Traģēdija Gotā

Otrā Pasaules kara laikā Liepājas dzelzceļa darbnīcās laboja lokomotīves kara vajadzībām. Darbnīcas darbinieki, to darbu darīja jau ilgu laiku un bija atzīti kā speciālisti. Tādēļ, kad fronte tuvojās Latvijas robežām, vācu vadība nolēma pārcelt uz Vāciju šos darbiniekus, jo tie bija vajadzīgi, lai vagoni ripotu un kara materiāli nonāktu tur, kur tie ir vajadzīgi. No Liepājas darbnīcām pārcēla uz Vāciju drusku vairāk nekā 200 darbinieku ar visām ģimenēm. Mēs nonācām Polijas pilsētā Breslavā. Tikām novietoti lielā vingrotavā.

Visi vienā lielā telpā, kā jau tas ir vingrotavās. Nakšņojām divstāvu gultās, kas bija novietotas cieši kopā, lai visiem būtu vietas. Pat uz skatuves bija saliktas gultas – vietas vajadzēja visiem.

Vīriešiem bija jābrauc ar vilcienu drusku ārā no Breslavas, lai varētu strādāt darbnīcā. Ielas otrā pusē atradās virtuve, kurā vārīja ēdienu, ko sūtīja fabrikas darbiniekiem un mums padsmitniekiem tās bija jānogādā uz dzelzceļa staciju, kur toverus, kuros bija ēdiens, uzkrāvām pienākušā vilcienā, kas nogādāja ēdienu strādniekiem. Pēc tam mūsu diena bija brīva darīt, ko vien vecāki atļāva darīt. Varējām staigāt pa pilsētu vai apmeklēt kino. Mūsu iemīļotākā nodarbošanās bija apmeklēt peldētavu. Ziemas laikā tur vienmēr bija silts ūdens. Skola tanī laikā mums nebija; neatceros, vai tādēļ, ka nebija skolotāju, vai telpu dēļ. Šodien tā laika padsmitnieki esam 80tos, un daudzi vairs nav šaisaulē.

Šai bezrūpīgai dzīvei pienāca gals. 1945. g. janvārī fronte sāka nākt tuvāk, pieaugušie sāka rūpēties, lai mēs nepaliktu vai nekristu krievu armijas rokās. Te vienu dienu notika brīnums. Tika paziņots, ka 3. februārī tieši blakus mūsu vingrotavai tika padots vilciens, kas mūs aizvedīs uz rietumiem. Vilciens sastāvēja no luksusa vagoniem (Vēlāk dabūjām zināt, ka tas vilciens vāciešiem bija vairāk vajadzīgs nekā mēs.). Braucām pa Vācijas dzelzceļu. Tur redzējām sabumbotās pilsētas, un blakus sliedēm bija bumbu krāteri. Varējām redzēt sabiedroto bumbošanas sekas. Tas nebija patīkami, un mums bija bailes, ka tas arī var notikt arī mums.

Piektā februārī ieradāmies Gotas pilsētas dzelzceļa darbnīcu vidū, kur atradās divas koka barakas. Tur ierādīja vietu mums visiem. Vācu vadība paskaidroja, ko viņi sagaida no mums un kas jādara, kur jāiet, ja ir uzlidojums. Netālu no barakām atradās liels bunkurs ar smaili; tādam bumbu uzmest neiespējami, protams, tas nebija domāts mums. Tālāk atradās bunkurs zem zemes. Mēģināšu to aprakstīt: iedomājaties desu garu apmēram 100 metrus garumā ar ieeju vidū. Tas bija domāts mums.

Nākošā diena bija svētdiena – saulaina, bet vēsa. Varat iedomāties to sajūtu, kad dzirdējām sirēnas, paziņojot trauksmi. Lielākā daļa no darbiniekiem ar viņu ģimenēm devāmies uz mums ierādīto pazemes bunkuru. Bija arī drošinieki, kas palika koka barakās. Bez izciestām bailēm tie visi palika dzīvi, bet uz mūsu bunkuru uzkrita bumba tiešā trāpījumā labajā pusē. Tur tika nonāvēti visi, kas tur atradās, arī daļa no tiem, kas stāvēja durvīs, lai varētu skatīties, kas notiek ārā.

Lasot Otrā Pasaules kara vēsturi, noskaidroju, ka todien Gotai uzlidoja 300 bumbvedēji un nometa bumbas visi vienā laikā; tādēļ mums izlikās tikai viens liels troksnis. No betona putekļiem un sēra smaržas nevarējām redzēt ilgu laiku, tā vismaz izlikās. Tad klusums, pēc tam dzirdējām saucienus pēc palīdzības. Viena sabiedroto bumba iznīcināja apmēram ap simtu. Kādēļ saku – apmēram? Tādēļ, ka tur, kur trāpīja bumba, nebija nekas palicis pāri no tiem, kas tur iegāja. Ģimenes locekļi tika apbedīti vienā zārkā. Vēl šodien, 70 gadus vēlāk, man acīs stāv melnā zārku rinda Gotas kapos. Tas ir liels pārdzīvojums 12 gadus vecam zēnam.

Mūs visus, dzīvus palikušos, ievietoja citā nometnē ar sargiem pie ieejas, tikai bija jāuzrāda dokumenti, ejot un nākt. Lietoju savu, Liepājas 5. pamatskolas skolēnu apliecību, kas man vēl tagad ir uzglabājusies. Nometnes vadība sacīja: Ejiet, kur variet, un meklējiet, kur palikt. Mana Mamma atrada darbu un pajumti netālu tuvākā sādžā dārzniecībā. Neatceros, vai dārznieks ko maksāja? Tomēr izdzīvojām līdz amerikāņu armija ieradās. Blakus sādžā dzīvoja bijušais olimpiskais futbolists Laumanis. Viņš aizgāja uz Gotas pilsētu un stāstīja, ka latviešiem ir novietne bijušajās vācu armijas lidotāju kazarmās, un tur jau pulciņš ir salasījies.

Arī mēs tur ieradāmies, jo sāka paklīst baumas, ka Tiringiju atdos krieviem. Tomēr amerikāņi mūs izveda uz rietumiem, kur sākām mūsu Dīpīšu vai Dievputniņa dzīvi.

Juris Augusts
Laikrakstam „Latvietis“