vecāki saņēma, jo bērnus jau līdzi uz šo pasākumu neņēma. Jebkurā gadījumā nekādu kriminālu vai nopietnu seku tam nebija. Taču man ļoti spilgti iespiedies atmiņā, kā mani vecāki uz tiesu devās kopā ar saviem sabiedriskajiem aizstāvjiem.

Pirms tiesas mūsu mājās sapulcējās mammas māsa ar vīru, mana tēva darba biedrs un varbūt vēl kāds. Tēva darba biedrs bija pirmskara Latvijā studējis un nodarbojies ar tieslietām, bet padomju laikos tas viņam bija liegts. Viņš strādāja rūpnīcā un labprāt sniedza juridiskus padomus saviem darbabiedriem, un viņa patiesie uzskati par padomju varu nebija noslēpums.

Tā kopējā noskaņa, kas izstaroja no šiem aizstāvjiem, bija ļoti dedzīga vēlme pacīkstēties ar padomju varu un tās nejēdzīgākajām izpausmēm Biedru tiesas paskatā. Tā nu viņi, uzvalkos un ar kaklasaitēm, aizgāja uz strādnieku namu pārvaldes Sarkano stūrīti. Katrā ziņā pēc šī notikuma mana ģimene un tās aizstāvji jutās morāli uzvarējuši. Kaimiņi Biedru tiesu uztvēra pavisam nopietni, bet mēs – frontes līnijas otrā pusē – kā iespēju paņirgāties par padomju varu ar tās pašas radītiem līdzekļiem.

Mēs un jūs

Abas šīs ainas no manas bērnības un ne tikai tās, ļoti skaidri iezīmē divas dažādas attieksmes un pieredzes. Tas bija skaidrs jau tad, un nekas nav mainījies arī tagad. Katrā no nosacītās frontes pusēm bija savi Brežņeva, savi Staļina, savi Hruščova un arī pārējie sekojošie laiki, ko cilvēki paši ļoti labi apzinājās un uz savas ādas izbaudīja.

Tādējādi es pilnīgi saprotu, ka tad, kad N. Ušakovs un viņa domubiedri runā par Brežņeva laikiem, viņi noteikti gara acīm redz kaut ko pilnīgi citu nekā es un man līdzīgu pieredzi saņēmušie. Varbūt viņiem tiešām Brežņeva laiki saistās tikai ar tautsaimniecības izaugsmes palēninājumu, ar apgrūtinātām ceļošanas iespējām un nepietiekamu TV kanālu skaitu. No tāda viedokļa, protams, var salīdzināt arī dzīvi mūsdienu Latvijā ar Brežņeva laikiem, jo tautsaimniecība neko strauji neattīstās, visu pasauli tāpat neapceļosi, un izklaides nekad nevar būt par daudz.

Tikmēr mums otrā pusē tas bija latviešu valodas, kultūras un tautas izdzīvošanas jautājums, nemitīga vajāšanas sajūta, smacējošs personīgās brīvības trūkums un absurda teātris ar Biedru tiesām labākajā gadījumā un nonākšanu Stūra mājā – sliktākajā gadījumā. Nekā tamlīdzīga nav šodien Latvijā, tāpēc mums nenāk prātā šodienas ikdienas grūtības salīdzināt ar jebkādu laika sprīdi no padomju verdzības pusgadsimta.

Tas nepāriet

Lai cik mani uzskati un pieredze nebūtu atšķirīga no otras puses pieredzes padomju laikā, es ļoti labi saprotu, ka neviena no pusēm nevar un nemainīs savus pasaules uzskatus un domāšanu. Tas īsti nav iespējams kaut vai tā iemesla dēļ, ka mēs savu pieredzi neveidojam paši vien, bet tā veidojas vairāku paaudžu laikā.

Ja gribētu paši atteikties vai citiem likt atteikties no savu tiešo priekšteču pieredzes, to ir teju neiespējami vai ļoti grūti paveikt. Pat ja cilvēks atsakās no saviem priekštečiem, piemēram, gadījumā, kad ir skaidri zināma to dalība noziegumos, vienmēr paliek urdošais jautājums, ka es taču tālāk nesu šī cilvēka gēnus, tāpēc ar atteikšanos vārdos vien var būt par maz. Lai to īstenotu darbos, ir vajadzīgs liels spēks un darbs ar sevi. Cilvēciski ir neiespējami pilnībā atteikties no savas miesas un asinīm.

Tādēļ es labi apzinos, ka daudzi ļaudis Latvijā vēl ilgi svinēs padomju laika svētkus, jo nevar atteikties un neatteiksies no saviem priekštečiem un viņu tiešās pieredzes. Tāpat kā otrā pusē tie, kam derdzas padomju laiks, to slavināšana un svētku svinēšana, arī neatteiksies no savu priekšteču pieredzētā.

Nedomāju, ka varam cerēt, ka nākotnē tas viss izbeigsies kaut kā pats no sevis, jo, atsakoties no savas pagātnes, cilvēks atteiktos no savas cilvēka būtības. Un kas tad paliek pāri? Pagātne nav nekas tāds, kas pāriet un pazūd, jo pagātne dzīvo cilvēkos kā iegūta pieredze, kas savukārt atspoguļojas mūsu attieksmē pret pasauli un lietu kārtību. Tā arī turpinās bērnos un bērnu bērnos, jo cilvēks var apzināties sevi kā cilvēku tikai tad, ja viņš saprot, no kā viņš cēlies – no saviem vecākiem un vecvecākiem, no viņu sāpēm un ciešanām, laimes brīžiem un priekiem. Tāpēc pagātne nepāriet, tā pārtop nākotnē.

Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste
Pirmpublicējums portālā ir.lv 05.02.15.