„Dzīvojam mēs vienos priekos“

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

"Tie jautājumi nekam neder – es nezinu nevienu atbildi!" FOTO Jānis Caune.

Palielināt / Enlarge

Priekšniece Gunta aicina Artūru nopūst svecītes. FOTO Jānis Caune.

Palielināt / Enlarge

Imants, Jānis, Gunta, Ilga dzied – „Trīs vītušas rozes“. FOTO Jānis Caune.

Ja pirms nedēļas tikai kāda mazāka grupiņa DV namā Adelaidē svinēja spāru svētkus savai jaunajai īres mājai, tad šonedēļ iznāca priecāšanās visiem DV biedriem, jo nodaļas dibināšanas diena ir svētki katram, kas vēlas šai dienā būt klāt. Te nu sestdien, 31. janvārī, bija visiem iespēja uz ekrāna redzēt kā augšminētā māja būvējās.

Pirms sešdesmit trim gadiem ģimenē un sabiedrībā valdīja pavisam citādākas normas nekā šodien. Beidzamo sešdesmit gadu straujā tehnoloģiskā attīstība ir noārdījusi daudzas no šīm normām, tā kā mūsu dibinātāji, no kapiem augšāmcēlušies, atrastos ļoti svešā, pat satriecošā vidē. Nodaļas priekšniece atgādināja, kāda bija dzīve agrajos piecdesmitos gados, kad dibināja Adelaides nodaļu, salīdzinot ar moderno, šķietamo visatļautību. Šodien daudzās lietās ir krietni lielāka personīgā brīvība, kas ne vienmēr nāk pa labu visai sabiedrībai.

Pirmās divas kopdziesmas, kā jau karavīru organizācijai pienākas, bija par karavīru tēmām: Paliec sveika, baltā bērzu birze un Kur Gauja plūst. Otrā daļā kļuvām romantiskāki un saldsērīgāki ar Mazais pasta balodīti un Trīs vītušas rozes. Publikai patīk dziedāt, skaņa ir laba, un taisni jābrīnās, cik maz no šiem ļaudīm dzied kādā Adelaides korī. Akordeona pavadījumus dziesmām, kā parasti, veica Imants Kronītis. Varbūt tāpēc dziedāšana skanēja tik droši.

Ilga Vēvere organizēja viktorīnu. Viņa vienmēr prot atrast āķīgus jautājumus, ar kuriem pamocīt un pamīcīt cilvēku smadzenes. Nekādi vienkāršie jautājumi par Kad? Kur? Kas? Nē, te bija uzdevumi, kur jālieto loģika un jāatrisina sarežģītas ģeometrijas un aritmētikas problēmas. Jutāmies, kā atpakaļ uz skolas sola; dažiem jau sāka vai galva kūpēt... Gudrākais galds izrādījās tas, pie kura sēdēja Inese Laine, jo tieši viņai bija visvairāk pareizās atbildes.

Uz lielā ekrāna parādījām biedriem, kā progresē īres mājas būve uz zemes gabala, kur nojauca Jāņa Vipuļa testamentā Vanagiem atstāto ģimenes māju. Vispirms parādījām arī pašu Jāni Vipuli, kurš aizgāja mūžībā jau 1990. gadā. Te nu ļoti labi noder modernā tehnoloģija, jo var redzamā un dzirdamā veidā atsaukt sen mirušus ļaudis un notikumus.

Svētku mielastam Vanadzes bija uzklājušas auksto galdu, un uz brīdi zālē valdīja gandrīz pilnīgs klusums, jo ļaudis bija izsalkuši. Saldā ēdiena vietā šoreiz bija kūkas un kafija un, protams, jubilejas kliņģeris, kuram svecītes nopūta Artūrs Berķis. Artūrs bija Cedelghēmā, kad pirms septiņdesmit gadiem pulkvedis Janums lika pamatus Daugavas Vanagu organizācijai, un viņš ir bijis biedrs jau no paša sākuma. Nodaļai nodziedājām Daudz baltu dieniņu un organizācijai Še kopā mēs, biedri pirmo pantu. Uz nodaļas veselību iedzērām šampanieti. Vanadze Dzintra Sudimte pateicās priekšniecei par veiksmīgi noorganizētu piemiņas pēcpusdienu.

Ar atmiņām vēl nebijām galā, jo, atkal pateicoties modernai tehnoloģijai, varējām noskatīties kora koncertu no DV 11. Globālām Dienām, 2004. gadā Adelaidē, kur piedalījās gan vīru koris, gan Adelaides jauktais koris. Desmit gados aizsaules pulkiem pievienojušās tik daudzas pazīstamas sejas. Ak, retākas rindas ik gadus mums tiek... Ar pateicību nosaucām vārdus tiem, kurus šai saulē aci pret aci nekad vairs neredzēsim. Atmiņas, atmiņas, bet arī prieks par visu, kas pa šiem gadiem sasniegts.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“