Kā es braucu kultūru baudīt

Mīļā Mildiņ!

Piedod ilgo klusēšanu, bet biju tik aizņemta, vispirms jau ar kultūru un tad ar atpūšanos, ka rakstīšanai neatlika ne mirklītis. Jāatzīst gan, ka šoreiz ar to kultūru tik pārlieku neaizrāvos – pirmās divas dienas vispār nokavēju un tā palaidu garām, kā vēlāk uzzināju, skaistus pārdzīvojumus. Nekā darīt, kas zaudēts, zaudēts.

Uz pirmo kora mēģinājumu ierados gan. Vai Tu atceries kā mēs senos laikos (es atceros 50os un 60os gadus) pucējamies, un kora mēģinājumi bija vesela modes parāde? Ik reizes cita kleita, tautiskas rotas, augstpapēžu kurpes, un ne prātā nenāca ierasties bez zeķēm, kaut arī temperatūra pārsniedza 100°F. Tagad, paldies Dievam, ģērbjamies tā, lai būtu ērti; vienalga, ka izskatāmies kā ekskursijā uz jūrmalu.

Koristi un diriģenti sabraukuši no visām malām – Latvijas, Īrijas un, protams, Austrālijas. Kopā kādi 150 koristi un vīru korī – 50. Un diriģenti? Veseli astoņpadsmit – daži ar ilggadīgu skatuves pieredzi, daži vēl gluži zaļi, drebošām rokām. Paši atzinās, ka nervozē, tik liela kora priekšā. Nekas, katram kaut kur jāsāk, un pašapziņa un drosme nāks ar gadiem un pieredzi. Tagad tikai jācer, ka jauniem diriģentiem tiks dotas iespējas biežāk stāties kora priekšā un izveidot savu stilu.

No Latvijas atbraukušie Ivars Cinkuss un Ints Teterovskis ar lampu drudzi jau sen vairs necīnās. Tāpat KD koru priekšā rūdītas ir Astra Kronīte, Lilita Daenke un Daina Jaunbērziņa. Citiem tā pieredze lielāka vai mazāka, bet beigās visi tika galā, ar lielo atbildību 150 koristus vadot. Malači! Brīžiem nebija viegli, jo koristiem trūkst pašdisciplīnas – tikko beidz dziedāt, tā sāk pļāpāt un uz diriģentu nemaz neklausās. Vienu brīdi jau gribēju piecelties un nobļauties, lai taču visi beidz tarkšķēt un klausās uz diriģentu, tomēr atturējos. Diriģentiem vajadzēja mikrofonu. Kāpēc nebija?

Pirmā mēģinājumā iepazināmies ar katra diriģenta diriģēšanas un dziesmas izpratnes īpatnībām, jo katrs jau tās rokas plāta citādāk. Iepazināmies arī ar iepriekš nedzirdētiem pavadījumiem, un ar saviem kaimiņiem, jo lielā korī un ar pavadījumu dziedāt ir pavisam citādāk nekā mazā. Kad jauktais koris taisīja pīppauzi (nav jau vairs daudz tādi, kas pīpē), viņu vietā iesēdās vīru koris. Senos laikos koristiem vienmēr deva pusdienas, bet šoreiz šī tradīcija izpalika, un katrs varēja sev nopirkt pusdienas kafejnīcā. Pat par ūdeni bija jāmaksā. Atceros, ka vēl pagājušās KD Sidnejā mūs cienāja ar izvēli no aukstā galda Jāņa baznīcas zālē.

Jāsaka liels paldies nama kafejnīcas dāmām par laipno apkalpošanu un plašo maizīšu, pīrāgu, kūku un pusdienu izvēli. Ūdens kliņģeri bija populāri, bet kad kāds Adelaides korists pieprasīja astoņus uzreiz, viņam nedeva – nepalikšot citiem! Dzirdēju arī, ka kāda dāma nopirkusi četrus pīrāgus, no kuriem trīs bija pavisam bez gaļas, plika maize vien. Kafejnīcā vienmēr bija liela ļaužu apgrozība, un dāmas rāvās vaiga sviedros, lai visus apkalpotu.

Pēc mēģinājuma zāli sakārtoja teātra izrādei. Jāatzīstas, ka izrādi noskatījos tikai līdz pirmajam starpbrīdim, jo tā mani neaizrāva, lai gan atsevišķi tēlojumi bija ļoti labi. Būsi jau laikrakstos lasījusi par lugu, tās autoriem, komponistu, aktieriem... utt., tādēļ neatkārtošu jau zināmo. Tā arī gadījās, ka uz filmām par pīrāgiem netiku, jo negribēju stundām ilgi vienkārši pa Stratfīldu mētāties, un reiz mājā aizbraukusi, negribēju vairs kustēties. Zinu, ka tas nav sevišķi kulturāli, bet jāvaino vecums (lasi: slinkums!). Vēlāk gan nožēloju, ka nepapūlējos, jo filmas esot bijušas interesantas.

Kora ģenerālmēģinājumu ievadīja Ints Teterovskis ar ķermeņa un balss vingrinājumiem. Tur jau iznāca vesela bezmaksas dziedāšanas stunda, kur no dziļās elpošanas sāka vai galva reibt. Tas tikai pierāda, ka visumā esam slinki elpotāji. Būs jāmēģina turpmāk arī ikdienā vairāk vingrināt plaušas.

Nedomāju, ka es biju vienīgā brunču valkātāja, kurai sirds sāka straujāk pukstēt, kad Ints mūs uzrunāja. Tik iedvesmojošs diriģents, un nemaz nenāk arī par skādi, ka viņš ir augumā tik atlētisks un no vaiga tik glīts! Mazliet jau apvalkātā dziesmā Saule, Pērkons, Daugava viņš katrā vārdā mācēja ielikt jaunu nozīmīgumu un spraigumu, tā kā dziedot, sametās zosāda!

Jauki bija redzēt, ka gandrīz visi diriģenti, solisti un pavadītāji arī dziedāja korī, un daudzi vīri piedalījās vīru un arī jauktā korī. Dalībniekam ir grūti spriest, bet spriežot pēc publikas atsaucības, par koncerta kvalitāti neviens nevarēja sūdzēties. Man pazīstama viešņa no Šveices, kura latviski vispār nerunā, bija tādā sajūsmā par koncertu, ka izlūdzās pāris dziesmām notis, ko mācīt savam Šveices korim.

Jāpiemin divas īpatnības: kad sākumā nodziedājām Dievs, svētī Latviju, zāles aizmugurē kāda maza grupiņa sāka aplaudēt. Varu tikai iedomāties, ka tie nesaprata, ap ko lieta grozās, ar visu to, ka publika stāvēja kājās. Otra īpatnība: senā tradīcija, kur koncerta beigās koristi atvadās no publikas ar balta lakatiņa vicināšanu, šoreiz izpalika. Nesaprotu, kāpēc, jo tas vienmēr tā ir bijis, un daudzi mēs, vecie zaldāti, jutāmies vīlušies. Taču jāpierod pie tā, ka nāk jaunā gvarde un laiki mainās.

Koncertā atkārtoja tikai vienu dziesmu, pašu beidzamo, Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesma, ko diriģēja Adelaides jauktā kora diriģente Lilita Daenke ar solistiem Annu Mačēnu un Intu Teterovski. Klavierpavadījumu spēlēja Zane Ritere un saksofonu – Benjamins Goldsmiths. Bija stingri pateikts, ka neko neatkārtos, bet tā kā nebija sagatavota neviena piedeva, un publikai šī dziesma tik ļoti patika... Uz atvadām Ivars Cinkuss novadīja Pūt, vējiņi.

Senāk pēc lielā koncerta notika kora apkūlības, kur piedalījās tikai koristi un lūgti viesi, bet tagad ir publiska sadziedāšanās, kur var nākt katrs, kas ar mieru maksāt. Atkal jauna tradīcija, kas ne katram no vecajiem ir pa prātam. Šogad vismaz atkal atļāva katram korim sniegt kādu priekšnesumu. Ints T. ar savu neizsīkstošo enerģiju (viņš laikam dzer raķešu degvielu!) novadīja sadziedāšanos, lai gan ar vārdiem uz ekrāna bija dažādas problēmas. Uz moderno tehnoloģiju ne vienmēr var paļauties, bet uz dzīviem mūziķiem gan; spēlēja trīs pernigelieši – Andris Zunde, Guntis Sakārnis un Līga Liedskalniņa un sidnejietis Andris Kariks gan dziesmas, gan deju mūziku.

Vakariņas bija vidusaustrumnieku gaumē, bagātīga porcija un garšīga. Tādu milzu baru pabarot nemaz nav tik vienkārši. Nezinu, cikos tur viss beidzās, jo līdz beigām neizturēju – man vienkārši palika par skaļu. Nākošā dienā biju uz Raibo pēcpusdienu, bet par to jau Tu būsi lasījusi avīzē. Balle manas vecās miesas nekārdināja; jauno gadu sagaidīju mājā ar draugiem, pusnaktī televīzijā noskatījos Sidnejas tilta uguņošanu un likos uz auss.

Kultūras Dienu rīkotāji bija paredzējuši tirgoties ar dažādiem suvenīriem no Latvijas, galvenokārt, speciāli iesaiņotām KD gotiņu konfektēm. Diemžēl konteiners no Latvijas tika aizturēts Hamburgas ostā, un gotiņas uz Austrāliju atkuģoja tikai janvāra vidū – par vēlu! Noteikti liela vilšanās un zaudējums KD rīkotājiem. KD T-kreklus gan varēja nopirkt, un tos redzēja mugurā daudziem.

Neredzēju Ģimenes dienu, Atklāšanu, Danču vakaru, Garīgās mūzikas koncertu, Laimas Muzykantu koncertu, Izbraukumu ar kuģīti, filmu vakaru, un Tautas dejas. Ārprāts! Vai es vispār biju uz Kultūras Dienām?

Tagad Jānis Čečiņš un Rīcības komiteja var atdusēties uz lauriem, jo KD karogs nodots Melburnai. Lai viņiem veicas, atkal kaut ko jauku sarīkot!

Laimīgu Jauno Gadu Tev vēlēdama,

Tava draudzene Gunta.